Klauvēt pie to sirdsapziņas, kuriem PSRS sabrukums gadsimta katastrofa un pie sienas čekista Dzeržinska portrets, ir derīgo idiotu cienīgs naivums 49
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl pirms simt gadiem, ne tikai vienkāršie pilsoņi, bet arī daudzi politiķi varēja aizbildināties: “Mēs nezinām un neredzam visu, kas notiek pasaulē, tāpēc arī nevaram neko ietekmēt.” Tagad, kad planētu ir aptvēris internets, jautājums par nezināšanu atkrīt. Šodien ir jārunā par negribēšanu zināt, par nepiedodamiem politiskiem kompromisiem izdevīguma vārdā. Un arī par to jauno postu, ko var izraisīt viltus ziņas.
Tam, ko pēdējā laikā visas pasaules acu priekšā dara Putina Krievija gan attiecībā pret savas valsts pilsoņiem, gan pret tuvākajām kaimiņu valstīm un ne tikai tām, vajadzētu pasaulē sacelt tādu sašutumu, ka, neskatoties ne uz kādiem finansiāliem zaudējumiem, pasaule piespiež agresīvo valsti savu politiku mainīt.
Diemžēl pati no savām neatrisinātajām problēmām, no nemitīgām cīņām par tirgiem un ietekmes zonām nogurusī pasaule galvenokārt tikai atrunājas ar standartfrāzēm, ka ir “noraizējusies par izveidojušos situāciju” un “pauž neizpratni”. Kremlis tikmēr savu cinisko politiku turpina pēc sena principa, kas skan: “A Vasjka slušajet, da jest” (“Bet runcis Vasjka klausās un tik ēd”).
Ko jūt vienkāršie planētas iedzīvotāji, redzot savu valdību gļēvumu un neizlēmību un atsevišķu politiķu pērkamību? Kaunu un dusmas. Un lepnumu tajās reizēs, kad kāds no politiskajiem līderiem atmet politkorektumu un izsakās tieši, kā to nesen izdarīja Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess, rosinot liegt Krievijas pilsoņiem iebraukšanu Eiropas Savienībā. Tūlīt arī atskanēja balsis, ka tas būšot netaisnīgi un sāpīgi.
Jā, protams, bet ir taču kaut kas beidzot jādara, lai neatkārtotos pagājušā gadsimta vēsture. Krieviju no saviem apspiedējiem atbrīvot var vienīgi pati Krievijas tauta, kamēr Kremļa impērisko tieksmju apturēšana ir visas pasaules pienākums. Ja esam patiesi noraizējušies par nākotni, ir jāatbalsta tie, kas lietas sauc vārdā un aicina uz konkrētu darbību.
Ne velti tagad daudzi politiķi piemin trīsdesmito gadu Vāciju, kad pasaules valstu vadītāji ar piekāpšanos cerēja nomierināt Hitleru. Tas nav iespējams – visiem tirāniem apetīte aug ēdot. Arī šodien kādi sevi ieaijā ar cerību – varbūt viņi tur, Kremlī, beidzot nokaunēsies un sapratīs savas kļūdas.
Klauvēt pie to sirdsapziņas, kuri PSRS sabrukumu uzskata par gadsimta katastrofu un kuriem pie sienas joprojām karājas čekista Dzeržinska portrets, ir derīgo idiotu cienīgs naivums. Krievija, sabojājot attiecības teju ar visu pasauli, šodien diemžēl saprot vienīgi spēka valodu. Ja nu kāds ir jāturpina dažādos veidos atbalstīt, tad tā ir šīs daudz cietušās tautas pamodinātā daļa.
