Latvijā
Vēsture

Ideālās zeltenes meklējumos jeb “Latvju Magda Šnaider vēlas Klārku Geiblu” 16

Par ko sapņoja latviešu vīrieši

“Sievietei jābūt patiesai, bet tādu neesmu sastapis, varbūt man nav laimējies.” (Fricis Rode, Nacionālais teātris) “Sieviete ir bauda. Lai viņa vienmēr kaila un vilinoša, manis pēc – pat viltīga, bet – Dieva dēļ – ne garlaicīga.” (Jānis Ģermānis, Nacionālais teātris) “Sievietei jābūt garīgi un miesīgi veselai, tīrai un tikumīgai, krietnai, čaklai un ekonomiskai saimniecei, rūpīgai un priekšzīmīgai bērnu audzinātājai un augstākā mērā humānai un taisnai pret ikvienu.” (Voldemārs Švarcs, Nacionālais teātris)

Šādas vēlmes pirms vairāk nekā 90 gadiem pauda latviešu vīrieši, kādā laikraksta aptaujā lūgti izteikties par to, kādai vajadzētu būt ideālai latviešu sievietei. Šķiet, ja to pašu vaicātu mūsdienu vīriešiem, izmaiņas varētu būt vien laikmeta gara diktētās niansēs. Pavasara ieskaņā, kad mostas dzīvības alkas dabā un cilvēku sirdīs, “Mājas Viesim” likās interesanti noskaidrot, kādi tad bija ulmaņlaiku sabiedrības priekšstati par ideālo latvju sievieti.

Protams, jāņem vērā, ka jebkurš priekšstats par ideālu, it īpaši, ja tas saistīts ar tik netveramām sfērām kā skaistums un garīgums, ir ārkārtīgi subjektīva lieta. Objektīvi raugoties, Latvija vēsturiski jau pirms valsts nodibināšanas ir bijusi sieviešu tiesību pirmrindniece – jau 1904. gadā tās teritorijā pirmo reizi Eiropā pašvaldību vēlēšanās balsstiesības bija piešķirtas kā vīriešiem, tā sievietēm. Tāpat sievietei pienācās vienādas tiesības likuma priekšā ar vīrieti personīgi un mantas ziņā, un Latvijas Saeimā bija ievēlētas arī sievietes. Karā bija aizgājuši bojā tik daudzi spēkpilni latviešu vīrieši un arī nākamie neatkarības gadi bija tik smagi, ka, piemēram, 1934. gadā Latvija ar 56% atradās otrajā vietā Eiropā strādājošo sieviešu skaita ziņā (Lietuvā – 67%, bet, piemēram, Dānijā – 23%), turklāt lielākā daļa sieviešu (72%) strādāja lauksaimniecībā. Protams, Latvija bija klasiska agrāra valsts, turklāt vairākuma uzskatos – ļoti konservatīva un patriarhāla. Tāpēc nav brīnums, ka 30. gadu vidū valdošais priekšstats par strādājošo un sociāli gandrīz nekādi neaizsargāto sievieti tomēr bija, ka viņai vispirms jābūt ideālai mātei un mājasmātei, jauki jāizskatās un, protams, ar visu savu būtību jāizdabā darba devējiem un sabiedrībai.

Bārenīte un trauslā vijolīte

“Kā katrai tautai ir savi dabas skaistumi, tā tai katrai ir sava zeltenes daile. Amerikāņiem ir pat sava nacionālā daile, pilsētas daile, lauku daile. Ar zilām smaidošām acīm, pilnām naiva maiguma, glāstu un arī drosmes. Kā šampaniets puto dzīru kausā, tā dzirkst Francijas jaunavas daile. Kā vētras brāziens un kā mājīgas laimes glāsts ceļas vācu jaunavas daile. Talants, ģimene, enerģija. Kārtība un sadzīves organizēšana. Un “mūžīgi sievišķais, kas augšup mūs ceļ” 1935. gada 15. augustā par citu tautu skaistuma ideāliem rakstīja žurnāls “Sievietes Pasaule”. Kādai tad bija jābūt ideālajai latvju zeltenei? “Gaiša dvēsele, skaidras acis, smalkjūtība. Dainu bārenīte zem ziedošas ābeles, trausla vijolīte no klusas meža gāršas. Vēsā Beatrise, pieticīgi maigā Laimdota, vētras spārnotā Spīdola. Mūžīgais dvēseles svaigums un gara jaunība – tā mūsu zeltenes daile.”

