Literatūras cienītāji Knutu Skujenieku pazīst kā talantīgu dzejnieku un atdzejotāju, kā arī bijušo politieslodzīto, kurš par pretpadomju propagandu izcietis sodu Mordvijas lēģeros. Viņa kundze Inta ir diplomēta agronome, agrāk piedalījusies daudzu Latvijas parku veidošanā, bet tagad, kā saka Knuts, esot komandieris mājās un vēl jo vairāk dārzā, kur zied “no sniega līdz sniegam”. 


Ikdiena trijatā

Lasītākie

Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 27

Skabejeva ārdās: Krievijas propagandisti sašutuši par Trampa rīcību saistībā ar Ukrainu 5

TV24

“Jāklausās, ka esam šmaukušies.” Par netaisnību un piemaksām tiem pensionāriem, kuri strādājuši padomju laikā 189

Lasīt citas ziņas

Abu dēls Jānis darbojas reklāmas dizainā, mazdēli Hugo un Emīls mācās pamatskolā un nodarbojas ar sportu. Viņi dzīvo vecvecākiem kaimiņos, taču ir tik aizņemti, ka bieži neiznāk tikties. Meita Māra, kas dzīvo un strādā Amsterdamā par dizaineri, vecākus apciemo godu un svētku reizēs.

Ikdienā daudz prieka abiem sagādā kaķene Matilde. “Ja dzīvnieku netur gluži kā bērnu, tad nemaz nav vērts ņemt,” teic dzejnieks.

Krimināls

VID darbinieki apturējuši noziedzīgu grupējumu, kas darbojās taksometru pakalpojumu jomā

Valsts parāds arvien palielinās, strauji pieaug arī procentu maksājumu apmērs: “Latvija nevar atļauties paaugstināt valsts parādu virs 50% no IKP”

FOTO. Tik garda kartupeļu biezputra, ka to var ēst pat bez piedevām – īsts komforta ēdiens

Skujenieki ziemā apkurina tikai daļu savas plašās, omulīgi iekārtotās mājas. Ierīkota gāzes apkure, jo malkas gādāšana bijusi par grūtu. Siltums izmaksā ap tūkstoš latiem gadā. Pūšot stiprākam vējam, saimnieki saģērbjas ciešāk.

“Iztikt varam, taču bagāti neesam kļuvuši. Mums jau arī liela nauda vairs nav vajadzīga. Uz pucēšanos kļūstam arvien pieticīgāki. Naudu tērējam galvenokārt zālēm un pārtikai. Man medikamentiem nepieciešams vairāk nekā tūkstoš latu gadā. Liels atbalsts ir Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtā mūža stipendija,” stāsta Knuts Skujenieks.

Dzejnieks sirgst ar smagu psoriāzes formu. Pēdējā laikā radušās vēl arī citas slimības. “Pēc kataraktas operācijas pasliktinājusies redze. Ir problēmas ar vienu ausi, bet to pārāk nepārdzīvoju, jo tas vecumam piestāv,” dzejnieks joko.

Kaut pēdējā laikā mūza vairs neapciemo, literāts nedzīvo dīkā – kārto savu bibliotēku un arhīvu. Paretam uzraksta kādam izdevumam ievadu. “Lirikai, tāpat kā mūzikai, jābūt pirkstu galos. Ja rokas nav veselas, tad – nekā,” viņš skaidro. “Varētu pantus sarīmēt mehāniski, taču negribu piesārņot vidi. Esmu jau diezgan daudz pateicis, turklāt – pietiekami skaidri.”

Tagad, kad dzejoļi vairs netop, ir daudz laika lasīšanai. Vairākums jaunās literatūras abiem ar dzīvesbiedri neiet pie sirds, izņemot Viļa Lācīša “Stroika ar skatu uz Londonu”, ko Knuts Skujenieks atzīst par unikālu grāmatu – pirmo īsto latviešu blēžu romānu. Citām tautām tāda žanra literārie darbi esot pazīstami jau kopš viduslaikiem.

Pašlaik dzejnieks pārlasa pagājušā gadsimta 20. gadu amerikāņu detektīvus, jo interesējot tiesu sistēmas aizkulises, bet viņa kundze – Džeralda Darela darbus. Televīzijas seriāli abus nesaistot, galvenokārt iecienīti raidījumi par dabu un dzīvniekiem.

