Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
26. marts, 2013
Drukāt

Veidojot Latvijas rītdienas identitāti 


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Lielākajai un ietekmīgākajai Latvijas kultūras profesionāļus apvienojošajai organizācijai – Latvijas Radošo savienību padomei (LRSP) – jauna priekšsēdētāja – Dace Bluķe. Muzikoloģe, Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētāja. Dzimusi liepājniece, kura, neraugoties uz dzīves un profesionālās karjeras pagriezieniem, palikusi uzticīga savai pilsētai.


 

– Jūsu šābrīža amats nav no tiem, uz ko daudzi aizrautībā rautos. Kāda bija jūsu motivācija, topot ievēlētai?

D. Bluķe: – Šis tiešām nav ļoti iekārots amats, jo nav ienesīgs, bet ļoti daudz prasa, uzliek lielu atbildību. Turklāt mana priekštece Ieva Struka tam uzlikusi augstu latiņu, veicot lielu izrāvienu, jo šobrīd LRSP spēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu visaugstākajā līmenī. Esmu apņēmusies turpināt šos ļoti augstos uzstādījumus.

– Vai jūsu radošums un spēja aizrauties pašai un iedvesmot citus saistīta ar to, ka nākat no vienas no radošākajām Latvijas pilsētām – Liepājas?

– Liepājā esmu dzimusi, augusi, skolā gājusi, bet vispār Bluķu dzimta nāk no Dienvidkurzemes. Mani senči Liepājā ieceļoja pagājušā gadsimta sākumā no vēl tālākas pierobežas – Rucavas, Bernātiem. Vectēvs ir spēlējis tautas teātrī, tēvs skolas laikā gājis teātra pulciņā. Vispār par manu dzimtu var teikt, ka tā bijusi ļoti praktiska – pat ja velk uz mākslām, vajag, lai no tā būtu arī kāds praktisks labums (smej).

Vēl šobrīd atceros savu pirmo dienu Liepājas Bērnu mūzikas skolā, kuras vijoļklasē nonācu, pateicoties tēta draugam. Pēc mācībām vidusskolas mūzikas teorijas nodaļā taisnākais ceļš bija uz Rīgu, muzikoloģijas studijas Mūzikas akadēmijā un pēc tam – Kultūras akadēmijā. Vēl studiju laikā kopā ar domubiedriem Baibu Kurpnieci, Mārtiņu Viļumu, Andri Dzenīti un citiem izveidojām Latvijas Jaunās mūzikas asociāciju ar domu rīkot savu vienaudžu koncertus. Protams, šobrīd situācija ir cita, komponisti var strādāt visā Eiropā, viņu darbus atskaņo dažādos festivālos, mūsdienu mūzika kļuvusi par mūzikas izglītības sastāvdaļu. Katrā ziņā tas ir aizsākums, kas turpinās vēl šobrīd.

– Vai mūsdienās, kad komponisti var strādāt jebkurā valstī, var teikt, ka viņi darbos atspoguļo savas tautas dvēseli?

– Daudzi komponisti rada ārpus Latvijas – piemēram, Mārtiņš Viļums, kurš tikko saņēma Lielo mūzikas balvu, dzīvo un strādā Lietuvā. Santa Bušs un Ēriks Ešenvalds lielāko daļu sava laika pavada dažādās komponistu rezidencēs ārpus Latvijas.

Bet man tomēr šķiet – lai arī kur komponists radītu, no savas identitātes viņš aizbēgt nevar. Ja esi piedzimis Latvijā, tad noteikti skolā esi dziedājis korī, zini no galvas kādu tautas dziesmu kopumu, esi apguvis mūzikas literatūras minimumu.

– Esat cilvēks, kas niansēs pārzina novadu kultūras procesu. Nereti gan liekas, ka līdz Rīgai atnāk informācija ja nu vienīgi par pašiem lielākajiem projektiem…

– Starp Rīgu un novadu kultūrprocesu pilnīgi noteikti pastāv varbūt ne pārrāvums, bet informācijas aprites trūkums, un tas ir abpusējs. Ne velti dzird runājam, ka Rīga ir viena valsts, bet visa pārējā Latvija – pavisam kas cits. Cilvēks, kas piedzimis un dzīvo Rīgā, varbūt nemana, ka aiz galvaspilsētas ir arī cita Latvija – pietiek, ka ir kur aizbraukt nosvinēt Jāņus. Aktīvi darbojoties Liepājas kultūras dzīvē, esmu ievērojusi – lai tevi pamanītu, jārunā ļoti skaļi. Mani ļoti aizkaitināja tiešraide no 18. novembra krastmalas pagājušajos valsts svētkos. Žurnālists toreiz aicināja visus Latvijas iedzīvotājus, neraugoties uz slikto laiku, iznākt no mājām un doties uz krastmalu. Es jau arī, atrodoties Liepājā pie saviem vecākiem, kā Latvijas iedzīvotāja ļoti labprāt dotos turp, tomēr tie 200 kilometri… Tas tikai liecina, ka žurnālists, kurš vada tobrīd svarīgāko raidījumu Latvijā, valsti un tajā notiekošo uztver tikai Rīgas robežās.

