Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
31. oktobris, 2014
Drukāt

Vai muti mazgāsim virskvotas pienā? Kādu nākotni nozarei paredz lopkopji (5)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Piena muzejā brūnaļa Venta runā četrās valodās un ir tikai viena no divām pasaulē, kas uzskatāmi demonstrē piena veidošanās procesu. Venta atgādina: "Vienmēr atcerieties, ka piens ir veselīgs!"

“Pienu ēdu, pienu dzēru, pienā muti nomazgāju,” latviešu tautasdziesmā vēstītā dzīves gudrība vistiešāk attiecas uz šodienas realitāti. Krievijas noteiktais embargo Eiropas, tostarp Latvijas precēm, radījis saspringtu situāciju piena nozarē – piena iepirkuma cenas samazinās, zemniekiem kļūst arvien grūtāk nomaksāt saimniecību paplašināšanai ņemtos kredītus. Jāņem vērā vēl viens svarīgs apstāklis – Eiropā tuvojas kvotu brīvlaišana, kad piena ražošanu vairs neregulēs kvotu sistēma.

Līdz šim brīdim palicis mazāk nekā gads, un jau šobrīd, ņemot vērā strauji augošos ražošanas apjomus, piena lopkopji spriež par to, kā līdz nākamā gada 31. martam, kad beigsies kvotas gads, ierobežot apjomus, lai Latvija varētu izvairīties no soda naudas maksāšanas. Jāatgādina, ka soda nauda jāmaksā gadījumā, ja valsts pārsniedz tai piešķirtās ražošanas kvotas apjomu. Latvijai 2013./2014. gadā piešķirtā piegādes kvota ir 771 tūkstotis tonnu, no tā 14 tūkstoši tonnu ir tiešās tirdzniecības kvota. Izskanējusi pat ideja paplašināt lauku tūrisma pakalpojumus ar īpašām piena vannu kūrēm, kas ļautu zemniekiem izvairīties no kvotu pārsniegšanas.

Tomēr Krievijas embargo jau sit pa nozari, un šobrīd saimniekus māc jautājums: vai ar pašreizējo piena iepirkuma cenu tās spēs izdzīvot līdz nākamajam rudenim. Par spīti pārmaiņu vējiem un dažādām krīzēm Latvijas zemnieki spējuši pierādīt savu dzīvotspēju. “Latvijas Avīze” pēta, kā piena nozare attīstījusies no Ulmaņa laikiem un kādu zemnieki redz nozares nākotni.

Sviesta eksports

Vecāka gadagājuma cilvēkiem joprojām atmiņā Latvijas pirmās brīvvalsts laiks, kad Latvijā ražotais sviests līdzās bekonam bija kļuvis par svarīgu eksportpreci. Savu apogeju sviesta eksports piedzīvoja trīsdesmito gadu beigās – Latvijas statistikas dati rāda, ka 1938. gadā ar 23,5 tūkstošiem tonnu sviesta eksporta gadā Latvija bija ierindojusies 4. vietā Eiropā un 6. vietā pasaulē. Salīdzinājumam – 2013. gadā lielākais īpatsvars piena un piena produktu eksportā bija pienam un krējumam, kas sasniedza 271,1 tūkstoti tonnu, aiz sevis atstājot sierus un biezpienu ar 15,9 tūkstošiem tonnu.

Jāatgādina, ka trīsdesmitajos gados valsts vēl piemaksāja lauksaimniecības produkcijas ražotājiem un īstenoja plašas sociālas programmas, lai noturētu lauksaimniekus laukos. Taču lauksaimniecība nodrošināja uzņēmumus ar izejvielām, deva ievērojamu daudzumu produkcijas – galvenokārt sviestu un bekonu – eksportam un nodrošināja valsts iedzīvotājus ar lētiem pašu valstī ražotiem produktiem. Valsts subsidētās lētās pārtikas produktu cenas stabilizēja iedzīvotāju dzīves līmeni.

1934. gadā valdība pat izveidoja “Apvienoto sviesta eksporta apvienību”, kurai 1935. gadā tika piešķirtas eksporta monopoltiesības. Tā gan izspiesti tika privātie eksportētāji, bet palielinājās kooperatīvu iespējas. 1937. gadā “Apvienotā sviesta eksporta apvienība” tika likvidēta un eksporta monopoltiesības tika nodotas Latvijas Piensaimnieku centrālajai savienībai.