Diezgan raksturīgu ainu par konservatīvo latviešu vīriešu stereotipiem par sievieti 20. gadu sākumā pauž kāds autors izdevumā “Sieviete” (1924. gads): ideālai latvju zeltenei attiecīgā vecumā noteikti jātop par māti, jābūt apgarotai ar lielu mīlestību, jābūt brīvai, tikumīgai un ideālistei, muzikālai un maigai, jāprot visi sieviešu roku un lauksaimniecības darbi, jābūt vispusīgi izglītotai – bet ne pārizglītotai, jo “nav vajadzīgs, ka sieviete studēdama pakaļķēmojas vīrietim, jo viņa zaudē caur to savu daiļumu un sievietību”. Un – pats galvenais – viņai jāģērbjas glīti, bet nekad moderni.

Galerijas nosaukums

Visas nevar būt Grētas Garbo

Un tomēr “latvju vijolītei” nebija izredžu izvairīties no laikmeta gara un modes diktētajām prasībām. “Mūsu laikā risinās kāda cīņa, kas no sievietes prasa vislielāko modrību un aktivitāti. Tā ir cīņa starp cilvēka ķermeni un ģērbu. Šai cīņā ir uzvarējis ģērbs, un mode pārvērtusies par izšķīrēju,”1940. gadā izdevumā “Zeltene” rakstīja Roberts Kroders. Aktrisei vai advokātei, skolotājai vai dziedātājai pūlis esot gatavs piedot fiziskus trūkumus figūrā vai sejā, bet nemūžam nevīžīgu apģērbu, nobrukušas zeķes, nošķiebtas kurpes. Savukārt modernā sieviete cauri dzīvei dodoties viegliem soļiem, smaidoša un droša, bet no visām pusēm briesmu aplenkta. Viņa spēlē tenisu saulainos laukumos, priecīga metas jūras viļņos, enerģiski tur auto stūri vai zirga iemauktus…

No kurienes nāca visi šie štampi, kas tiešā veidā iespaidoja sabiedrības priekšstatu par ideālo sievieti? Protams, tie iedvesmojās no tā laika “mākslu mākslas” – kino – dievietēm, kuras bija neapšaubāmas modes noteicējas, rosinot visus jaunumus sievietes pasaulē. Rīgā, kas taču, lai arī salīdzinoši neliela apmēros, piederēja pie Vecā kontinenta senākajām metropolēm, tūlīt vai ar nelielu laika atstarpi atbalsojās vai visas jaunākās modernā skaistuma vēsmas. Līdz 20. gs. 20. gadiem, iedvesmojoties no slaveno aktrišu Polas Negri, Glorijas Svensones, Luīzas Bruksas spožās ārienes, ideālais tips bija liktenīgā sieviete ar īsiem, perfekti ieveidotiem matiem, matētu baltu ādu, sirsniņas formā iezīmētām asinssarkanām lūpām un tikpat izteiksmīgi – košos tirkīza, tumšzilos vai violetās krāsās – tonētām acīm, un arī latvietes savu iespēju robežās tam sajūsmināti sekoja. Kinozvaigžņu spozme bija tik žilbinoša, ka, lasot 20. gadu presē publicētos precību sludinājumus, var sastapties ar tekstiem, ka “latvju zeltene ar Magdas Šnaider ārieni meklē vīrieti, kurš būtu līdzīgs Klārkam Geiblam”.

“Kāds kurā laikmetā sievietes ideāls, tāda arī mode,” 1926. gada 15. septembrī rakstīja žurnāls “Jaunā Elegance”. “Mēs dzīvojam laikmetā, kura tieksme ir absolūta seksuāli sievišķīgo elementu noliegšana jeb vismaz apslēpšana. Cik žēl novērotājam, redzot, kā mocās tās sievietes, kuras daba apdāvinājusi ar sevišķi spilgtām sievišķības pazīmēm. Mūsu laiku vadošais motīvs ir sievietes emancipācija. Sieviete visā dzīvē kļūst vīrietim līdzīga. Viņa jāj kā vīrietis, pīpo pat uz ielas, nēsā biksas un kravates, brilles un monokli, spieķi un īsus, gludus matus.”

