Pēteris Apinis
Pēteris Apinis
Foto: Zane Bitere/LETA

Apinis: Daudz laimes Rīgas Medicīnas institūta 1982. gada absolventiem Diploma dzimšanas dienā! 0

Autors: ārsts Pēteris Apinis

VIDEO. Krievi paceļ balto karogu! Nofilmēts, kā okupanti padodas ukraiņiem
“Izmeklēšana nozieguma vietā stiprinājusi aizdomas.” Zviedrija par atklāto “Nord Stream” noplūžu vietās
Partijas “Stabilitātei!” deputāte melojusi par savu amatu – uzdevusies par padomnieci, bet patiesībā bijusi palīgstrādniece
Lasīt citas ziņas

Kopā ar diviem simtiem motivētu, zinošu, strādāt gribošu jaunu ārstu esmu beidzis Rīgas Medicīnas institūtu pirms četrdesmit gadiem – tajā tālajā laikā, kad valsts eksāmenu bija jākārto Jāņos – lai nebūtu nekādas latviskās svinēšanas un dzīvesziņas, bet izlaidums tika svinēts pēterdienā – 1982. gada 29. jūnijā.

Pēterdiena ir iemesls, kādēļ es izlaiduma datumu atceros labāk nekā citi, jo izlaiduma ballē ieradās Rector Magnificus Vladislavs Korzāns, ar acīm sameklēja mani pie galda un apsēdās blakus – tā teikt, pēterdienu nosvinēt. Rektors tiešām mums bija Dižais rektors, kuru šodien būtu vērts pieminēt kā vienu no nozīmīgākām figūrām Rīgas Medicīnas institūta/Latvijas Medicīnas akadēmijas/ Rīgas Stradiņa universitātes vēsturē.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vladislavs Korzāns 1954. gadā absolvēja Rīgas Medicīnas institūta Stomatoloģijas fakultāti, zinātnieka karjeru sāka 1954. gadā kā RMI Bioķīmijas katedras aspirants akadēmiķa Aleksandra Šmita vadībā, 1958. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju „B vitamīnu kompleksa ietekme uz parenterāli ievadīta fibrīna hidrolizāta slāpekļa izmantošanu organismā”, bet 1968. gadā zinātņu doktora disertāciju „Parenterālās tauku barošanās teorētiskie un eksperimentālie pamati”.

1961. gadā viņš tika iecelts par RMI prorektoru mācību lietās, bet 1963. gadā par Rīgas Medicīnas rektoru un šajā amatā Vladislavs Korzāns palika gandrīz trīsdesmit gadu – līdz pat 1992. gadam. Sāka kā jaunākais rektors Padomju Savienībā, beidza – kā vecākais Latvijā. Viņam izdevās veiksmīga paaudžu maiņa profesūrā (par profesoriem kļuva latviešu ārsti), studentu skaita četrkāršošana, un būtiski – 1987. gadā uzcelt RSU ēku Dzirciema ielā.

Tomēr tālajā 1982. gadā, kad institūtu pabeidza mans kurss, Rīgas Medicīnas institūtam vēl nebija savas ēkas un savas aulas, un diplomu mums pasniedza Politiskās izglītības namā (šobrīd Kongresu namā, nākotnē – Rīgas akustiskajā koncertzālē), bet izlaidumu mēs svinējām Vecmīlgrāvī – zvejnieku kultūras namā.

Neatkarīgi, kurā gadā augstskolu beidzis jauns ārsts, viņš uzskata, ka labākie, ģeniālākie profesori un docētāji mācījuši tieši viņa paaudzi. Mani skolotāji saka, ka vārds medicīna sākas ar Kristapa Rudzīša vai Paula Stradiņa vārdu, es noliecu galvu Ilmāra Lazovska un Viktora Kalnbērza priekšā, bet mani bērni labāk pazīst Andreju Ērgli vai Aivaru Lejnieku.

Un tomēr – šodien ir mana kursa četrdesmitgade, un jāpiemin ir mūsu dižie skolotāji. Visus nenosauksi, patiesībā nenosauksi pat daļu no tiem, kurus šobrīd – pēc četrdesmit gadiem būtu vērts atcerēties. Varbūt tādēļ šodien pieminēšu tikai tos profesorus un docētājus, kuru mūsu vidū vairs nav, bet viņu domāšanas veids, medicīnas mīlestība un studentiem ziedotais laiks dzīvo manā paaudzē, bet tā kā manu kursa biedru vidū arī daudz profesoru un docētāju – tad arī nodoti tālāk kā stafetes kociņi.