Vienlaikus gan saruka privāto pienotavu skaits – 1934. gadā darbojās 40 privātas pienotavas, bet 1937. gadā bija palikušas vairs 27. Vēlāk padomju laikos veica kolektivizāciju un zemniekiem piespiedu kārtā lika stāties kolhozos, bet viensētām uzlika augstus nodokļus. Tie, kas nevarēja samaksāt nodokļus, devās uz pilsētām, bet citi bija spiesti stāties kolhozos. Kolhozu laikus daudzi joprojām atceras nelabprāt, lai gan jo­projām tolaik veiksmīgas saimniecības šodien turpina darbu kā privātuzņēmumi.

Šobrīd Latvijas pirmās brīvvalsts laika vēsturiskos priekšmetus – sviesta kulšanas iekārtu, eksporta muciņas un sviesta kastes, putotājus un vēl daudzus citus priekšmetus – glabā “Piena muižas” saimnieku veidotais “Piena muzejs” Sieksātē. Muzeja gide Zinta Miezīte stāsta, ka muzejs veidots par godu visiem tiem piensaimniekiem, kas Latvijas vārdu iznesa pasaulē pirms Otrā pasaules kara, tostarp Žanim Seskam, kurš Līgatnē 30 gadus nostrādāja piena pieņemšanas punktā un ražoja sviestu eksportam. Par labāko eksporta sviestu Anglijas tirgum Žanis Sesks pat saņēmis Anglijas karalienes balvu, kas tagad skatāma muzejā.

Muzejs tapis pēc Žaņa dēla, piensaimnieka Mārtiņa Seska iniciatīvas un ar viņa gādību daudzi vērtīgi eksponāti tagad izvietoti muzejā. Tostarp metāla sviesta kārba, kādā sviests ticis eksportēts uz Āfriku. Gide stāsta, ka vēl joprojām atrodas atsaucīgi muzeja apmeklētāji, kas labprāt muzeja rīcībā nodod kādu mājās glabātu vēsturisku lietu. Tā pērn janvārī ziemas spelgonī ieradies kāds kungs no Madonas un atvedis senu sviesta kulšanas kasti. Piena muzejā var apgūt arī praktiskas iemaņas govs slaukšanā, ko ne visi mūsdienās pieprot. Tāpat iespējams iegūt krējumu piena mašīnā un sakult sviestu. “Mūsu uzdevums ir bērniem parādīt piena ceļu, lai viņi saprastu, ka piens nerodas veikalu plauktos. Bija gandarījums, kad 16 gadus vecs jaunietis zvanīja mammai un teica, lai pagādā saldo krējumu, jo būs jākuļ sviests,” skaidro muzeja gide. Vairāki apmeklētāji atzinuši, ka muzejā izgaršotajam sviestam ir bērnības garša.

Pienastastam_KM_9Govju skaits iet mazumā

Statistika liecina, ka 1938. gadā Latvijā bija 856 tūkstoši slaucamo govju, taču pēc tam piena devēju skaits gājis vien mazumā. Vēl pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā to skaits bija 580 tūkstoši, taču tad pakāpeniski tas sarucis, un pērn pavisam statistika uzrādīja 165 tūkstošus slaucamo govju.

Latvijas šķirnes dzīvnieku audzētāju savienības ciltsdarba speciālists govkopībā Māris Līdaks stāsta, ka pārraudzībā esošo govju skaits Latvijā ir 125 tūkstoši, un pēdējos gados tas nostabilizējies. Ja Krievijas krīze ieilgs, slaucamo govju skaits gan varot sarukt, bet galvenokārt uz mazo saimniecību rēķina. Šobrīd ap 80% piena tiek saražots saimniecībās, kur govju skaits ir no vienas līdz divdesmit. Tieši ganāmpulku vidējais govju skaits Latviju ierindo vienā no pēdējām vietām Eiropā. Salīdzinājumam – Eiropas valstīs ganāmpulkā vidēji ir ap 60 – 100, Dānijā – pat 150, kaimiņzemē Igaunijā – ap 100 govju.

Novērojama tendence ganāmpulkiem kļūt lielākiem, taču tas ir resursu ietilpīgs process – jāveido modernākas mītnes, jāievieš tehnoloģijas, jārisina zemes un barības gatavošanas jautājumi. Vēlamais dzīvnieku skaits ganāmpulkā būtu 100 – tādu mērķi izvirzījusi Latvijas šķirnes dzīvnieku audzētāju savienība. Eksperts cer, ka 10 – 15 gados to varētu sasniegt, taču arī šis mērķis saistās ar piena iepirkuma cenām un pieprasījumu pasaules tirgos.