Savukārt trīsdesmitajos gados art deco stila krāšņumu tango un fokstrota ritmos dāmu ārienē nomainīja nedaudz pieklusinātāks, bet tikpat izsmalcināts tēls ar spilgti ietonētām acīm ar maksimāli garām un biezām skropstām, tievām un melnām uzacīm un ielokotiem paīsiem matiem. Arī latviešu pielūgsmes objekti šajā laikā bija ekrāna dievietes Marlēna Dītriha, Grēta Garbo, Vivjena Lī, Džoanna Krauforde un citas.

Skaistuma ideāls jau bija cits – apjautušas, ka līdz ar androgēno modi viņu ārējā veidolā ir zudis viss sievišķais, “Ievas meitas” ondulēja savus īsi apgrieztos matus, sāka nodoties sportam un “attīstīja ķermeņa dabisko skaistumu”. 1930. gadā jostas jau nēsāja to parastajā vietā – ap vidukli un “sieviete cenšas arvien vairāk tuvoties savam normālajam veidolam”. Kā 1937. gada izskaņā rakstīja žurnāls “Atpūta”, sievietes tomēr ar biezu krēma kārtu zem pūdera, nodzītām vai asi izzīmētām uzacīm, smagi sārtām lūpām, rūpīgi saskrullētām matu cirtām savai sejai uzlikušas masku.

“Viņas atdarina slavenās filmaktrises, aizmirsdamas, ka visas nevar būt ne Grētas Garbo, ne Džīnas Hārlovas.” Tā nu 1938. gada ideālās sievietes lozungs bija – nost ar visu māksloto un atdarināto, atpakaļ pie dabiskiem sejas pantiem, uzsverot, ka “mirst tā sauktā “sophisticated beauty”, sastādīta pēc Holivudas skaistuļu receptēm”.

Sievietes gaitā arvien vairāk izzudīšot viss stūrainais un vīrišķais, un viņa sarkšot un bālēšot “tikpat jauki kā mūsu vecmāmiņas”. Iedvesmojoties no 1937. gada Pasaules izstādē Parīzē (tajā lielo balvu saņēma radioaparāts “VEF Super Lux MD/37”) eksponētajiem mākslas darbiem, par ideālu kļuva sievietes tips “ar tievu vidukli, bet labi attīstītiem muskuļiem, kuplām krūtīm, apaļiem gurniem, bet bez liekiem taukiem”.

Galerijas nosaukums

Latvju dīvas uz dailes pjedestāla

Jau divdesmito gadu beigās Parīzes modes dvesmas Rīgā nonāca vien ar dažu mēnešu distanci, daudziem pat radot neizpratni, kā tas nākas, ka Rīgā, kur trūkst īstas augstākās sabiedrības un nav pat neviena Eiropas izpratnē grezna teātra, dāmas ģērbjas tā, kā pieņemts “Grand Opera” Parīzē vai Ņujorkas miljardieru salonos?

Slavena dizainera radīta pēcpusdienas tērpa kopija Parīzē maksāja 120 – 140 latus, bet eleganta vakarkleita – no 240 līdz 300 latiem. Tā paša tērpa kopiju pērkot pie Rīgas modistēm, sezonas sākumā bija jāšķiras pat no 400 latiem. Skaistuma kopšanai vien kosmētiķu salonos mēnesī vidēji nācās šķirties no 30 latiem (vidējā strādnieka alga toreiz bija 120 latu). Tāpat, piemēram, Parīzē litrs toreiz iecienītā “Coty” odekolona, ko no kaut cik pieejamajiem uzskatīja par vienu no labākajiem, maksāja 20 latu, bet Rīgā augstās muitas dēļ bija jārēķinās, ka summa var sasniegt pat 100 latu.

