Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
8. aprīlis, 2013
Drukāt

Viss pārklāts ar rozā deķīti? Intervija ar Juri Dalbiņu

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Savulaik, pirms 15. gadiem, Juris Dalbiņš saņēma pārmetumus, ka, būdams Nacionālo bruņoto spēku komandieris, piedalījies 16. marta leģionāru piemiņas pasākumā pie Brīvības pieminekļa. Pēc tam viņš zaudēja amatu. Karavīru godināšanu viņš uzskata par savu pienākumu, lai gan tagad biežāk braucot uz Lesteni.

 

Šobrīd pulkvedis un bijušais Saeimas deputāts ir Ostas policijas iekšējās drošības dienesta ostas kontroles nodaļas vadītājs. Ar Juri Dalbiņu sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

 

 

V. Krustiņš: – Kā jūs uzņēmāt to, kas šogad notika 16. martā?

Juris Dalbiņš: – Es to uzzināju Lestenē, kur vīri pārrunāja Rīgā notikušo. Protams, tas atsauca atmiņā visu agrāk pieredzēto. Vēl arvien 16. martu mēģina izmantot kā instrumentu, lai uzbruktu Latvijai, parādītu pasaulei, ka te tiek slavināts nacisms. Ja kādu gadu tas neizdodas pietiekami skaļi, tiek domātas jaunas metodes. Tagad tiek likti lietā skaļruņi… Var jau stāstīt gudros semināros, ka visa pamatā ir jāliek vērtības, bet patiesībā lielajā politikā darbojas tikai intereses. Un šajā gadījumā intereses ir sašķelt Latvijas sabiedrību.

– Vai tas nav pārāk vienkāršoti – norakstīt visu tikai uz ģeopolitiskām interesēm un Maskavas visvarenību, sak, mēs jau tur neko nevaram padarīt? Sēž autobusiņā pie Brīvības pieminekļa iekšlietu ministrs Kozlovskis un valsts sekretāre Pētersone-Godmane un mierīgi noskatās uz visu kā uz tādu izrādi. Bet atlika pateikt – izslēdziet skaļruņus – un viss būtu beidzies. Vai vēl labāk – nemaz nebūtu sācies, jo Drošības policija jau esot zinājusi, kas tiek gatavots.

– Es tikai saku, ka no Krievijas puses bija un būs šādi mēģinājumi. Protams, mūsu ziņā ir tas, vai mēs to ļaujam vai ne. Viena no lielākajām problēmām ir nespēja pieņemt lēmumus un tos izpildīt.

– Varbūt tā ir negribēšana?

– Var lietot arī šo vārdu, bet būtība no tā nemainās.

M. Antonevičs: – Jūs savulaik bijāt Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs. Kā tajā laikā bija ar spēju pieņemt lēmumus?

– Es melotu, ja teiktu, ka kā parlamentārais sekretārs piedalījos šajās apspriedēs un biju viens no tiem, kas pieņem lēmumus. Bet, protams, tas ir ministra uzdevums – jau pirms šādām situācijām pārrunāt scenārijus un nolemt, kā rīkoties, tāpat būt gataviem arī uz negaidītiem pavērsieniem.

V. Krustiņš: – Nedēļu pēc 16. marta tiek nodibināts “Nepilsoņu kongress” – atkal ne ministri, ne citi it kā neko nav zinājuši, neko nav darījuši. Vien tiek secināts, ka tā atkal esot “Maskavas roka”. Nekarosim taču tikai ar šo Maskavas roku, tiksim galā vispirms ar vietējām Lindermana, Gapoņenko un citām rokām!

– Lindermanu mēs savulaik saņēmām kā glīti iepakotu dāvanu atpakaļ no Krievijas, lai gan viņš varēja turpināt sēdēt attiecīgā režīma cietumā Maskavā. Nu viņš ir kļuvis par “varoni” attiecīgajai publikai Latvijā. Es piekrītu, ka ir bijusi mīkstčaulība attiecībā pret šīm pretvalstiski noskaņotajām personām. Šobrīd tiek diezgan centīgi “strādāts”, lai Latvijā parādītos pirmās divvaldības pazīmes. Nepilsoņu kongress to jau liek saprast diezgan nepārprotami. Premjera atskaitē par nacionālo drošību patiesā situācija diemžēl neparādījās, tur viss tika pārklāts ar skaistu rozā deķīti. Sak, ir dažas sīkas problēmas, bet nekas īpašs. Manuprāt, nevajag baidīties runāt par šīm lietām atklāti. Vai tad mēs nesaprotam, kas te apkārt notiek? Bet, ja politiskās aprindas to negrib atzīt, tad nevar gaidīt, ka izpildinstitūcijas – specdienesti – rīkosies izlēmīgi un rezultatīvi.

