Kaut kur pasaulē pieņem saprātīgus lēmumus. Jānis rosina Latvijā pašpikot no Polijas nodokļu sistēmas 0
Sekojot līdzi dažādiem notikumiem Latvijā, mūsu lasītājs Jānis Buls aprakstījis savas pārdomas. Viņš norāda: “Kaut kur pasaulē pieņem saprātīgus lēmumus!”
Jānis aprakstījis, kā nodokļu sistēma darbojas Polijā. Varbūt mums Latvijā derētu kaut ko no tā pārņemt?
Polija ir vairākus soļus priekšā Latvijai, uzskata Jānis. Viņaprāt, Polijas pieeja balstās vienkāršā principā — valstij nav jātērē nesamērīgi resursi, kontrolējot cilvēkus, kuri ar nelielu saimniecisko darbību mēģina nopelnīt papildus vai pārbaudīt, vai viņu idejai vispār ir nākotne.
Polijas modelis parāda, kā ar mērķtiecīgiem noteikumiem iespējams atbrīvot mazos saimnieciskās darbības veicējus, tostarp māksliniekus, amatniekus un privātskolotājus, no daļas birokrātijas, vienlaikus saglabājot pienākumu deklarēt gūtos ienākumus.
Kāpēc Polijas modelis ir interesants?
Polijā kopš 2018. gada pastāv tā dēvētā nereģistrētā darbība jeb działalność nierejestrowana. Tā tika ieviesta kā daļa no uzņēmējdarbības regulējuma reformas ar mērķi atvieglot pirmos soļus biznesā un samazināt administratīvos pienākumus cilvēkiem, kuri darbojas nelielā apjomā.
Šādu darbību var veikt bez uzņēmuma reģistrēšanas Polijas Centrālajā saimnieciskās darbības reģistrā jeb CEIDG, ja tiek ievēroti noteikti nosacījumi.
No 2026. gada Polijā šis limits tiek aprēķināts pa ceturkšņiem. Nereģistrētās darbības ieņēmumi ceturksnī nedrīkst pārsniegt 225% no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas.
2026. gadā tas nozīmē 10 813,50 zlotus ceturksnī. Ja šis slieksnis tiek pārsniegts, darbība kļūst par reģistrējamu saimniecisko darbību un septiņu dienu laikā jāiesniedz pieteikums reģistrācijai. Vēl viens būtisks nosacījums — cilvēks iepriekšējos 60 mēnešus nedrīkst būt veicis reģistrētu saimniecisko darbību.
Tas ļauj cilvēkam salīdzinoši nelielā apjomā pārdot, piemēram, paša darinātas lietas vai izmēģināt biznesa ideju, uzreiz neveidojot pilnvērtīgu uzņēmumu.
Nav uzņēmējam raksturīgo obligāto ZUS jeb sociālo iemaksu
Ja cilvēks Polijā nereģistrētās darbības režīmā, piemēram, pārdod paša darinātas preces, viņam nav jāreģistrējas sociālajai un veselības apdrošināšanai kā uzņēmējam un nav jāmaksā uzņēmēja obligātās ZUS iemaksas. Tomēr pakalpojumu sniegšanas gadījumā situācija var būt citāda — ja attiecības juridiski uzskatāmas par pakalpojumu vai uzņēmuma līgumu, sociālās iemaksas noteiktos gadījumos jāveic pasūtītājam.
Tātad apgalvojums, ka šajā režīmā ZUS nekad nav jāmaksā, būtu pārāk vienkāršots. Taču cilvēkam nav jāuzņemas tāds pats regulāro obligāto maksājumu slogs kā reģistrētam uzņēmējam.
Vienkāršāka uzskaite
Arī grāmatvedības prasības ir ievērojami vienkāršākas. Cilvēkam jāveic vienkāršota pārdošanas uzskaite, jāievēro patērētāju tiesības un pēc pircēja pieprasījuma jāizsniedz rēķins vai cits darījumu apliecinošs dokuments.