Manai paaudzei bija laime anatomiju mācīties un eksāmenus kārtot pie profesores Genovefas Jēčas, docentes Ausmas Bērziņas un docentes Ainas Visockas, fizioloģiju pie Arnolda Valtnera un Jura Aivara, fiziku pie Arsēnija Aukuma un Ulda Taubes, farmakoloģiju pie Modra Melzoba un Jāņa Šustera, patoloģisko fizioloģiju pie Jura Lejas, terapiju pie Jāņa Raibarta, Ilmāra Lazovska, Nikolaja Skujas, Jūlija Anšelēviča, Olgas Kovšas, Tamāras Sorokinas, Agņa Štifta, Nikolaja Andrejeva, Ulda Brūvera, Valentīna Būmeistera, Anatolija Bļugera, Gaita Brežinska, ķirurģiju pie Jāņa Volkolākova, Vladimira Utkina, Arvīda Pakalna, Tamāras Čēmas, Andra Timbera, Ļeva Knoha, ortopēdiju pie Viktora Kalnbērza un Ineses Jaunzemes, ausu, kakla, deguna slimības pie Ernesta Gaudiņa un Vladislava Miglāna, neiroloģiju pie Ģertrūdes Eniņas, pediatriju pie Ivara Ebeļa.

Šo sarakstu varētu piepildīt vairākās lapaspusēs, pie kam katram Rīgas Medicīnas institūta absolventiem šis saraksts būtu atšķirīgs, jo nereti asistents pamanās iemācīt vairāk nekā profesors. Man jāpiemin docents Edgars Upītis – viņš mācīja ftiziatriju, bet bija arī žurnāla „Veselība” galvenais redaktors. Nezinu, kā viņš pamanīja manu rakstītprasmi, bet ar viņa svētību piektajā kursā ieviesos Preses namā un par medicīnu rakstu vēl līdz šai dienai.

Manas paaudzes studenti auskultēt, palpēt un perkutēt mācījās viens uz otra, šūšanas, griešanas apmācību, bet vēlāk arī operācijas veica uz līķiem patoloģiskās anatomijas nodaļās. Jā, protams, mezglus mest mācījāmies, sašujot spilvenu ar ķirurģisko adatu.

Manas paaudzes studentiem vēl bija laime daudz strādāt ar pacientiem. Docētājs katru studentu pieveda pie kāda pacienta nodaļā un lika uzrakstīt slimības vēsturi, pašam ievākt anamnēzi, pašam auskultēt, pašam perkutēt un palpēt, dažkārt vest uz pmetriju, endoskopiju vai rentgenu. Un vēl – tas bija laiks, kad pacientus ar interesantām, retām diagnozēm vairākas reizes gadā stacionēja tikai tādēļ, lai studentiem būtu ko parādīt.

Vārdu sakot – manas paaudzes studentiem fonendoskops bija kaut kas būtiskāks par ārsta atpazīšanas zīmi un elegantu aksesuāru ap kaklu. Rentgena bildes (un toreiz mēs radioloģiju vēl lepni saucām Konrāda Rentgena vārdā) mēs skatījāmies tumšās telpās, bet laiku pa laikam viens otram kļuvām par izpētes objektiem zinātniskajā pulciņā – paši dzerot kontrastvielu un paši bildējoties, viens otram pētot elektrokardiogrammu vai sfigmogrammu. Latvijā jau bija ienākusi ultrasonogrāfija, tiesa, skatāmais logs bija 2 cm rādiusā un saskatīt tur kaut ko bija gauži grūti.

Manas paaudzes studenti strādāja par sanitāriem, medicīnas māsām un feldšeriem. Visi. Ja bija iespēja dežūras vai voluntēšanas laikā – asistēja operācijās, līdz izpelnījās atļauju pašam operēt un godājamam ārstam atvēlēt asistenta lomu. Manā kursā bija vismaz trīs no šobrīd izcilākajiem Latvijas ortopēdiem, un viņi bija paspējuši studiju gados operēt un asistēt vairāk nekā šobrīd iespēj jauns ārsts pēc rezidentūras.

Ātrās palīdzības brigādēs 5. un 6. kursa studenti brauca vienatnē, un iemācījās pieņemt lēmumus, precīzi izvērtēt situāciju, sniegt neatliekamo palīdzību. Mana paaudze mācījās laikā, kad minimāli invazīvā ķirurģija vēl nebija ieviesusies pat Amerikā, kur nu vēl atnākusi līdz Latvijai, operācijas bija plašas, lielu ķirurgu raksturoja lieli griezieni, bet labu asistentu – spēja stingri turēt āķus un muti (savējo). Mēs nenojautām, ka pēc desmit gadiem Latvijā ienāks operācijas, kuras veiks ar trim maziem griezieniem, bet ķirurgs skatīsies ekrānā. Vairumu roku un kāju lūzumu Latvijā ārstēja ar ārējo fiksāciju – Kalnbērza vai Iļizarova aparātu.