Diena Skujenieku mājās sākas ap septiņiem ar Knutam nepieciešamajām medicīniskajām procedūrām, kurām seko brokastis. “Es virtuves darbos nejaucos, tikai dažkārt gatavoju turku kafiju,” stāsta saimnieks. “Ieberu speciālajā traukā džezvā kafiju un cukuru vienādās attiecībās. Pievienoju mazliet sāls, piparus, kanēli, koriandru un pieleju aukstu ūdeni. Karsēju uz iespējami mazas gāzes liesmas 5–10 minūtes, visu laiku uzmanot. Kad uzmet burbuli, ņemu nost, lai nomierinās. Tad lieku atpakaļ, kad atkal uzvirst, ar karotīti salieku pa tasītēm biezumus. Ja dzēriens pagatavots stiprs, klāt pasniedzu glāzi ūdens. Šo rituālu piekopju, kad pie manis viesojas kolēģi Inta Čaklā un Jānis Rokpelnis, kā arī filoloģe Ināra Ķemere.”

“Pašlaik mūsu došanās ārpus mājas visbiežāk ir saistīta ar ārstu un procedūru apmeklēšanu. Ik dienu beržoties vienam gar otru, raksturs neuzlabojas – esmu kļuvis kašķīgāks par sīkumiem, tādēļ gadās visādi sīki strīdi. Mēs abi sevišķi daudz nepļāpājam, bet nedēļu nogalēs gaidām ciemiņus. Tad gan izrunājamies par dzīvi un sarīkojam kulināras izpriecas.

Ēšanas paradumus īpaši neierobežojam. Kaut dakteri mums vairs neiesaka pērties pirtī, kādreiz pagrēkojam. Pārāk rūpēties par savu veselību ir mazliet nepieklājīgi. Tādi cilvēki kļūst apkārtējiem neinteresanti,” joko Skujenieka kungs.

Tikšanās vieta – 
Salaspils

Skujenieku dzīve, kā saka Knuts, pēdējā laikā nav kļuvusi trauksmaināka, taču abi ar kundzi paretam piedalās dažādos pasākumos, piemēram, jau 12 gadus septembra nogalē interesenti dzejnieku var sastapt Salaspils kultūras namā “Enerģētiķis”, kur tiek rīkota Knuta diena.

Vēl pirms dažiem gadiem, būdami jaunāki, Inta ar Knutu bijuši lieli ceļotāji. Tagad katru gadu pēdējā janvāra sestdienā viņu mājās pulcējas kādreizējie ceļabiedri. Sākumā visi kopā rīkojuši netālas ekskursijas pa Latviju, Lietuvu un Igauniju. Tagad daudzi no interesentu grupiņas ir jau cienījamos gados, tādēļ vairs kopīgi neceļo, taču pulcēšanās joprojām notiek pie Skujeniekiem. Gluži kā filmas nosaukumā “Tikšanās vietu mainīt nedrīkst”.

Vēstuļu stāsti

Skujenieki ikdienā vairs negremdējas atmiņās par drūmajiem septiņiem gadiem, ko Knuts pavadīja Mordvijas lēģeros. Reizēm netīkot, ka cilvēki izvaicā par šo periodu, jo apnicis par to runāt. Interesentiem Inta Čaklā, pēc paša dzejnieka vārdiem, vislabākais knutologs, sagatavojusi publicēšanai abu vēstuļu izlasi dialoga veidā, kas, cerams, drīzumā nāks klajā.

Knuts drīkstējis rakstīt tikai vienam adresātam divreiz mēnesī. Vēstules tapušas uz ļoti plāna papīra, lai sievai sūtītajā aploksnē varētu ievietot arī dzejoļus un dažas rindas citiem: Vizmai Belševicai, Imantam Auziņam, audžumātei, brālim. Inta vēstules nogādājusi adresātiem, bet vakaros pārdrukājusi vīra knapi saskatāmajiem sīkajiem burtiņiem rakstītos dzejoļus uz rak­stāmmašīnas.

Viņa tolaik strādājusi Nacionālajā Botāniskajā dārzā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci, taču profesionālajai karjerai vīra ieslodzījuma dēļ nācies pielikt punktu. “Kad tiku atbrīvots, sieva atbrauca pretim. Pa ceļam pārnakšņojām pie draugiem Maskavā un nākamajā dienā devāmies mājup, kur sagaidīja kolēģis Māris Čaklais, tad devāmies uz Rakstnieku savienību,” atceras dzejnieks.

Knuts Skujenieks atzīst, ka vecumdienām piemīt savs skaistums – uzkrātā dzīves pieredze. “Vēlāk informācija par padomju laika deportācijām mācību grāmatās tiks atspoguļota vienā lakoniskā rindkopā. Par pārējo diez vai kāds interesēsies, jo katrai paaudzei pietiek savu pro­blēmu. Taču pats galvenais – lai rakstītais būtu patiess,” uzsver dzejnieks.