“Viss kā 1940. gadā – droša ir tikai tā informācija, ko redzi savām acīm.” Profesore Zelče norāda, ka pierobežā pēc vētras cilvēkus biedē nevis tumsa, bet klusums 1
Postošā 22. augusta vētra daudzviet Latvijā atstāja cilvēkus ne tikai bez elektrības un ūdens, bet arī bez mobilajiem sakariem un interneta. Tieši informācijas vakuums dažiem iedzīvotājiem izrādījies viens no emocionāli smagākajiem pārbaudījumiem. Latvijas Universitātes profesore Vita Zelče sociālajos tīklos dalījusies pieredzē no Latvijas–Lietuvas pierobežas, savu stāstu sākot ar ļoti skarbu salīdzinājumu: “Viss kā 1940. gadā! Droša informācija ir tik tā, ko pats savām acīm redzi.”
Viņa stāsta, ka atgriezusies no Lietuvas pierobežas aptuveni 80 kilometru attālumā no Rīgas, kur vētra nodarījusi plašus postījumus.
“Vētra nogāza lielu daļu vēsturisko koku, tostarp postīja 19. gadsimta parku, mežā kokus strīpu strīpām, ābeles un plūmes ar stāžu un visu, kas pagadījās rietumvēja ceļos,” raksta Zelče.
Pēc viņas teiktā, elektrība un mobilie sakari konkrētajā vietā pazuduši sestdien ap pulksten 19.40 un vēl ilgstoši nav atjaunojušies. Līdz ar elektrību pazudis arī ūdens.
Atsevišķas “WhatsApp” ziņas kādu laiku vēl esot izdevies nosūtīt, telefonam pieslēdzoties Lietuvas operatora “Telia” tīklam. Savukārt internets un e-pasts šādā režīmā neesot bijis praktiski izmantojams. Latvijas mobilo sakaru torņi, pēc viņas novērotā, nedarbojās.
Tomēr īpaši rūgti Zelče vērtē informāciju, kas tobrīd bijusi dzirdama radio.
“Radio, ja bija baterijas, pēcvētras dienā skandēja dziesmas, vēstījumus par mūsu valdības un citu valsts institūciju labajiem darbiem un svētku runām. Par mums ne vārda un joprojām ne vārda,” viņa raksta.
Rezultātā vienīgā drošā informācija bijusi tā, ko cilvēks varējis konstatēt pats – elektrības slēdzis gaismu neiededz, pa telefonu piezvanīt nav iespējams, pārtika ledusskapī pamazām bojājas, no ūdenskrāna nekas netek, bet, izejot ārā, iespējams savām acīm redzēt nolauztos kokus un vētras izpostītos pagalmus, parkus un mežus.
Tieši šo informācijas vakuumu Zelče salīdzina ar Latvijas vēstures dramatiskajiem notikumiem.
“Par padomju okupāciju 1940. gadā vairums ļaužu Latvijā uzzināja, redzot atbraucot krievu tankus. Par nacistu okupāciju 1941. gadā – ieraugot vācu motociklistus. Tagad – pēc būtības tāpat. Man/tev droša informācija ir tik tā, ko pats redzi savām acīm,” viņa raksta.
Protams, mūsdienu vētras sekas un Latvijas okupācija nav salīdzināmi notikumi. No ieraksta konteksta saprotams, ka autore velk paralēli tieši ar informācijas nepieejamību – sajūtu, ka par apkārt notiekošo cilvēks var spriest vienīgi pēc tā, ko pats redz.
Ieraksts izraisījis diskusiju. Kāds komentētājs aicina cilvēkus vairāk domāt par individuālo gatavību, piemēram, iegādāties barometru un laikus sekot atmosfēras spiediena izmaiņām. Viņaprāt, par vētru bijis pietiekami daudz brīdinājumu, lai paspētu sagatavoties, turklāt “interneta panika” reizēm esot vētraināka par pašu vētru.
Uz to citi atbild – problēma nav tikai nokritušie koki vai tas, vai cilvēkam mājās ir ūdens un pārtikas krājumi.
“Lieta jau nav kokos, bet informācijā un cilvēkos, kuri paliek bez info,” raksta kāda diskusijas dalībniece.
Vēl kāds cilvēks atzīst, ka bez elektrības spētu izturēt vairākas dienas, taču bez sakariem situācija kļūst daudz smagāka.
“Es bez elektrības gan pāris dienas izturētu, bet sakari… Tā ir šausmīga sajūta, kad droši nezini, ka ar mīļajiem viss labi,” raksta komentētāja.
Diskusijā izskan arī jautājums par valsts un pašvaldību gatavību. Kāda iedzīvotāja uzsver, ka vietējie cilvēki viens otram palīdzējuši un savās mājās izdarījuši nepieciešamo, tomēr viņas vērtējumā valsts un pašvaldības reakcija ne visur bijusi pietiekama. Viņa min arī vietējo iedzīvotāju stāstīto par problēmām ar degvielas pieejamību glābējiem, taču šo apgalvojumu no sociālā tīkla ieraksta vien pārbaudīt nav iespējams.
Citi savukārt norāda, ka vētra parādījusi, cik trausla ir mūsdienu ikdiena. Pazūdot elektrībai, vienlaikus var pazust ūdens sūknis, internets, maksājumu iespējas, mobilais tīkls un pat iespēja iegūt aktuālu informāciju.
“Mūsu civilizācija ir ārkārtīgi trausla lieta,” secina kāds komentētājs.
Un vēl kāds pavisam sadzīviski piebilst: ja mājās ir tikai elektriskā plīts un elektriskā tējkanna, bez elektrības nevar tikt pat pie rīta kafijas.
Vētra tādējādi aktualizējusi jautājumu, kas ir plašāks par 72 stundu pārtikas un ūdens krājumiem. Ko cilvēkam darīt, ja viņš ir sagatavojis pārtiku, ūdeni, baterijas un radio, bet nezina, kas notiek apkārt, kad atgriezīsies elektrība un sakari un vai ar tuviniekiem viss ir kārtībā?
Tieši iespēja saņemt uzticamu informāciju krīzes laikā daudzos sociālo tīklu stāstos izrādījusies tikpat nepieciešama kā elektrība un ūdens.