Līdz ar to latviešu dāmai, kura kaut cik centās sekot svaigākā skaistuma ideāla priekšrakstiem, bija jārēķinās ar pamatīgiem tēriņiem, kas krietni paplānināja arī viņas vīra maku. Katrā ziņā latvju zeltenēm bija tālu līdz japānietēm, kuras, kā 1939. gada 4. aprīlī, atsaucoties uz kādu Francijas presē publicētu statistiku, vēstīja laikraksts “Rīts”, pasludinātas par pasaulē ideālākajām sievām – viņām gadā vajadzīga tikai viena kleita, viens pāris kurpju un tikai apmēram 12 lati pūderim, lūpu krāsai un smiņķim. Par pasaulē dārgākajām sievām toties bija atzītas amerikānietes, kurām vajadzīgas vidēji četras kleitas, divi mēteļi, četras cepures, četri kurpju pāri gadā un vēl arī vairāk nekā 300 latu skaistuma kopšanai. Tas bija deviņas reizes vairāk nekā francūzietēm, kurām pietika ar trim jaunām kleitām, četrām cepurēm, trim kurpju pāriem un vienu mēteli gadā. Turklāt vēl arī “izpriecu kāre amerikānietēm visai attīstīta”, jo viņas divas reizes mēnesī gāja uz kino un divas reizes mēnesī – uz teātri.

Neraugoties uz entuziasmu skaistuma lietās, kas bija nenoliedzams it īpaši turīgākajās aprindās, stila ekspertu spriedums tomēr bija vienprātīgs – daudzo dāmu vidū, kas pieder Latvijas sabiedrības krējumam, grūti atrast pat simtu, kas būtu patiešām elegantas. 1929. gadā žurnāls “Elegantā Rīga” savā laikmeta modes ideālam tuvāko dāmu topā pieminēja “franču kultūras audzēkni Elzu Stērsti, kura kopā ar savu māsu Spekkes kundzi meklē zināmu stilu, bet to vēl nevar nosaukt par eleganci”, abas jaunās dzejnieces Elīnu Zālīti un Valdu Moru, kuras “par savu apģērbu domā tikpat daudz kā par savu dzeju”, dzejnieci Aspaziju, kuras “ārienē tāds pats raibs romantisms kā viņas dvēselē”, rakstnieci Aīdu Niedru, “par kuras gaumi var būt dažādas domas, tomēr viņa izskatās īpatnēji savās tumšajās dārgajās drēbēs”. Arī – mākslinieci Aleksandru Beļcovu, baletdejotāju Helēnu Tangijevu-Birznieci un citas.

Piesardzīgi kritiskāka attieksme bija pret preses karalieni Emīliju Benjamiņu, kuras “lielie finanšu līdzekļi atļauj tai intensīvi sekot ārzemju modes salonu darbībai, izvēloties pēc savas kaprīzes vienalga kuru modeli. Viņas gaume tomēr ne arvien tiek apbrīnota”.

Runājot par skaistuma ideāliem, goda vieta uz latvju dailes pjedestāla bija atvēlēta izsmalcinātajai operdziedātājai Amandai Rebanei, izcili talantīgajām aktrisēm Emīlijai Viesturei un Lilijai Ērikai, arī – spožajai Lilijai Štengelei. 1927. gada 3. augustā sarunā ar skandālus meklējošā laikraksta “Pēdējā Brīdī” līdzstrādnieku viņa pavēra priekškaru uz atzītas skaistuma ikonas dzīves ēnas pusēm: “Jūs domājat, ka Rīgā kaut ko var piemērotu atrast? Ja tas notiek, tad tam tikai gadījuma raksturs. Lielu daļu vasaras brīvlaika pavadu Parīzē, meklējot visu vajadzīgo. Izrakstīt to nebūtu iespējams augstās muitas pēc. Bet arī Parīzē modes veikalā zem 10 000 rubļiem (200 latiem) reti ko var atrast. Nesen man bija darīšana ar nodokļu inspektora visai nopietnām prasībām, kas, ievērojot visu augstākminēto, varēja būt daudz mērenākas.”