– Politiskās aprindas runā par saliedētību, bet tie ir tikai vārdi.

– Arī dabā ir tā, ka saliedēšanās, pulcēšanās notiek tikai tad, ja ir stiprs centrs.

Uz ko skatās nepilsoņu kūdītāji un visi pārējie nemiera cēlāji? Uz lielo valsti mums blakus! Ja viņi nejustu šo spēcīgo plecu, diez vai pašpārliecinātība būtu tik liela. Vēsturiski Baltijas teritorija vienmēr pasaules lielvarām bijusi tāda kā buferzona. Lai šādā vietā izdzīvotu un par sevi pastāvētu, jābūt ļoti stipriem savā garā.

Mēs esam izpildījuši savus stratēģiskos mērķus – iestājušies Eiropas Savienībā un NATO. Tagad ar NATO mundieri mugurā stāvam pie Krievijas robežas, bet tas jau nenozīmē, ka šis mundieris mūs glābs. Pašiem jābūt stipriem.

– Aizsardzības ministrs Artis Pabriks kritizējis Kārli Ulmani, kurš 1940. gadā neesot devis pavēli pretoties sarkanajai armijai. Ulmanim bija apmēram 20 tūkstoši karavīru plus aizsargi – tātad būtu pietiekami daudz asiņu, lai mūsdienās pierādītu, ka Latvija pretojusies okupācijai. Bet cik tad mums ir tagad?

– Tā ir diskusija, kurā visi gatavi iesaistīties… Godīgi sakot, arī es uzskatu, ka toreiz vajadzēja pretoties. Ja ir valsts, tad tai ir robeža un armija. Armija ir domāta, lai nosargātu savas valsts teritoriju. Taču toreiz šis uzdevums numur viens netika dots. Kas attiecas uz šodienu, ir izveidota laba aizsardzības sistēma, taču vajadzētu šim jautājumam pieiet ne tikai teorētiski, bet arī praktiski. Citiem vārdiem – ar pašreizējo finansējumu šī sistēma nevar pilnvērtīgi darboties. Tas attiecas ne tikai uz profesionālajiem karavīriem, bet arī uz zemessardzi. No sabiedrības ir interese un iniciatīva, cilvēki iesaistās zemessardzē, ir atjaunojies sastāvs, taču apmācības līmenim jābūt daudz augstākam. Tad mūsu kopīgās aizsardzības spējas būtu daudz nopietnākas.

Pozitīvi, ka jaunā vienība, kas būs atbildīga par kiberdrošību internetā, šobrīd ir iekļauta zemessardzes sastāvā. Tas ir loģiski – savienota militārā un civilā struktūra, var vieglāk piesaistīt cilvēkus un darboties. Nevajadzētu aizmirst arī par civilo aizsardzību, to īpaši esmu sapratis tagad, strādājot Ostas policijā, kur atbildu par bīstamo kravu apriti.

– Vai šobrīd zemessardze ir labi nodrošināta ar nepieciešamajiem resursiem? Cilvēku vēlme var būt liela, bet ko tas līdz, ja viņiem nav pieejams mūsdienīgs ekipējums. Pirmskara Latvijā aizsargu organizācija šajā ziņā bija ļoti labi sagatavota un Sarkanās armijas komandieri no tās esot baidījušies pat vairāk nekā no regulārās armijas.

– Tā varētu būt. Tikko vēlreiz pārlasīju grāmatu “Nezināmais karš” par nacionālo partizānu cīņām pēckara gados. Tas vien liecina, cik labi šie vīri bija sagatavoti, ka varēja turpināt pretoties tik sarežģītos apstākļos… Domāju, ka mūsdienās zemessardze attīstās pareizā virzienā, ir ieviesta specializācija – pretgaisa aizsardzība, ķīmiskā aizsardzība, inženiertehniskais bataljons, kiberzemessargi un tā tālāk. Šie cilvēki tiek apmācīti konkrētiem, precīziem uzdevumiem, lai, sadarbojoties ar regulāro armiju, spētu efektīvi darboties. Cik padziļināti tas notiek, tas, protams, atkarīgs no finansējuma, bet patriotisma līmenis ir augsts. Ir pat tā, ka vīri paši par savu naudu nedēļas nogalēs brauc no Īrijas uz zemessardzes mācībām. Atlido, piedalās mācības un aizlido atpakaļ. Atklājot Kalpaka muzeju “Airītēs”, zvērestu deva 160 jaunsargi. Katram šādam notikumam ir sava pozitīva ietekme. Arī zemessardzes aprīkojums iet laikam līdzi, ja salīdzina ar to, kas mums bija pašā sākumā, bet vienmēr jau var vēlēties vairāk. Piemēram, bruņutransportierus, kas ir igauņiem, bet mums pagaidām nav.