Gadu gaitā saimniecībās mainījušās arī ­piena devēju šķirnes. Latvijas brūnā ir vecākā dzīvnieku šķirne, kas reģistrēta Latvijā, – pēc astoņiem gadiem tā sagaidīs savus simts gadus.

Pēdējos gados holšteiniešu skaits būtiski palielinājies – tagad to attiecība mērāma 50 pret 50 ar Latvijas brūno. Jau šobrīd novērojama tendence – lielās saimniecības vēlas paplašināt savus ganāmpulkus ar holšteinietēm, tā ka nākotnē aktuāls kļūs jautājums par Latvijas brūno šķirnes daļas dzīvniekiem.

“Nelielu ganāmpulku (5 – 10 govju) īpašnieki varētu nespēt uzturēt šos dzīvniekus, lai iegūtu labus vaislas buļļus, kas ir sugas turpinātāji. Tas mūs kā organizāciju dara bažīgus, kāds būs saimnieku lēmums – kādu šķirni turēt. Visticamāk, pēc 10 – 15 gadiem par galveno šķirni kļūs Holšteinas šķirne, kas ir augstražīgāka, bet Latvijas brūnā paliks nelielā skaitā, pieļauj eksperts.

Šobrīd Latvijā darbojas Latvijas brūnās ģenētisko resursu programma – tā paredz 120 govis turēt slēgtā populācijā, lai citas šķirnes tām netiek klāt. Šie dzīvnieki ir nedaudz mazāk ražīgi, bet pieticīgi, ar lielāku izturību. Jāņem vērā, ka augstražīgie dzīvnieki, pie kuriem pieskaitāmas arī Holšteinas šķirnes govis, ātri izdod visu no savām organisma rezervēm un ātri tiek izbrāķēti. Sarkano šķirņu dzīvnieki, pie kā pieder arī Latvijas brūnā, spēj sevi vairāk pasargāt, varbūt nedos tik daudz piena, bet tās dzīvotspēja ir izteikta, un sevi tās spēj labi saglabāt. Ģenētisko resursu programma paredz šķirni saglabāt neizmainītā virzienā. Tiesa gan, ciltsdarba programmā uzsvars likts uz intensīvo virzienu, paredzot izslaukt vairāk piena, lai arī Latvijas brūnās šķirnes dzīvnieki būtu līdzvērtīgi holšteinietēm pēc produktivitātes rādītājiem, saglabājot savas labās īpašības.

Sasniegts pasaules līmenis

Eksperti uzskata, ka Latvijas zemnieki ir sasnieguši pasaules līmeni, jo atsevišķās saimniecībās ierīkotas vismodernākās tehnoloģijas, izslaukumi sasniedz pat 15 un 16 tūkstošus kg piena gadā no vienas govs. Salīdzinājumam – pirms simts gadiem vidējais izslaukums bijis ap 2 tūkstošiem kg gadā, tiesa, no labākajām govīm izdevies iegūt pat piecus tūkstošus kg piena.

2012./2013. gadā ražīgākais ganāmpulks valstī bija Viesītes novadā saimniekojošā z/s “Kalna Dambrāni”, kur vidēji no govs izslaukti 12,8 tūkstoši kg piena. Mazo ganāmpulku grupā ražīgākās bijušas Jaunjelgavas novadā saimniekojošās Ainas Ķīses divas brūnaļas ar vidējo izslaukumu 11,1 tūkstotis kg.

Lauku atbalsta dienesta dati liecina, ka iepriekšējā periodā lauku saimniecību modernizācijas pasākumā un lauksaimniecības produktu pievienotās vērtības radīšanas pasākumos apmaksāti 309 projekti par kopējo summu 74, 87 miljoni eiro, bet piena nozares pārstrukturēšanai atbalsta saņemšanai iesniegti 382 projekti par 19,97 miljoniem eiro, no kā apmaksāti 363 projekti. Saņemtais atbalsts ļāvis fermām kļūt modernākām. Šobrīd Latvijas ganāmpulkos iespējams iepazīties ar visām jaunākajām tehnoloģijām, kas pasaulē pieejamas, – ar dažāda izmēra un iespēju slaukšanas, ēdināšanas un turēšanas tehnoloģijām, no robotiem līdz slaukšanas karuseļiem un govju slaukšanai kannās.