Ja runājam par situāciju ar atbalstu kultūrai mazajās lauku pašvaldībās, tad tā ir ļoti dažāda. Liepājas Universitātē pie manis mācās arī daudzu mazo tautas un kultūras namu vadītāji un darbinieki.

Un tad man ir sajūta – ko gan es viņiem lai mācu, ja viņiem pašvaldība Lieldienu organizēšanai iedevusi piecus latus. Par kādu projektu vadību, tāmju sastādīšanu var būt runa, ja cilvēka reālā situācija ir pilnīgi atšķirīga no tā, ko viņš mācās.

– Esat savulaik sagatavojusi Liepājas pieteikumu 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam. Kā tad Rīga jūs beigās izkonkurēja?

– Tā izlēma starptautiskā žūrija, kurā bija arī Latvijas pārstāvji, taču – cik zinu, strīdi bijuši pamatīgi. Katrā ziņā cilvēki, kas Liepājā strādā kultūras jomā, vērienīgā projekta sagatavošanas laikā ļoti daudz par sevi uzzināja. Liepājā ir vairākas ierosmes, kas sākušas īstenoties tieši tāpēc – piemēram, jau toreiz tika domāts par to, ka arī Liepājā varētu būt kāds neatkarīgs teātris. Šobrīd aktieris Kaspars Gods ir tādu izveidojis. Tāpat joprojām virmo un nav mirusi ideja par radošo kvartālu pilsētā.

– Liepājnieki toreiz teica, ka viņu pilsēta pirmām kārtām noteikti varētu būt Latvijas kultūras galvaspilsēta… Vai tas ir īstenojies?

– Domāju, ka kaut kādā ziņā noteikti – jā. Šobrīd Liepāja ir vienīgā pilsēta ārpus Rīgas, kurā darbojas gan profesionāls, pašvaldības uzturēts teātris, gan profesionāls simfoniskais orķestris. Tas nozīmē, ka ir divas kultūras nozares ar profesionāliem kolektīviem, kas arī veido vietējo kultūras vidi.

Taču tas, ko liepājnieki par sevi domā un kas tiek pausts uz āru, ir divas dažādas lietas. Piemēram, par Liepāju radies priekšstats, ka tā ir rokmūzikas pilsēta, taču tas atšķiras no pašu liepājnieku, it sevišķi gados jauno cilvēku uzskatiem. Iebraucēji neveiksmīgi meklē pilnas Liepājas ielas ar rokmūziķiem, savukārt jaunieši šo žanru saista ar vecāku un vecvecāku paaudzi.

– Mēdz teikt, ka ar varu mīļš nekļūsi. Vai, jūsuprāt, attiecības starp kultūras profesionāļiem un nozares ministriju šobrīd ir optimālas?

– Radošo cilvēku iesaiste lēmumu pieņemšanā, protams, varētu būt vēl lielāka. Taču saredzu arī ko citu – ka, piemēram, komponists grib komponēt, vēlas, lai viņa mūziku ieraksta, aizved uz ārzemēm un lai kāds vēl par to samaksā. Bet mirklī, kad jāiedziļinās kādos konkrētos likumos, tad atbilde ir: “izlasīju, bet maz ko sapratu, atrodiet kādu, kas ir zinošāks.” Nevar prasīt, lai cilvēks, kas ir nozares profesionālis, saprastu arī specifisku likumu valodu. Bet iet un aizstāvēt to, ko līdz galam neizproti, lielas vēlmes nav. Tas attiecas arī uz lielu politikas procesa daļu.

Lielākā daļa mākslinieku vienkārši grib darīt darbu un saņemt par to kaut vai tik, lai samaksātu kārtējos rēķinus. Taču nesenais LRSP ierosinātais pētījums liecina, ka liela daļa radošo cilvēku iztikai paralēli strādā maizes darbā. Tas nozīmē, ka viņi nestrādā profesijā, ko mācījušies un kur valsts ir ieguldījusi lielus līdzekļus.

– Jūsu vadītajai savienībai ir arī nozīmīgs, dziļi nacionāls vēstījums – kaut vai atceroties slaveno 1988. gada plēnumu. Šobrīd gan vien rets mākslinieks atļaujas paust viedokli par sabiedrībai aktuālām lietām…

– Viens no mūsu pamatuzstādījumiem noteikti ir celt radošo cilvēku prestižu sabiedrībā. Jūsu pieminētajā laikā tas noteikti bija daudz augstāks – toreiz radošajos cilvēkos ieklausījās kā mesijās un viņi savos darbos pauda to, par ko sabiedrība vai nu baidījās, vai nevarēja skaļi runāt. Šobrīd, kad mākslā var runāt pilnīgi par visu, sabiedrībā īsti vairs nav pieprasījuma pēc šādas funkcijas no radošo personu puses.