M. Antonevičs: – Nesen no Igaunijas puses izskanēja kritika par Latvijas armijas bezspēcību. Un kā arguments tika minēts tas, ka mēs esam atteikušies no obligātā dienesta, kas kaimiņvalstī saglabāts. Ko teiksiet par šādu vērtējumu?

– Tas vairāk ir gaumes jautājums. Protams, arī Igaunijā ir politiskas diskusijas par šo jautājumu, un tad visvienkāršāk ir izmantot kaimiņvalstu piemēru. Cik saprotu, tad arī šī bija reize, kad notika diskusijas par bruņoto spēku finansējumu un Latvijas piemērs tur tika minēts tikai starp citu. Tas nebija domāts, lai mūs apvainotu.

V. Krustiņš: – Tomēr obligātais dienests nav tikai finansējuma jautājums, bet arī sabiedrības attieksme. Atcerēsimies, ka mums tika spriests, ka tā armija ir tikai tāda padomju laika palieka ar “ģedovščinu” un visu pārējo. Un pats galvenais – tajā laikā, kad bija jāiet armijā, taču varēja “taisīt biznesu”. Bet kam tad Latvija būtu jāaizstāv?

– Tikai pašiem! Protams, visiem nav jāvelk formastērps un jāiet armijā, tāpēc valstij ir drošības sistēma, kas paredz specializāciju un pienākumu sadali. Bet galvenais ir vēlme būt klāt un rīkoties.

Drošības sajūta jau nerodas tikai no tā, cik liela mums ir armija un cik daudz karavīru, svarīga ir līdzdalība un atbildības sadalījums. Piemēram, mana atbildība šobrīd ir droša kravu pārkraušana ostā, un tas nav mazāk nozīmīgi kā bruņotajos spēkos.

– Vai jums ir skaidrs, kas būtu jādara brīvostā, ja tiek izsludināta trauksme – bruņots teroristu iebrukums? Vai ir zināms, kas atlidos no NATO glābt?

– Neviens nelidos, rīkosimies paši. Katram ostas terminālim ir izstrādāts konkrēts plāns, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā – ja kuģi ir sagrābuši teroristi, ievietots spridzeklis vai kas cits. Reizi trīs mēnešos mēs to visu pārbaudām, lai pārliecinātos, ka krīzes situācijā tas tiešām darbosies.

– Vai var gadīties, ka mums, piemēram, kādā kuģī ieved tanku?

– Ievest varbūt var, bet izvest no ostas teritorijas gan nesanāks. Viens piemērs. No rīta mums tiek paziņots, ka kāda kuģa konteinerā konstatēts paaugstināts radiācijas līmenis. Ir precīzi izpildīta procedūra. Visi konteineri, izbraucot un iebraucot ostā, iet caur skeneri, un pat tad, ja līmenis ir tikai nedaudz augstāks par normu, konteiners uzreiz tiek paņemts malā un sīki pārbaudīts “pa mantiņām”.

Izrādījās, ka konteinerā ir bērnu rotaļlietas no Ķīnas, kas tālāk gāja Baltkrievijas virzienā. Atsevišķi tām radiācija vairs netika konstatēta, taču, saliekot kopā, bija izveidojies tāds fons, uz ko skeneris reaģēja. Tā ka arī tanks šajā procesā tiktu atklāts.

Arī tas “biznesiņš”, ko daži savulaik bija uzsākuši, – nest no ostas teritorijas ārā degvielu kanniņās – nu vairs nedarbojas. Ostas policija tam ir pielikusi punktu.

M. Antonevičs: – Savulaik par Ostas policijas darbību bija pastiprināta interese ASV vēstniecībai…

– Tas saistīts ar tā saukto Ziemeļu koridoru un to, ka tiks sūtītas kravas no Afganistānas. Lai tas varētu notikt, par drošību jārūpējas laikus, tāpēc amerikāņi izrādīja interesi, lai šie jautājumi pēc iespējas ātrāk tiktu sakārtoti. Ostas policijas izveide ir ieguvums Latvijai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+