Zemnieki paplašina savus ganāmpulkus – par to liecina daudzmiljonu investīcijas jaunās fermās un iekārtās, kur daļēji ieguldīts arī Eiropas līdzfinansējums. Pēc prognozētā apjoma “Agrofirmas Tērvete” ganāmpulks ar 3000 govīm būs lielākais Eiropā, vēl viena līdzīga ferma tiek veidota Igaunijā. Arī SIA “Kalna Oši” Aizstrautniekos izveidojuši lielu fermu, tur plānotais govju skaits ir 2500. Gadu no gada izslaukumi palielinās, valstī vidējais izslaukums šogad varētu sasniegt 6800 kg piena no govs. Salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta sākumu vidējais izslaukums audzis trīs reizes.

Kopumā Baltijā piena nozare attīstās, pietiek zemes platību un pastāv iespēja kāpināt izslaukumus un ganāmpulku lielumu. Polija un Baltija varētu pat radīt saspringumu Eiropas piena tirgū, lēš eksperti.

Piena lopkopībai ir perspektīva, par to liecina arī tas, ka saimnieks Roberts Ločmelis par labu aktiera karjerai ASV izvēlējies saimniekošanu tēva saimniecībā z/s “Mazdzērvītes” Kocēnu novadā.

“Piena muzeja” gide Zinta Miezīte gan domā, ka pagaidām tiek atbalstīti tikai lielie piensaimnieki, bet būtu jāļauj saglabāt arī ģimenes saimniecības. “Valdība ir aizmirsusi, ka kādreiz Latvijā bija ģimenes saimniecības un pirms Otrā pasaules kara tieši šīs saimniecības nodrošināja eksportu. Arī tagad mazajām saimniecībām tas ir iztikas avots, tās skolo bērnus. Tām ir izglītojoša funkcija, jo vasarās, atbraucot uz laukiem pie vecvecākiem, bērns novērtē zemi – Latvijas vērtību un saražoto veselīgo produkciju, un to nevajadzētu zaudēt.”

Patlaban Latvijas piensaimniecība piedzīvo ne tos vieglākos laikus. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs jau aprēķinājis, ka Krievijas sankciju dēļ sarukušās piena iepirkuma cenas lopkopjiem ik mēnesi rada 7 – 9 miljonus eiro zaudējumus. Sankcijām turpinoties, pie pašreizējām iepirkuma cenām saimniecības ilgāk par sešiem līdz desmit mēnešiem izvilkt nespēs. Tas nozīmē, ka steidzami nepieciešams papildu valsts atbalsts zaudējumu segšanai. Un tas, vai turpmāk varēsim pienā muti nomazgāt, kā teikts senajās dainās, ir arī lēmumu pieņēmēju rokās.

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Vīrieši slauc vairākās paaudzēs

“Neko citu pat neesmu domājis darīt kā nodarboties ar lauksaimniecību!” Tā “Latvijas Avīzei” atbild jaunais zemnieks Ingars Ronis uz jautājumu, kas viņu pamudināja pievērsties saimniekošanai senču sētā. Viņš pēc profesijas ir agronoms, jau otro gadu studē uzņēmējdarbību Latvijas Lauksaimniecības universitātes maģistrantūrā, kā arī saimnieko Bikstu novada z/s “Kokles” un z/s “Kraujas”, palīdzot tēvam Aigaram Ronim un vectēvam Uldim Kristapsonam. Ingars Ronis sarunā ar “Latvijas Avīzi” stāsta, ka saimniecības nodarbojas ar piena lopkopību un audzē graudaugus 400 ha platībā. 20 gadu laikā govju skaits audzis no pāris desmitiem līdz 150 un pieaugums galvenokārt sasniegts pašu spēkiem. Pirms diviem gadiem tapusi jauna ferma, kurā ieguldīts teju pusmiljons latu. Ingars nenoliedz, ka laukos nav viegli, īpaši vasarā daudz jāstrādā. Reizēm draugi dusmojoties, ka Ingaram nav laika doties ārpus mājas “patusēt”. Viņš pats cer, ka nākotnē, pateicoties jaunai tehnikai un tehnoloģijām, nebūs tik daudz jāstrādā un varēs atļauties daudz vairāk brīvā laika. Arī vectēvs bilst, ka jaunie strādā par daudz, reizēm pat pusdienas neesot laika paēst, bet mazdēls slavē vectēva rūpes. Kad viesojamies saimniecībā, redzam, ka visiem darba pilnas rokas – tēvs steidz labot traktoru, Ingars tikko ir atnācis no fermas. Vectēvs ir priecīgs, ka būtiski uzlabojušies darba ap­stākļi
un darbs kļuvis mehanizētāks, nav vairs tik liela smagā roku darba. Vectēvs arī ir gandarīts, ka mazdēls turpina iesākto, sakot, ka “viss paliks drošās rokās”. Krievijas embargo radītās sekas gan piebremzējušas arī tālākus fermas paplašināšanās plānus, jo pagaidām teles vēl atrodas vecajā fermā. Tomēr Ingars Ronis piena nozarei redz labu nākotni, ja vien to bieži nepiemeklēs dažādas krīzes.