Asinis šad un tad vēl lēja tieši no cilvēka cilvēkam, un daudzi mani kursa biedri bijuši par donoriem šādā situācijā – tieši dāvājot savas asinis operāciju zālē. Ētera narkoze Latvijā tika plaši lietota līdz deviņdesmito gadiem. Mācījāmies mēs no grāmatām, kas bija rakstītas krievu valodā, studentu zinātniskos darbus rakstījām krievu valodā, jo tas ļāva aizbraukt uz kaimiņrepublikām, bet veiksmīgākiem – uz Bulgāriju vai VDR. Mums bija obligātas fizkultūras divreiz nedēļā pirmos divus kursus, izcils Medicīnas institūta sporta klubs un vasaras nometne Taurenē.

Sporta sacensībās galvenie mači bija Latvijas un Baltijas studentu meistarsacīkstes, kā arī dažādas sacensības starp dažādu republiku Medicīnas institūtiem. Manas kursa biedrenes dziedāja Jāņa Dūmiņa diriģētajā Rīgas Medicīnas institūta un VEF kultūras nama Tautas korī „Rīga”, bet īpaši daudzi mani kursa biedri dejoja Tautas deju ansamblī „Ačkups”. Pēc piektā kursa puiši tika nosūtīti militārai apmācībai uz Tilzīti (krievu sapratnē Sovetska Kaļiņingradas apgabalā), kur tad skrēja ar automātiem, raka ierakumus, mācījās pirmo palīdzību, bet īpaši čakli – kara toksikoloģiju. Vēl mums bija vasaras prakses, studentu celtnieku vienības un kas būtiski – sabiedriska studiju dzīve, pēc kuras iepriekšminētais rektors Vladislavs Korzāns kaunināja, bet – neļāva izmest no institūta.

Nav tāda Rīgas Medicīnas institūta kursa, kura absolventi nemēģinātu apgalvot, ka viņu kurss ir tas labākais, nu – īpašs. Parasti uzreiz nosauc izcilākos sava kursa absolventus. Droši vien mūsu – 1982. gada absolventu kurss ir īpašs ģimenes medicīnā, jo abas ģimenes ārstu asociācijas vada manas kursabiedrenes. Divi ministri arī nākuši no mūsu kursa, divi Latvijas pilsētu mēri, kāds desmits profesoru un lielu slimnīcu vadītāju, Valsts valodas centra direktors. Daļa manu jaunības draugu šodien strādā svešās valstīs un tur kļuvuši par atzītiem speciālistiem. Liela daļa manu kursabiedru no trešās plūsmas šodien strādā Izraēlā un ASV, vismaz daļa no viņiem vēl joprojām itin labi lasa un runā latviešu valodā, vārdu sakot – sveiciens!

Mans skolotājs, medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna savulaik teica, ka studiju beigšanas jubileju esot jāsvin, kad kopš izlaiduma apritējuši 50 gadi. Un ar zināmām skumjām piebilda, ka liela daļa no kursa puišiem šajās svinībās piedalīsies zālei no apakšpuses.

Latvijas realitāte diemžēl ir tāda, ka medicīnu studē daudz vairāk meiteņu nekā puišu, bet vidējais Latvijas vīrietis nodzīvo līdz 65 gadiem, bet sieviete – līdz 78 (šos skaitļi ir atšķirīgi dažādos avotos un ļauj interpretēt ± 2 gadi). Tomēr itin skaidrs, ka vēl pēc desmit gadiem diploma dzimšanas diena vēl vairāk būs meiteņu ballīte. Šķiet, ka pirms četrdesmit gadiem mēs par pensiju nedomājām, bet zinājām, ka pensija meitenēm pienāks 55, bet puišiem 60 gados.

Visi mani kursabiedri, ko man nācies sastapt, pat, ja sasnieguši 65 gadus un pensiju, negrasās pārtraukt aktīvi strādāt. Un tā jau ir – nāksies vēl strādāt kādus gadus 15 vismaz. Šiem 15 gadiem ir vēl viena būtiska nozīme – medicīna ik pa 15–20 gadiem principiāli mainās – nāksies vēlreiz savu specialitāti apgūt gandrīz vai no jauna. Medikamentus, kuru devas no galvas zinājām un desmitkārt atkārtojām farmakoloģijas un hospitālās terapijas katedrā, šodien vairs nelieto.