Patiešām – ko māksliniecei darīt, ja Rīgas modistes par viena paša tērpa uzšūšanu ņem 100 latu vai arī, ja cepures izgatavošana maksā 60 latus, bet par kurpēm slavenais apavu fabrikants Eglītis aprēķinājis 40 latus – par katru papēdi! Varbūt šajā bēdu lejā neliels mierinājums varētu būt vien tas, ka mākslīgo briljantu kaklarotu māksliniecei bija izdevies nopirkt Rīgā tikai par 3000 rubļiem (60 latiem). Tomēr beigās viņas secinājums bija, ka “visi šie nieki apēd lielāko daļu no maniem ienākumiem un brīvlaika”.

Kādas ir šīs granddāmas mūsdienu skatījumā? Lūk, ko domā LKA E. Smiļģa Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš: “Lilija Ērika bija dāma visos laikos, bet vismaz “dzeltenā prese” par viņu daudz nerakstīja, jo viņai bija augsti ētiskie uzskati. Uz skatuves viņa bija gan skaista, gan nesasniedzama! Atturīga! Lilija Štengele – apbrīnojama, laikam jau vienīgā, kurai uz skatuves bija “seksapīls”, bet tāpat nesasniedzama! Un Emīlija Viesture, kura Dailes teātrī zināmu laiku bija E. Smiļģa favorīte, bet ne jau tas ir galvenais – viņa fascinēja ar savu skatuvisko pievilcību un šarmu!”

Galerijas nosaukums

Šarms pret seksapīlu

30. gadu sākumā latvju skaistuma ideāla karsēji arī centās savā apziņā tikt galā ar tādu mulsinošu jēdzienu kā “sex appeal”, kas arī bija nācis no tām pašām Holivudas filmām, kurās to spilgti iemiesoja kinozvaigznes. Izdevums “Daile” 1931. gadā secināja, ka, piemēram, Grēta Garbo savā būtībā slēpj gan dabas bērna, gan dāmas, gan bezgala daudz citu tipu, bet Marlēna Dītriha nepārspējami prot iemiesot primitīvas ielasmeitas tipu.

Tāpat starp latvju zelteņu nepārspētajiem ideāliem bija Mērija Pikforde, Klāra Bova, Pola Negri, Doloresa del Rio un daudzas citas dīvas. Šis jēdziens tomēr, šķiet, netika tā īsti saistīts ar latviešu skaistuma ideālu – lai gan izskanēja arī viedoklis, ka “tagad sievieti nevērtē tik daudz pēc skaistuma kā viņas seksapīla. Pēdējais vārds liekas būt diezgan nesmalkjūtīgs, tomēr mūsdienu skaistuma jēdzienā tas ir noteicošais” (“Dailes Magazina”, 1933. gada 14. jūlijā). 1939. gadā laikraksts “Rīts”gan ziņoja, ka “tagad atgriezusies senā sievišķīgā burvība, un jaukais vārdiņš “šarms” izskaudis amerikāņu “seksapīlu””.

Šolaiku ideālā sieviete protot apvienot maigumu ar krietnumu darbā un dzīvē. Ideāls vairs neesot pilnīga vienveidība, jo sievietes galvenā pievilcība ir viņas vienreizējība un īpatnība. Pavisam konservatīvu viedokli skaistuma ideāla jautājumā 1937. gadā pauda provincē iznākošais laikraksts “Kurzemes Vārds”, bez aplinkiem sakot: “Latvija ir zemnieku zeme, tādēļ arī tās sievietēm lai būtu vējā vītas matu cirtas, spirgtas vēsmas rūdīts dabīgs svaigums sejā.”

Gatavojoties Latvijas valsts 20 gadu jubilejai, 1938. gadā žurnāls “Atpūta” secināja, ka arī latviešu sievietes šajā laikā veikušas garu ceļu pie sava ideālā tēla. “Vai tagad kāda dāma varētu sevi iedomāties staigājot mētelī, kas šūts no segas? Kāpēc gan nevarētu apvienot savu ārējo skaistumu ar iekšējo – garīgo?” Latvietes tomēr nedrīkstot kļūt līdzīgas Parīzes rēviju zvaigznēm, jo “tas nebūs saskaņots ar mūsu latvisko tipu un temperamentu”. Arī restorānos pavadītas naktis “nesola progresu”. “Turēsim augstu latvju sievietes labo slavu. Būsim daiļas kā iekšķīgi, tā ārīgi,” skanēja aicinājums.

Galerijas nosaukums
LA.lv