Kultūra
Kultūrpolitika

Anda Buševica: Zaļā jaunība 16


Anda Buševica
Anda Buševica
Anda Buševica

Septembrī Dubultos, Parka ielā 1, skaistā, Jūrmalas pilsētai piederošā divstāvu koka mājā durvis vērs Vides aizsardzības kluba muzejs.

Līdz šim mājā gandrīz divdesmit gadus saimniekoja pasaku māja “Undīne”, kas savulaik dzima kā VAK nodaļa. Zaļajā ordenī “Undīne” daudz kas tika veikts pašu rokām – no koka skulptūrām mājas apkārtnē līdz domu lidojumam, no sausiem augiem veidojot mājas iekšienē neatkārtojamu vidi. Šeit vairākumam pasākumu ieejas maksa bija svece, noliegts lietot alkoholu un kokakolu, bet cilvēki nāca, pierādot ideālu dzīvotspēju. No sirds žēl, ka līdz ar ēkas pielāgošanu VAK muzeja vajadzībām mēslainē aizgājusi arī šīs visilgāk aktīvās VAK nodaļas vēsture.

Kontrasts, ieejot vēl neatvērtā muzeja sterilajā ēkā, visskaudrāk liek saprast, ka Vides aizsardzības klubs nu ir vēsture, un tas ir neatgriezeniski kā tikko veiktais remonts. Kam īsti tagad celt pieminekli un ierīkot muzeju? Mani šis jautājums skar arī ļoti personiski – klubs ir mana zaļā jaunība, izmantoju seno pazīšanos, lai otrajā stāvā novērtētu vēl neatklātā muzeja nodomus.

Nekā daudz pagaidām nav, fotogrāfijas uz planšetēm. Vides aizsardzības klubs ir vecākā nevalstiskā vides organizācija Latvijā, dibināta 1987. gada 28. februārī. Atceroties Vides aizsardzības kluba akcijas, tās tagad var šķist naivas, piemēram, baznīcas izmazgāšanas svētki. Kādā garīgi apklusušā vietā vienu nedēļas nogali tiek mēzts, cirsts un zāģēts, lai joprojām neremontētā, tomēr izmazgātā baznīcā daudzi piedzīvotu Dieva klātbūtni. 1988. gadā klubs organizēja akciju pret Slokas celulozes un papīra fabrikas radīto piesārņojumu Jūrmalā. Tobrīd tas bija kas jauns, kad, noskatoties no “Greenpea­ce”, jauni cilvēki gūlās uz sliedēm. Tā paša gada 3. septembrī VAK iedibināja Lūgšanu pie jūras, un tas bija kas diametrāli pretējs Slokas papīrfabrikas un Liepājas atomelektrostacijas protestiem. Tā bija daudzu cilvēku sadošanās rokās Baltijas jūras krastā, nevardarbīgās pretošanās sākums.

Vides aizsardzības klubs – tie ir 30 gadi no manas dzīves, daudz kam esmu bijusi klāt, lai arī tobrīd ne visu spēju aptvert. Un joprojām daudzu notikumu gaitai nespēju rast izskaidrojumu atmiņās. Kurā brīdī šī ideālā sabiedrība, kurā bija iespēja dzīvot sabiedriski aktīvu, garīgu un ideāliem pilnu dzīvi, izira, lai arī formāli turpina pastāvēt?

Pārsteidzoši, bet 30 gadu laikā par Vides aizsardzības klubu tapis viens vienīgs padziļināts tā vēstures pieraksts, un tā ir dramaturģes un pašreizējā topošā VAK muzeja vadītājas Leldes Stumbres grāmata “Arvīds Ulme – pasaules lāpītājs”. Grāmatā es atrodu sistematizētu Vides aizsardzības kluba vēstures hronoloģiju, vienlaikus šī grāmata kā vēstures avots ir kaitīga, jo tajā pierakstīta viena cilvēka – tā vadītāja Arvīda Ulmes – subjektīva versija par kluba iziršanu. Nodaļā par kluba šķelšanos, kad aizgāja laba daļa talantīgāko un gados jaunāko vides aktīvistu, tiek liekulīgi pļāpāts par nepateicīgajiem bērniem, kas atsakās no tēva, noklusējot, ka VAK ideālu beigu sākums bija brīdis, kad tie paši “tēvi” iesaistījās politiskos darījumos.

Kādi bija kārdinājumi, izvēles pēcatmodas gados? Kāpēc tika pieņemti tie vai citi lēmumi? Apgalvojums, ka VAK idejiskumu nogalināja politikas tirgus, ir mans, taču esmu pārliecināta, ka vēsturnieks, kam rastos šāda interese, spētu tam izsekot faktos un gada skaitļos. Savukārt Vides aizsardzības kluba vēsture, skrupulozi izpētīta, iespējams, varētu sniegt vienu no atbildēm – kad īsti Atmodas gadu pacēlums pārtapa šābrīža skepsē par pārmaiņu iespējamību.

Vides Aizsardzības kluba muzejs šobrīd meklē padomjlaika mēbeles, iekārto ekspozīciju, kurā skolas bērniem stāstīt par Latvijas valsts un arī manu zaļo jaunību, taču tā štatā nav neviena profesionāla vēsturnieka. Vai VAK muzejs būs vēl viena organizācija, kas līdzīgi Tautas frontes un arī 1991. gada barikāžu muzejam, par spīti leknajiem naudas piešķīrumiem, nīkuļos? Laikā, par kuru šie muzeji liecina, spēks bija teikt vēl neteiktus vārdus, mobilizēt sabiedrību, mainīt vēsturi. Ja šī spēja ir zudusi, ar dziesmām un atmiņu ugunskuriem to nevar aizmālēt.

LA.lv