Viedokļi
Komentāri

Ritvars Eglājs: Vai jauna migrantu ieplūdināšana glābs Latviju? 16


Ritvars Eglājs
Ritvars Eglājs
Foto – Ieva Lūka/LETA

Migrantu “sūknētāji” 2015.–2016. gadā cieta sakāvi centienos iežēlināt latviešus pret trešās pasaules imigrantu ievešanu. Nu cenšas citādi: nebūšot, kas strādā un pensijas gādā. Bet vai tā ir?

Marksisti sludina, it kā cilvēki būtu savstarpēji aizvietojamas darbspēka vienības bez tēvijas, tautības un mentalitātes, tomēr tā nav. Tāpēc galvenais jautājums par migrāciju ir: kā tā ietekmēs latviešu īpatsvaru. Jo svarīgi ir, nevis cik, bet kas dzīvos Latvijā. Saimniecību var sakārtot dažos gados, izkropļota iedzīvotāju sastāva labošanai vajag gadu desmitus.

Melīga ir propaganda, it kā vairāk iedzīvotāju būtu labāk. 1945.–1988. g. Latvijas iedzīvotāju skaits strauji auga, taču latviešu stāvoklis un izredzes tikai pasliktinājās – tieši tāpēc, ka iedzīvotāju skaits auga, jo pieaugumu deva sveštautiešu ieplūdināšana. Ja vairāk būtu labāk, tad Latvija ir cietusi smagus zaudējumus, kad izveda okupācijas armiju – tūkstošiem vīriešu pašā spēka vecumā. Nē, svarīgi ir, nevis cik, bet kas dzīvos Latvijā. Islandē seškārt mazāk iedzīvotāju, un islandiešu summārais dzimstības koeficients (sievietes bērnu skaita caurmērs) ir ~1,7, salīdzinot ar latviešu ~1,85. Taču islandiešu demogrāfiskais stāvoklis daudz labāks nekā latviešu, jo viņi savā zemē ir 86% iedzīvotāju.

No zemas dzimstības tautas neizmirst. Dabiskais pieaugums ir ģeometriska progresija, tāpēc arī sašaurināta paaudžu nomaiņa var turpināties bezgalīgi. Nē, tautas izmirst pārtautošanā: kad to zemē sarodas sveštautieši un pārmāc pamattautu.

Augstāka dzimstība (summārais dzimstības koeficients >2,1) nes paplašinātu ataudzi un iedzīvotāju skaita augšanu. Ne pēc 9 mēnešiem, bet ar laiku gan. Ceļot dzimstību, tas veidos dabisko ataudzi, kaut šobrīd nav tik daudz sieviešu, cik pirms gadiem desmit.

Demogrāfijā ir stabilu iedzīvotāju jēdziens: ja dzimstība ilgāku laiku turas puslīdz vienā līmenī, vecumgrupu attiecība stabilizējas – vienalga, vai nākamā paaudze būtu divreiz lielāka par iepriekšējo vai divreiz mazāka. Tas nozīmē, ka novecošanās ir pagaidu process un tā rimsies.

Melīga ir viltusizvēle: vai nu atsākt migrantu ieplūdināšanu, vai kļūt par Ziemeļkoreju – nabadzīgu un etniski viendabīgu zemi. Ir arī Dienvidkoreja un Japāna – turīgas un etniski viendabīgas zemes. Japānā zema dzimstība jau kopš 70. gadu vidus. Un dzīvo cepuri kuldami (ir, protams, savas pirmās pasaules problēmiņas) ar 1,45 bērnu caurmēru un 2% sveštautiešu, kaut miljards strādīgu ķīniešu turpat blakus. Un ar 127 milj. iedzīvotāju uzņem 28 bēgļus gadā. Lai tiktu pie turības, nav jātur robežas vaļā iebr[a]ucējiem. Jāatmet sociālisms un jātur robežas vaļā informācijai, pakalpojumiem un precēm.

Viltusizvēle noklusē, ka trešās pasaules imigranti strādā jūtami retāk nekā eiropieši un daudz biežāk pārtiek no pabalstiem. Vācijā imigrantu bezdarbs 1,7…2 reizes augstāks nekā pamattautas, Nīderlandē 2,5…3 reizes. Lielbritānijā nodarbināti 73% britu un tikai 59% imigrantu (2011. g. tautskaite). Ja pareizi saprotu, arī pirmie Latvijas finanšu plūsmas skaitļi rāda, ka ~350 migrantu apčubināšanai iztērēts ~10 milj. eiro.

Darbspēka tirgus kā jebkurš tirgus ir dinamiskā līdzsvarā starp pieprasījumu un piedāvājumu. Tāda 35 000 vai cik darbinieku trūkuma nav kā sugas. Tirgus reakcija uz darbinieku trūkumu ir celt algas, darba ražību, pārprofilēties u. tml. Tas vairo darbinieku piedāvājumu un samazina pieprasījumu, un atkal iestājas līdzsvars. Var iebilst, ka ar augstākām algām uzņēmumi nespēs konkurēt. Atvainojiet, Latvijai ir gana iespēju vairot spēju konkurēt un latviešu uzņēmību, samazinot nodokļus un izskaužot birokrātiju. Re, kā Tramps veicinājis amerikāņu uzņēmību, radot tai labvēlīgu gaisotni un likvidējot Obamas laika šķēršļus uzņēmībai – rezultāti redzami gan bezdarbā, gan IKP un biržā.

Aplami ir nekritiski izmantot valsts iestāžu prognozes, piemēram, par 35 000 darbinieku trūkumu. Jo valsts spēja prognozēt ir… tāda, kāda ir. Tai pašai Ekonomikas ministrijai vēl 2008. g. pavasarī bija nesamērīgi optimistiska saimniecības un darbspēka prognoze.

Emocionāls paņēmiens piesaukt pensijas arī nevietā, jo pašreizējo pensiju būtība ir pilsoņu laupīšana un krāpšana: atņemt naudu, solot to varbūt atdot pēc gadu desmitiem, un, ja cilvēki aizdzīvo tos gadu desmitus, celt pensijas vecumu, lai apmirst un nauda nav jāatdod. Tāpat aplami apgalvot vai iedomāties, ka citi par tavu naudu rūpēsies vairāk nekā tu pats. Kā jebkura dzīvošana par citu naudu, kādu laiku pensijas darbojas, līdz sabrūk, jo aptrūkst vai nu citu naudas, vai citu cilvēku pašu.

Lasot, kā pārkrievošanu iztēloja okupanti, un salīdzinot ar mūsdienu migrantu “sūknētājiem”, līdzība ir apbrīnojama: “Pēc aptuveniem aprēķiniem, Latvijā darbaspēka trūkums sasniedz 30 000 cilvēku. Tas jākompensē ar esošo darba resursu efektīvāku izmantošanu un arī ar strādnieku pieplūdumu no citām republikām. Padomju Latvijā ierodas pārsvarā darba spējīgi cilvēki. Tāpēc mehāniskā pieauguma (ieceļošanas jeb pārvietošanās) rezultātā ik gadus uzlabojas republikas iedzīvotāju struktūra un palielinās darbaspēka resursi.” (Graudiņa, Velta, Kastrone, Klāra. Latvijas PSR ģeogrāfija. Mācību līdzeklis 7. un 8. klasei. Rīga: Zvaigzne, 1974. 86. lpp.)

LA.lv