Gada beigās ienākumi no nereģistrētās darbības tiek norādīti PIT-36 deklarācijā. Nodoklis tiek aprēķināts no ienākuma, ņemot vērā arī attaisnotos ar darbību saistītos izdevumus.
Tātad nav nepieciešams pilns uzņēmuma grāmatvedības aparāts tikai tādēļ, lai cilvēks varētu nelielos apjomos pārdot savus darbus vai pārbaudīt kādu biznesa ideju.
Kā ir Latvijā?
Latvijas sistēma ir citāda. Te gan nebūtu gluži precīzi teikt, ka ikvienam māksliniekam jāreģistrējas VID jau no pirmā nopelnītā eiro.
VID skaidro, ka saimnieciskā darbība obligāti jāreģistrē, ja izpildās vismaz viens no likumā noteiktajiem kritērijiem. Piemēram, darījumi ir regulāri un sistemātiski — trīs vai vairāk darījumu gada laikā vai pieci un vairāk darījumu triju gadu laikā —, ieņēmumi pārsniedz noteikto slieksni vai arī pašas darbības ekonomiskā būtība norāda uz sistemātisku darbību ar mērķi gūt atlīdzību. VID pie profesionāliem pakalpojumiem tieši min arī mākslinieka, mūziķa, aktiera un citu radošo profesiju darbību.
Taču Latvijā nav tāda vispārēja režīma kā Polijā, kas ļautu cilvēkam līdz salīdzinoši augstam ieņēmumu slieksnim regulāri nodarboties ar mazu biznesu, nereģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicējam.
Tieši šeit, Bula ieskatā, būtu vērts paskatīties uz Polijas pieredzi.
Ko no šāda modeļa iegūst valsts?
Pirmkārt, cilvēkam ir mazāks stimuls nelielus ienākumus slēpt. Ja legāli darboties ir vienkārši un nav uzreiz jāuzņemas pilns uzņēmēja administratīvais slogs, robeža starp “es tikai pamēģināšu” un legālu saimniecisko darbību kļūst daudz vieglāk pārvarama.
Otrkārt, tas ļauj pārbaudīt biznesa ideju bez lielām sākotnējām saistībām. Students var pasniegt privātstundas, amatnieks — sākt pārdot savus izstrādājumus, bet mākslinieks — mēģināt atrast pircējus saviem darbiem. Ja darbība aug un ieņēmumi pārsniedz noteikto slieksni, tad cilvēks pāriet uz reģistrētu uzņēmējdarbību.
Tieši šāds bija arī viens no Polijas reformas deklarētajiem mērķiem — dot iespēju spert pirmos soļus biznesā bez virknes administratīvo un fiskālo pienākumu, kas saistīti ar pilnvērtīgas saimnieciskās darbības reģistrēšanu.
Treškārt, cilvēkam tiek dota iespēja pašam nopelnīt papildu ienākumus, nepadarot nelielu blakusnodarbi par administratīvi sarežģītu projektu.
Vai Latvija varētu pārņemt līdzīgu principu?
Polijas piemērs nenozīmē, ka Latvijai būtu viens pret vienu jāpārņem tās nodokļu sistēma. Atšķiras gan sociālās apdrošināšanas sistēmas, gan nodokļu likmes un valsts budžeta struktūra.
Taču pats princips ir diskusijas vērts: vai cilvēkam, kurš vēlas nelielā apjomā pārdot savas gleznas, rokdarbus, fotogrāfijas vai citu paša radītu produktu, uzreiz nepieciešams gandrīz tas pats administratīvais statuss, kas cilvēkam, kurš saimniecisko darbību veic pilnā apjomā?
Polija ir izvēlējusies izveidot atsevišķu pakāpienu starp cilvēku, kurš tikai izmēģina savu ideju, un pilnvērtīgu uzņēmēju.
Jāņa Bula ieskatā, līdzīga pieeja Latvijā varētu mazināt birokrātiju un dot cilvēkiem lielāku brīvību sākt pelnīt ar savām prasmēm, hobijiem un radošo darbu, pirms viņi ir gatavi kļūt par pilnvērtīgiem saimnieciskās darbības veicējiem.
