Visas nevar būt Grētas Garbo 2

Un tomēr “latvju vijolītei” nebija izredžu izvairīties no laikmeta gara un modes diktētajām prasībām. “Mūsu laikā risinās kāda cīņa, kas no sievietes prasa vislielāko modrību un aktivitāti. Tā ir cīņa starp cilvēka ķermeni un ģērbu. Šai cīņā ir uzvarējis ģērbs, un mode pārvērtusies par izšķīrēju,”1940. gadā izdevumā “Zeltene” rakstīja Roberts Kroders. Aktrisei vai advokātei, skolotājai vai dziedātājai pūlis esot gatavs piedot fiziskus trūkumus figūrā vai sejā, bet nemūžam nevīžīgu apģērbu, nobrukušas zeķes, nošķiebtas kurpes. Savukārt modernā sieviete cauri dzīvei dodoties viegliem soļiem, smaidoša un droša, bet no visām pusēm briesmu aplenkta. Viņa spēlē tenisu saulainos laukumos, priecīga metas jūras viļņos, enerģiski tur auto stūri vai zirga iemauktus…

Reklāma
Reklāma
7 pārtikas produkti un dzērieni, kas veicina grumbu veidošanos un paātrina novecošanos 25
Seni un spēcīgi ticējumi: šīs lietas nekad nedrīkst ne aizņemties, ne aizdot
4 ikdienišķas un efektīvas lietas: tās palīdz tikt vaļā no liekā svara, ja tev nepatīk sportot 7
Lasīt citas ziņas

No kurienes nāca visi šie štampi, kas tiešā veidā iespaidoja sabiedrības priekšstatu par ideālo sievieti? Protams, tie iedvesmojās no tā laika “mākslu mākslas” – kino – dievietēm, kuras bija neapšaubāmas modes noteicējas, rosinot visus jaunumus sievietes pasaulē. Rīgā, kas taču, lai arī salīdzinoši neliela apmēros, piederēja pie Vecā kontinenta senākajām metropolēm, tūlīt vai ar nelielu laika atstarpi atbalsojās vai visas jaunākās modernā skaistuma vēsmas. Līdz 20. gs. 20. gadiem, iedvesmojoties no slaveno aktrišu Polas Negri, Glorijas Svensones, Luīzas Bruksas spožās ārienes, ideālais tips bija liktenīgā sieviete ar īsiem, perfekti ieveidotiem matiem, matētu baltu ādu, sirsniņas formā iezīmētām asinssarkanām lūpām un tikpat izteiksmīgi – košos tirkīza, tumšzilos vai violetās krāsās – tonētām acīm, un arī latvietes savu iespēju robežās tam sajūsmināti sekoja. Kinozvaigžņu spozme bija tik žilbinoša, ka, lasot 20. gadu presē publicētos precību sludinājumus, var sastapties ar tekstiem, ka “latvju zeltene ar Magdas Šnaider ārieni meklē vīrieti, kurš būtu līdzīgs Klārkam Geiblam”.

“Kāds kurā laikmetā sievietes ideāls, tāda arī mode,” 1926. gada 15. septembrī rakstīja žurnāls “Jaunā Elegance”. “Mēs dzīvojam laikmetā, kura tieksme ir absolūta seksuāli sievišķīgo elementu noliegšana jeb vismaz apslēpšana. Cik žēl novērotājam, redzot, kā mocās tās sievietes, kuras daba apdāvinājusi ar sevišķi spilgtām sievišķības pazīmēm. Mūsu laiku vadošais motīvs ir sievietes emancipācija. Sieviete visā dzīvē kļūst vīrietim līdzīga. Viņa jāj kā vīrietis, pīpo pat uz ielas, nēsā biksas un kravates, brilles un monokli, spieķi un īsus, gludus matus.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Savukārt trīsdesmitajos gados art deco stila krāšņumu tango un fokstrota ritmos dāmu ārienē nomainīja nedaudz pieklusinātāks, bet tikpat izsmalcināts tēls ar spilgti ietonētām acīm ar maksimāli garām un biezām skropstām, tievām un melnām uzacīm un ielokotiem paīsiem matiem. Arī latviešu pielūgsmes objekti šajā laikā bija ekrāna dievietes Marlēna Dītriha, Grēta Garbo, Vivjena Lī, Džoanna Krauforde un citas.

Skaistuma ideāls jau bija cits – apjautušas, ka līdz ar androgēno modi viņu ārējā veidolā ir zudis viss sievišķais, “Ievas meitas” ondulēja savus īsi apgrieztos matus, sāka nodoties sportam un “attīstīja ķermeņa dabisko skaistumu”. 1930. gadā jostas jau nēsāja to parastajā vietā – ap vidukli un “sieviete cenšas arvien vairāk tuvoties savam normālajam veidolam”. Kā 1937. gada izskaņā rakstīja žurnāls “Atpūta”, sievietes tomēr ar biezu krēma kārtu zem pūdera, nodzītām vai asi izzīmētām uzacīm, smagi sārtām lūpām, rūpīgi saskrullētām matu cirtām savai sejai uzlikušas masku.

“Viņas atdarina slavenās filmaktrises, aizmirsdamas, ka visas nevar būt ne Grētas Garbo, ne Džīnas Hārlovas.” Tā nu 1938. gada ideālās sievietes lozungs bija – nost ar visu māksloto un atdarināto, atpakaļ pie dabiskiem sejas pantiem, uzsverot, ka “mirst tā sauktā “sophisticated beauty”, sastādīta pēc Holivudas skaistuļu receptēm”.

Sievietes gaitā arvien vairāk izzudīšot viss stūrainais un vīrišķais, un viņa sarkšot un bālēšot “tikpat jauki kā mūsu vecmāmiņas”. Iedvesmojoties no 1937. gada Pasaules izstādē Parīzē (tajā lielo balvu saņēma radioaparāts “VEF Super Lux MD/37”) eksponētajiem mākslas darbiem, par ideālu kļuva sievietes tips “ar tievu vidukli, bet labi attīstītiem muskuļiem, kuplām krūtīm, apaļiem gurniem, bet bez liekiem taukiem”.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.