Fakti

1938. gadā Latvijā bija 856 tūkstoši slaucamo govju, bet 2013. gadā – 165 tūkstoši.

Pirms simts gadiem vidējais izslaukums bijis ap 2 tūkstošiem kg gadā no vienas govs, 2013. gadā – 6548 kg.

1938. gadā Latvija eksportēja 23,5 tūkstošus tonnu sviesta, 2013. gadā lielākais īpatsvars piena un piena produktu eksportā bija pienam un krējumam, kas sasniedza 271,1 tūkstoti tonnu.

Avots: CSP, LDC

Viedokļi

Uldis Krievārs, LPKS “Trikāta KS” valdes priekšsēdētājs: “Prognozēju, ka pēc piena kvotu atcelšanas piena ražošana visā Eiropā pārgrupēsies – tās apjomi Eiropas dienvidos samazināsies, bet ievērojami pieaugs Ziemeļeiropā, arī Baltijā. Pie šīs jaunās kārtības konkurētspējīgākie un aktīvākie iegūs iespēju paplašināties. Ir atsevišķas prognozes, ka Latvijā iespējama stagnācija vai pat apjomu samazinājums, taču es tam īsti nepiekrītu, es paredzu būtisku pieaugumu, uzrāvienu, apjomu dubultošanos nākamajos desmit gados. Galvenais jautājums ir, kādi būs piena ražotāji – ģimenes saimniecības vai privātajiem investoriem piederošas milzīgās fermas ar vairākiem tūkstošiem govju. Manuprāt, valsts politikai jābūt tādai, kas mērķtiecīgi atbalsta ģimenes saimniecību formu kā dominējošo mūsu valstī. Pats par sevi tas noteikti nenotiks, jo, piemēram, Ķīna, turklāt ar valsts kapitālu, aktīvi uzpērk piena saimniecības visā pasaulē. Iespējams, ka kādam tā liekas tāla nākotne, taču esmu pārliecināts, ka šāds scenārijs var piepildīties daudz ātrāk, nekā mums šobrīd šķiet.”

Mārtiņš Cimermanis, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs: “Man nepatīk tas, kas pēdējos 20 gadus notiek piena nozarē. Vārdos mēs to saucam par prioritāru nozari, bet, raugoties uz skaitļiem, ir ļoti liels kritums. No 2000. gada esam zaudējuši apmēram 60 tūkstošus slaucamo govju, kas ir teju trešdaļa. Tas liecina, ka nozare nav veselīga, neattīstās vidusslānis, ģimenes saimniecības. Un kaut kas stratēģijā par atbalstu vidusslānim jeb ģimenes saimniecībām nav īsti kārtībā. Mēs tiekam baroti ar stāstiem, ka jābūt lielām, intensīvām saimniecībām, bet lielāka dzīvotspēja ir tieši ģimenes saimniecībām. Nozare ir definēta kā prioritāra, bet tas neatspoguļojas rīcībā, atbalstā vai lēmumos. Arī lauksaimnieki ir ļoti nesaliedēti, ir dažādas interešu grupas ar dažādiem mērķiem, un kopējā bilde netiek saskatīta. Ciltsdarbā ir haoss, katrs dara, kā grib, un viss ir pakārtots subsīdijām.”

Laimonis Zariņš, bijušais Aizputes sausā vājpiena rūpnīcas direktors: “Piena cenu veidošanās procesā vienmēr zemnieks ir pēdējais, bet domāju, ka cenu jāsāk veidot tieši zemniekam, kas ir galvenais izejvielas piegādātājs. Pret Krieviju sankcijas vajadzēja noteikt vēl bargākas, bet arī atbildes gājienus vajag paredzēt. Bet nav ko raudāt. Ja piena cena krīt, jāpalīdz mūsu ražotājiem atrast jaunus tirgus. Es nedomāju, ka Latvijā vajadzēja būvēt vēl vienu piena rūpnīcu, to naudu labāk varēja ieguldīt piena konservu kombinātā, kur var ražot sauso pienu vai iebiezināto pienu atkarībā no pieprasījuma. Jo pilnpiena produkcijas ražošanas jaudas vēl ir neapgūtas.”

piens_tab

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Tiešām, vienreiz valdībai jāsāk pamosties. Lauki būs dzīvot spējīgi pateicoties ģimenes saimniecībām. Sāks veidoties jaunas s-bas, kurās varēs strādāt atbraukušie tautieši….Būs darbs, būs maize, būs nauda un cilvēki nebrauks prom.

