Anita Daukšte: Kad “apokalipse” iestājas arī pēc brīdinājuma. Vētras mācības
0
Nesen skatījos TV šausmu filmu par kārtējo apokalipsi – Zemi bija pārņēmuši ļauni citplanētieši, kas uzsūtīja nemitīgas lietavas un ieslodzīja cilvēkus mājokļos, ar dīvainu vielu aizbloķējot durvis, logus un sienas…. Stāsts bija par ģimeni, kura šādi bija ieslodzīta savā mājoklī un mēģināja izdzīvot.
Domāju, ka filmas notikumi beigsies kādā trešajā dienā – kad šai (kā paši saprotiet, amerikāņu) ģimenei beigsies pārtikas un ūdens krājumi. Nekā nebija – viņiem krājumi bija 3 (!) mēnešiem un tad viņi izdomāja, kā caur skursteni iegūt gan ēdienu, gan savākt lietus ūdeni. Nomira tikai vecais suns, kuram beidzās sirdszāles.
Kāpēc es tagad atstāstu šīs salīdzinoši muļķīgās filmas scenāriju? Jo dīvainākais, kas šajā filmā bija no pirmajām minūtēm – citplanētiešiem pārņemot zemi, elektrības apgāde nepazuda. Būtībā tas nodrošināja, ka šī ģimene ar saviem trīsmēnešu krājumiem varēja eksistēt. Taču neapspriedīsim apokaliptisko filmu, lai gan tā labi parādīja, tieši bez kā nav reāli iespējams ilgstoši izdzīvot, ja neesi nodrošinājies ar alternatīvām: bez elektrības.
Spēcīgā vasaras vētra, izraisot vērienīgus elektrības atslēgumus, ir bijusi Latvijai kā neplānotas civilās aizsardzības mācības.
Un ļauj novērtēt, kuri dienesti un to vadītāji mācības izturējuši un kuri – nē. Pirmkārt, to nav izturējuši visi tie, kas soctīklos un medijos ņerkstēja par individuālo atbildību. Respektīvi, vienkāršos vārdos sakot ,- slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.
Šeit “izcēlās” gan NMPD vadītāja Liene Cipule, gan zināmā mērā – arī Krīzes vadības centra vadītājs Arvis Zīle. Cipules teiktais par 72 h gatavību jau portālā ir analizēts, un negribas lieki tricināt gaisu par tēmu, kad nozīmīga amatpersona neizmanto brīnišķīgo iespēju paklusēt. Turklāt šie izteikumi vairāk runā par Cipules personīgajām, nevis vadītāja īpašībām.
Citādi ir ar Krīzes vadības centra vadītāju. Viņš medijiem pēc vētras, kārtējo reizi stāstot par 72 h somu, klāstīja, ka mājsaimniecībām vajagot pašām domāt, kas notiktu, piemēram, ziemas periodā, ja pazustu elektrība. “Ir vajadzīgs ģenerators tieši ar tādu jaudu, kurš var “pavilkt” pašas būtiskākās lietas – mājas apkures sistēmu, nodrošināt ūdeni, elektrisko plīti, lai uzsildītu zīdainim pudeli,” sprieda Zīle.
Ups! Man tiešām neticas, ka valsts institūcijas vadītājs pasaka iedzīvotājiem, ka viņiem pašiem jāpērk ģeneratori, kas maksā no vairākiem simtiem līdz tūkstošiem eiro, elektrības atslēguma gadījumiem, un tas netiek uzskatīts par cinismu.
Turklāt – ģenerators arī vēl ir jādarbina, un degviela tam ir jāiepērk un jāuzglabā… Dzirdot šādus vārdus, sāk atkal nākt prātā tās sākumā minētās šausmu filmas scenārijs. Nu, galvenokārt tāpēc, ka Krīzes centra vadītājs, kuram būtu, tēlaini sakot, jāstāv ar visām četrām kājām uz zemes (piedodiet), sāk runāt par kaut kādu jābūtību kā risinājumu, kas nekā masveidā nav iespējams. Un sliktākais, ka viņš šo vispār dēvē par risinājumu.
Būtu bijis daudz labāk dzirdēt, ka un kā tika koordinēta to valsts un pašvaldībā rīcībā esošo ģeneratoru pilnvērtīga izmantošana, un pārvietošana no tām vietām, kur elektrība ir, uz tām, kur ir plaši atslēgumi.
Tagad tiekot domāts par “noturības punktu” izveidi, kur cilvēkiem uzlādēt mobilos tālruņus, citas nepieciešamās ierīces, un dabūt dzeramo ūdeni. Tagad!!! Un ņemiet vērā – šis nebija Krīzes centra sākotnējais risinājums, to vairākas pašvaldības izdomāja pašas.
Kopumā jāatzīst, ka virknei amatpersonu nav nojausmas, kāpēc pastāv valsts. Valsts nepastāv tikai tāpēc, ka mums kopā jādzied Dziesmu svētkos, vai jākaļ individuālās izdzīvošanas shēmas. Valsts ir arī tāpēc, ka mēs paļaujamies uz tās institūciju, ko kopā uzturam, darbu kopējam labumam.
Ir diezgan droši, ka mēs visi un katrs individuāli “palīdzēsim pats sev”, kā to vēlas virkne amatpersonu. Bet viņiem ir jāsaprot, ka amatos viņi ir ne tāpēc, lai skandinātu par individuālo atbildību.
Vēl viens bēdu stāsts, ko atklāja vētra, ir par sakaru trūkumu un apziņošanu. Izrādās, ka mūsu mobilie operatori, ieskaitot valstij daļēji piederošo LMT, atļaujas paziņot, ka viņiem nav resursu sakaru torņu akumulatoru ilgstošai darbināšanai elektrības atslēguma gadījumā. Nekas neliecina, ka šādi resursi radīsies, tātad – ir skaidrs jau šobrīd, ka elektrības atslēguma gadījumā, visticamāk, paliekam bez informācijas un bez iespējām paziņot par iespējamu iekļūšanu nelaimē.
Vispārējā elektrifikācija un digitalizācija ir nodrošinājusi arī to, ka tās atslēguma gadījumā paliekam bez recepšu medikamentiem un pat arī bez ārsta pakalpojumiem.
Valsts krīzes scenārijos bija paredzējusi ( it kā), ka informāciju sniegs sabiedriskais medijs ( radio) tajos bateriju radio, ko (it kā) visi iedzīvotāji iekrāmējuši 72 h somās. Bet Latvijas Radio šoreiz bija mazrunīgs. Man tiešām žēl un kaut kā pat neērti, ka par vienīgo grēkāzi šeit atrasts Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs Uģis Lībietis, kurš atkāpās no amata. Viņš ir godavīrs, kas atzīst kļūdas. Bet citi?
Pēc šīs vētras ir skaidrs, ka individuālā gatavība krīzēm prasa resursus, kuru lielākai sabiedrības daļai nav. Un nav arī valsts un pašvaldību institūcijām, kā izrādās.
Tagad, kad vētras seku likvidācijai valdība grasās prasīt naudu Eiropas Komisijai, būtu lietderīgi arī lūgt, lai zaļā kursa “visas valsts elektrifikācijas” prasības tiktu samērotas ar reālo dzīvi un iespējamām alternatīvām krīzes gadījumā.