– Taču cilvēki gaida un ieklausās šajos viedokļos, bet tie izskan tik reti…

– Jāņem vērā, ka mākslinieki ir ļoti dažādi un brīvā tirgus situācija arī atstājusi zināmu ietekmi. Ir daļa, kas apveltīti ar šādu misijas apziņu – kā, piemēram, Aivars Hermanis, kurš izteica savu viedokli un pārliecību referenduma jautājumā. Taču ir arī ļoti pragmatiski radošie ļaudis, kuri dzīvo pēc principa: maksā, darīšu, ja ne – nedarīšu. Sabiedrībā ir arī ļoti daudz cilvēku, kas uzskata – ja ar savu mākslu nevari nopelnīt, dari kaut ko citu. Arī šo viedokli nevar simtprocentīgi noraidīt, jo varbūt arī šie cilvēki, kuri tā saka, dvēselē grib darīt ko citu, tomēr izvēlējušies pragmatiskāko ceļu. Īstenībā šis laiks vēl skarbāk nekā jebkad agrāk parāda, kuri ir tie cilvēki, kas tiešām pa īstam ir gatavi darboties mākslas jomā.

– Varbūt kultūras cilvēkiem pašiem aktīvāk jāietekmē procesi, piemēram, stājoties partijās?

– Tā, protams, ir katra brīva izvēle.

Taču jebkura piesaiste partijai uzliek ideoloģiskus ierobežojumus, jo nevari vairs paust savu viedokli, bet partijas nostāju. Nedomāju, ka šādā sistēmā mākslinieks spētu funkcionēt kā radoša personība. Arī jebkurš pasūtījuma darbs mākslā, ja tas nenāks no paša mākslinieka sirds un pārliecības, būs kaut kādā mērā neīsts.

– Pie kurām lietām kultūrpolitikā esat gatava ķerties klāt vispirms?

– Šobrīd būtiskākais ir darbs pie jaunā plānošanas dokumenta “Radošā Latvija” izstrādes, kurā ietilpst dažādu kultūras nozaru stratēģijas. Arī mēs Komponistu savienībā esam daudz strādājuši, kaut vai cenšoties apzināt lietas, kuras šobrīd ir uz izzušanas robežas. Piemēram, smaga situācija ir ar mūzikas žurnālistiku un pētniecību, ar festivāliem, kas šobrīd ir ļoti novājināti, atraduši kādas minimālās izdzīvošanas formas. Līdzīga situācija ir arī citās nozarēs.

– Pērnais gads bija ļoti aktīvs kultūrpolitikā. Par ko paredzat lielākos strīdus tuvākajā nākotnē?

– Visticamāk, tie būs saistīti ar Valsts kultūrkapitāla fonda konkursu “Nacionālās identitātes veicināšanas” mērķprogrammā. Mans novērojums – ir ļoti dažādas izpratnes par to, kas ir nacionālā identitāte. Manuprāt, to bieži jauc ar patriotismu. Konkursa nolikumā šobrīd kā prioritāte izvirzīts Latvijas Kultūras kanons. No vienas puses – ļoti skaisti un apsveicami, bet, no otras puses, ja runa ir par mūzikas jomu, tad – ko vēl varam izdarīt ar Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi” vai Jāzepa Vītola “Gaismas pili”? Manuprāt, nacionālās identitātes jēdziens ne vienmēr jāsaista ar vēsturiskām vērtībām. Tā kultūra, kas top mūsdienās, taču ir mūsu nākotnes nacionālā identitāte! Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem arī ar vērtējumiem – ja mākslinieks nevar šodien ar savu darbu nopelnīt, tad tam nav vērtības. Mēs nezinām, kuri šodien vai rīt tapušie darbi pēc 50 vai simt gadiem būs tie, kurus mācīs skolās un dziedās Dziesmu svētkos.

 

Radošā vizītkarte

DACE BLUĶE

Absolvējusi J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas muzikoloģijas nodaļu un Latvijas Kultūras akadēmijas kultūras teorijas maģistrantūru, studējusi LKA doktorantūrā, darbojas pedagoģiskajā jomā.

Tikko saņēmusi Liepājas Kultūras balvu.

Liepājas Kultūrpolitikas stratēģijas izstrādes grupas vadītāja (2008), koordinējusi un piedalījusies Liepājas pieteikuma 2014. gada Eiropas Kultūras galvaspilsētas konkursam sagatavošanā. Vairāku mūzikas festivālu mākslinieciskā un izpildproducente.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+