  2. Ciltsdarba eksperts Līdaks stāsta, ka Latvijā 80 % piena iegūst 1 – 20 govju lielās saimniecībās un tas esot slikti, vajagot vismaz 100 govis ganāmpulkā! Savukārt cits eksperts Cimermanis no konsultāciju dienesta stāsta, ka Latvijā slaucamo govju skaits pastāvīgi samazinās un ka nozare nav veselīga, jo neattīstās ģimenes saimniecības, kam ir lielāka ekonomiskā dzīvotspēja. Viņa sacīto apstiprina arī patreizējā piena lielražotāju palīdzības prasīšana no valsts un ES. “Ja nepalīdzēs, mēs govis izkausim”, tā viņi sauc! Cik govis ganampulkā ir Lietuvā un Polijā, (pat mazāk nekā Latvijā!), to Līdaks, protams, nestāsta, jo tur piensaimniecība ir attīstītāka un galvenais – cilvēkiem laukos ir darbs. Padomju laika ekspertam Līdakam vajadzētu pakonsultēties Briselē ar ekspremjeru Dombrovski, kā samērot ekonomisko (lielražošanas) faktoru ar sociālo (ģimenes saimniecības) faktoru un viņš tad varētu atbildēt, ka laukos vienlīdz svarīga ir gan piena ražošana, gan bezdarba mazināšana. Bet lielražošana laukos viennozīmīgi palielina bezdarbu, radot liekos cilvēkus, kas galīgi nav ES politikas mērķis. Varbūt arī visādiem ekspertiem, pirms vērt muti, pēdējais laiks būtu sākt domāt nevis tikai ekonomiskās, bet tautsaimnieciskās kategorijās.

  3. Visi gudrākie cilvēki saprot, ka piena ražošanas pamatvienībai Latvijā ir jābūt ģimenes saimniecībai, pamatā bez algota darbaspēka, un katrā piena femā tura tik govis, cik pati ģimene var apkopt. Jo tāda saimniecība ir ekonomiski dzīvotspējīgāka un elastīgāka krīzes apstākļos un neput ārā arī, ja piena cena nokrīt zem pašizmaksas. Tāda kārtība pastāv visā Eiropā. Diemžēl, pateicoties ZSA spēcīgajam lobijam valdībā un ZM tieksmei iet tās pavadā, pie mums tiek atbalstīta un stimulēta tikai lielražošana, arī piena piena lopkopībā. Un šodien cīnāmies ar sekām – kā piena cena nokrīt, tā lielfermām draud bankrots, jo nevar vairs samaksāt strādniekiem algas, atdot bankām kredītus un laikā veikt citus tekošos maksājumus. Sākas vaimanāšana un palīdzības prasīšana no valsts un ES. Bet cik tad ilgi slauksim valsti un grūdīsim miljoniem eiro kā tukšā mucā šīs nesaprātīgās lauku politikas dēļ, lai apmierinātu vienīgi dažu simtu lielsaimnieku intereses? Bijušajam kolhoza priekšniekam ministram Dūklavam arī liekas, ka viss ir kārtībā. Bet valstī ar piena lopkopību taču vēl nodarbojas vismaz 15 tūkstoši zemnieku un nav jau vairs kolhozu laiki. Laiki mainījušies, bet domāšana palikusi tā pati vecā.

    • Tā jau ir, par Dūklavu var pilnībā piekrist. Jānāk jauniem cilvēkiem ar jaunu domāšanu.Vecā nomenklatūra te neko nemainīs, tas jau redzams visus šos gadus.

  4. jā, nozarei šobrīd grūti laiki, bet jāsaprot, ka ikvienas grūtības ir pārejošas. cerams, ka tā tas būs arī šajā gadījumā. valdībai un ministrijai gan būtu jādomā, kā palīdzēt zemniekiem. un pirmkārt, tas jādara pašai ES.

Draugiem Facebook Twitter Google+