Aiz slēgtām durvīm briest lēmums? Slaidiņš par karstākajām baumām Ukrainā 0
Pēdējā laikā Ukrainas informatīvajā telpā aktualizējies jautājums par iespējamu Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Oleksandra Sirska nomaiņu. NBS majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” norāda, ka šāda iespēja, visticamāk, pastāv, taču jautājums esot jāvērtē plašākā kontekstā.
Viņš atgādina, ka Ukrainas bruņoto spēku komandieri vienmēr tikuši izvēlēti no profesionālu virsnieku vidus un atbilstoši konkrētā laika uzdevumiem. Dažkārt tie bijuši cilvēki ar ļoti stingru gribu, raksturu un spēju kritiskā brīdī uzņemties vadību, kad citi vilcinājušies vai baidījušies pieņemt lēmumus.
Slaidiņš norāda, ka neviens no iepriekšējiem Ukrainas bruņoto spēku komandieriem īsti neesot saņēmis pietiekamu pateicību ne no sabiedrības, ne no varas pārstāvjiem.
Kā piemēru viņš min Viktoru Muženko, kurš Ukrainas Bruņotos spēkus vadīja no 2014. gada 3. jūlija līdz 2019. gada 21. maijam – ļoti sarežģītā laikā. Pēc Slaidiņa teiktā, Muženko tika atcelts aizskarošā veidā, laikā, kad atradās starptautiskā sanāksmē NATO štābā, un par savu atbrīvošanu uzzināja no medijiem.
Pēc tam nāca Ruslans Homčaks, kurš amatā bija salīdzinoši īsu laiku un, Slaidiņa vērtējumā, tika atcelts pieklājīgāk. Savukārt Valērijs Zalužnijs, līdzīgi kā Muženko, bija komandieris īpaši smagas politiskās un militārās krīzes laikā – tieši viņa vadības laikā sākās pilna mēroga karš.
Tagad virspavēlnieka amatā ir Oleksandrs Sirskis. Slaidiņš pieļauj, ka kādā brīdī viņš var tikt nomainīts un viņa vietā nāks cits ģenerālis. Tomēr viņš uzsver, ka šādus lēmumus neizlemj ne iela, ne sociālie tīkli.
“Virspavēlnieks nav tikai bruņoto spēku komandieris. Viņš ir persona, uz kuru jāpaļaujas visiem, kas iesaistīti valsts aizsardzībā,” skaidro Slaidiņš.
Viņš norāda, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šobrīd uzskata Sirski par vienu no tiem, kurš spējis noturēt fronti. Taču vienlaikus Ukrainas armijā un sabiedrībā viedokļi daloties. Daļa militārpersonu uzskata, ka viss ir kārtībā, bet citi ir kritiskāki.
Slaidiņš uzsver, ka Sirskis sevi kā spēcīgu ģenerāli apliecinājis jau 2022. gadā, kad Ukrainas spēki atbrīvoja Kijivas apgabalu un Krievijas armija tika padzīta no Kijivas apkārtnes. Viņš piemin arī Harkivas operāciju un negaidītās darbības Kurskas apgabalā.
Tieši Kurskas operācija, pēc Slaidiņa teiktā, joprojām ir diskutabls jautājums – vai tā bija nepieciešama vai ne, pilnībā varēs spriest tikai pēc kara. Viņš stāsta, ka arī sarunās ar Ukrainas karavīriem Latvijā dzirdējis viedokli, ka Kurskas operācija nebija vajadzīga. Tomēr viņš atgādina, ka karavīrs frontē redz savu šauro sektoru, bet virspavēlniekam jāredz kopējā aina.
“Ja tika pieņemts tāds lēmums par Kurskas operāciju, iespējams, tajā brīdī tas bija pareizākais lēmums,” saka Slaidiņš.
Viņaprāt, Kurskas virziens bija negaidīts arī Krievijai un pārsteidza pretinieku. Slaidiņš pieļauj, ka tas, iespējams, pat uz vairākiem mēnešiem aizkavēja Pokrovskas krišanu.
Vienlaikus viņš atzīst, ka Pokrovskas operācijas otrais posms, īpaši atkāpšanās, Ukrainai bijis neveiksmīgs. Krievijas spēki diezgan ātri spējuši infiltrēties Pokrovskā un pārņemt to savā kontrolē.
Runājot par Sirska reputāciju, Slaidiņš norāda, ka daļa viņu salīdzina ar “nosacītu Ukrainas maršalu Žukovu” – komandieri, kurš spēj sasniegt nepieciešamos rezultātus, taču ar ļoti stingrām metodēm. Kritiķi savukārt uzsver, ka Ukraina nav Sarkanā armija, kur varēja masveidā upurēt karavīrus. Tieši tādēļ Sirskim daļa sabiedrības piedēvējusi arī skarbo iesauku “miesnieks”.
“Dažreiz rezultāti tiek sasniegti ar spēku. Tā ir tā padomju skola,” skaidro Slaidiņš.
Viņš arī salīdzina Ukrainas un Krievijas sabiedrisko telpu. Ukrainā cilvēki publiski diskutē par militāro vadību, kritizē un izsaka viedokļus, savukārt Krievijā šāda atklāta diskusija par ģenerāli Valēriju Gerasimovu nav iespējama.
Slaidiņš uzskata, ka komandiera maiņa pati par sevi nav nekas unikāls – vēsturē ir daudz piemēru, kad pat ļoti spēcīgi militārie līderi tikuši atcelti. Viņš min 1944. gadu un vācu feldmaršalu Ērihu fon Manšteinu, kuru uzskatīja par vienu no labākajiem stratēģiem Vācijas bruņotajos spēkos, taču Hitlers viņu atcēla, jo Manšteina pieeja mobilajai aizsardzībai neatbilda pavēlei noturēt pozīcijas par katru cenu.
Viņa vietā tika iecelts Valters Models, kura uzdevums bija turēt fronti un neatdot teritorijas. Ar šo piemēru Slaidiņš parāda, ka militāro komandieru nomaiņa bieži ir saistīta ne tikai ar profesionālām spējām, bet arī ar politisku redzējumu, stratēģiju un konkrētā brīža vajadzībām.
Slaidiņa ieskatā, ja Ukrainā kādreiz tiks pieņemts lēmums nomainīt Sirski, tas nebūs tikai jautājums par vienu ģenerāli. Tas būs jautājums par kara stratēģiju, uzticību vadībai un to, kādu pieeju Ukrainas valsts izvēlēsies turpmākajam karam.
