Vecāki: 19.gs izpratne par dzimumu lomām kaitē bērniem un kavē Latvijas attīstību 1
Šķiet neticami, ka 2012. gadā, Latvijā – demokrātiskā Eiropas valstī, kurā baznīca ir šķirta no valsts, esam nonākuši situācijā, kurā ir jāaizstāv tiesības runāt par dzimumu līdztiesību.
Sabiedrībā iesakņojies stereotips, ka meitenēm un zēniem ir atbilstošas atšķirīga tipa rotaļlietas un krāsas – meitenēm rozā krāsa, lelles, ar mājsaimniecību saistītas rotaļlietas, bet zēniem – zila krāsa, mašīnas un ar tehniku saistītas rotaļlietas. Šo stereotipu popularizē tirgotāji un pakalpojumu sniedzēji, sākot ar rotaļlietu ražotājiem, beidzot ar bērnu ballīšu organizatoriem.
Nereti gan izglītības iestādēs, gan ģimenē, gan arī sabiedriskās vietās tiek norādīts, ka meitenes kokos nekāpj un skaļi neuzvedas, bet puikas neraud. Ka meitenei ir jābūt skaistai, bet puikam – drosmīgam. Ka piešūt pogu jāiemācās meitenei, bet iesist naglu – puikam. Tas viss ierobežo bērnu domāšanas veidu, neļaujot viņiem attīstīties brīvi. Tas attālina bērnus no iespējas vispusīgi, radoši un ar dabīgu interesi attīstīt tās prasmes, kuras viņi varētu attīstīt, ja nepastāvētu dzimumu aizspriedumi par to, kas ir jādara puikām un meitenēm.
Mūsdienās dzimumu līdztiesības nodrošināšana vēl joprojām ir aktuāls jautājums. Bet tas nav aktuāls tikai meitenēm un sievietēm. Tas ir svarīgs arī vīriešiem. Arī Latvijā sievietes par to pašu darbu saņem mazāku atalgojumu. Vīrieši šobrīd, ekonomiskās krīzes laikā, jūtas apkaunoti, ja zaudē darbu, jo uzskata, ka tieši viņiem ir jāapgādā ģimene, strādājot “vīriešu” darbu. Iesīkstējušiem uzskatiem par to, ko klājas vai neklājas darīt katram dzimumam, ir nopietnas sekas. Šādi uzskati negatīvi ietekmē ne tikai attiecības ģimenē, bet daudzas citas jomas. Piemēram, neaug nodarbinātība, jo bezdarbnieks neiet strādāt “sieviešu” vai “vīriešu” profesijā. Veselības aprūpes sistēmu noslogo smagi slimnieki, jo vīrieši pie ārsta iet par vēlu. Mazinās nodokļu ieņēmumi un ģimeņu finansiālā drošība, jo “īstie vīrieši” mirst agri.
Tās ir tikai dažas no sekām tradicionālajām dzimumu lomām, kuras uzspiež sabiedrība ikdienā, nereti to pat nepamanot.
Mēs uzskatām, ka grāmata “Todien, kad Kārlis bija Karlīna | Todien, kad Rūta bija Rihards” nekādi nevar kaitēt sabiedrībai, piemēram, dezinformējot un maldinot cilvēkus, vai pat graujot valsts pamatus, kā tas norādīts NVO paziņojumā (26.09.2012, “54 NVO pieprasa Labklājības ministres demisiju saistībā ar bērnudārznieku dzimumizglītošanas grāmatām”). Iejušanās līdzcilvēkā ir daļa no cilvēka attīstības un mācīšanās procesa, kura laikā bērni caur iztēli, stāstiem un pasakām apgūst iecietību un cieņu vienam pret otru, kā arī iemācās būt par līdzvērtīgiem sabiedrības locekļiem.
Mēs uzskatām, ka meiteņu un zēnu izvēles un rīcības brīvības paplašināšana ir sabiedrības interesēs un ceram, ka mūsu bērni un mazbērni dzīvos sabiedrībā, kurā cilvēka personībai, interesēm un sasniegumiem ir lielāka vērtība par piederību vienam dzimumam. Ja kāds vēlas dzīvot saskaņā ar kristīgi ortodoksālu dzīves modeli, tās ir personas tiesības. Ne viena, ne otra modeļa līdzāspastāvēšana negraus valsts pamatus un morālās vērtības. Drīzāk šī sociālā dažādība bagātinās sabiedrību un darīs to iekļaujošāku, saliedētāku.
Organizācijas, kuras ir iesniegušas ministres Viņķeles demisijas pieprasījumu, ikdienā cieši sadarbojas gan ar Saeimu, gan Tiesībsargu, gan Ministru Kabinetu. Tās it kā iestājas par ģimenēm un tradicionālām vērtībām, tomēr tādas aktivitātes kā pēdējā parāda šo organizāciju patiesos slēptos mērķus – totalitāru pieeju pareizajam un nepareizajam, kam nav nekāda sakara ar Eiropas vērtībām vai cilvēktiesībām. Latvijā ikvienam ir tiesības uz viedokli, tomēr katra deputāta un amatpersonas uzdevums ir izvērtēt, vai šis viedoklis ir samērojams ar visas sabiedrības interesēm un Latvijas kā mūsdienīgas Eiropeiskas valsts vīziju un vai ir atbalstāms valstiskā līmenī.
Mēs uzskatām, ka sabiedrībā ir nepieciešamas diskusijas par dzimumu līdztiesību, un tāpēc aicinām ministri Vinķeli turpināt veidot dialogu ar visām ieinteresētajām nevalstiskajām organizācijām, aktualizējot nepieciešamību izskaust diskrimināciju pēc dzimuma sabiedrībā.
Lai izrādītu atbalstu tam, ka dzimumu līdztiesība Latvijā ir aktuāls jautājums un neļautu publisko telpu piepildīt ar radikāliem viedokļiem, lūdzam arī citus aktīvus pilsoņus iesaistīties, parakstot petīciju: http://www.ipetitions.com/petition/par_dzimumu_lidztiesibu_latvija/.
Petīciju jau parakstījuši 88 cilvēki.
Uzsaukumu atbalsta 63 indivīdi un 4 organizācijas: Alise Landsberga, Antra Gaile, Andis Jurģis Stabiņģis, Atvars Karro, Biedrība Kultūrpunkts, Biedrība Latvijas Ateisti, Biedrība Mozaīka, Dace Aizstrauta, Dace Dzenosvska, Dace Kavasa, Dāvids Vikmanis, Džeina Tamuļeviča, Edgars Lapiņš, Elizabete Pičukāne, Ērika Bērziņa, Gints Knoks, Guna Korale, Guna Zaķe, Guntis Ikaunieks, Ilona Platonova, Iluta Lāce, Ilze Bandere, Ivars Neiders, Ivo Valdovskis, Izita Kļaviņa, Jana Šakare, Janis Teresko, Juta Brice Kaspars Kalniņš, Kaspars Zālītis, Klāvs Sedlenieks, Krista Baumane, Kristaps Petermanis, Kristiāna Kalniņa, Kristīne Dūdiņa, Kristīne Gariņa, Kristīne Meirāne, Krišjānis Bušs, Liena Tīdena, Līga Krista Solima, Linda Pavļuta, Linda Austere, Linda Medene, Linda Pavlovska, Maija Kalniņa, Marta Kreituse, Marta Valdmane, Mārtiņš Hiršs, Mārtiņš Ozoliņš, Matīss Roberts Treinis, Oskars Līkops, Ruta Zālīte, Sabīne Ķīse, Sanda Serafinoviča, Sandis Kufterins-Masaļsikis, Santa Bindemane-Mihelsone, SkeptiCafe, Tija Vanaga, Tīna Kempele, Valda Malceniece, Veiko Spolītis, Velga Kalniņa, Vigants Iesausks, Vita Anda Tērauda, Selga Goldmane, Guna Korāle