SAISTĪTIE RAKSTI

Mana skolotāja Mihaila Maškovska grāmatas „Лекарственные средства”, kas bija katra studenta lepnums, (pēc 20 komplektiem braucu uz Maskavu) tagad atrodamas tajā plaukta stūrī, ko varētu atzīmēt kā „medicīnas vēsture”. Mēs nelietojam 2/3 no tiem medikamentiem, ko kādreiz esam mācījušies, katru gadu mācamies no jauna un kā izrādās – jau vismaz divkārt katrs esam restartējušies medicīnas zinībās.

Pēdējā ziņa – Latvijas iedzīvotāji ar augstāko izglītību dzīvo 12 gadus ilgāku mūžu nekā cilvēki ar vidējo vai zemāku izglītību. Mēs esam iemācījušies ne tikai lasīt, bet arī rakstīt – receptes, veidlapas, ministrijas paģērētās birokrātiskās atskaites, plānus, projektus, rakstus žurnālos un pat grāmatas. Aiz mūsu četrdesmit gadiem medicīnā paliek arī zināšanas un pieredze, un mēs vēl daudz ko pagūsim.

VIDEO. Krievi paceļ balto karogu! Nofilmēts, kā okupanti padodas ukraiņiem
“Izmeklēšana nozieguma vietā stiprinājusi aizdomas.” Zviedrija par atklāto “Nord Stream” noplūžu vietās
Partijas “Stabilitātei!” deputāte melojusi par savu amatu – uzdevusies par padomnieci, bet patiesībā bijusi palīgstrādniece
VIDEO. Krievijas propagandists tiešajā ēterā izplūst asarās un nolād no mobilizācijas bēgošos krievus
Bruņoti un “ārkārtīgi bīstami”. Krievijas savervētie noziedznieki aizbēguši no frontes un devušies sirojumos uz Krimu 35
Lasīt citas ziņas
Signāls Rietumiem – Krievijas energovēstījums caur gāzesvadiem 26
Ziemeļvalstu elektrības cenu nacionālās īpatnības 9
Bēgot no mobilizācijas, divi krievi ar laivu atbraukuši uz Aļasku
Rīgas mikrorajonos šodien notiek militārās mācības. Iedzīvotājiem nav jāsatraucas 19
Okupētajā Doneckā ieradušies 500 mobilizētu kriminālnoziedznieku
11:16
Šauļos sāk būvēt Lietuvas trešo jauno militāro bāzi
11:10
Procentuāli visvairāk plusu no saviem sarakstiem saņēmuši Rosļikovs, Šlesers un Rinkēvičs
11:04
Zelenska un Maska strīds “Twitterī”: “Ja kāds nozog Jūsu “Teslas” riteņus, tas nepadara viņu par automašīnas īpašnieku”
Kas būs, kad ukraiņi padzīs krievus no savas zemes? Vai viņiem vienmēr būs jābūt kaujas gatavībā? Atbild Slaidiņš
Dūra mātei, dūra skolotājai! Vai no šīs nelaimes varēja izvairīties? 29
Rudens kā rudens. Laika prognoze tuvākajai nedēļai
Kariņa otrajai valdībai neparedz četrus gadus
Pēc zaudējuma Saeimas vēlēšanās Urbanovičs kapitulē – pamet “Saskaņas” valdi 2
Aug pieprasījums pēc Ukrainas precēm; joprojām pieejamas arī no Krievijas un Baltkrievijas
FOTO. “Zelta Mikrofons’23” pārsteigumi: jauna lokācija, skatītāji klātienē un uzvarētājiem divas balvas
FOTO. Influenceri un slavenības tiekas īpašā pēcpusdienas tējas dzeršanas ballītē
Jūra cenšas atņemt Dānijas zemes 4
Apcietina Carnikavas pamatskolas skolotāju, kuru tur aizdomās par dzimumnoziegumu pret bērniem
Vija Beinerte: Vai Latvijas pilsoņi spēj ietekmēt politiskos procesus valstī?
ISW: Irānas droni neietekmēs kara gaitu, krievi tos izmanto teroram
Krievijas raķešu triecienos Zaporižjā nogalināti 11 cilvēki
Itālijas brāļi iztrūcina Briseli
VIDEO. Krievi paceļ balto karogu! Nofilmēts, kā okupanti padodas ukraiņiem
Bruņoti un “ārkārtīgi bīstami”. Krievijas savervētie noziedznieki aizbēguši no frontes un devušies sirojumos uz Krimu 35
Ap Līvāniem klaiņo trīs bezbailīgi sumbri. Brīdina netuvoties dzīvniekiem!
Partijas “Stabilitātei!” deputāte melojusi par savu amatu – uzdevusies par padomnieci, bet patiesībā bijusi palīgstrādniece
“Izmeklēšana nozieguma vietā stiprinājusi aizdomas.” Zviedrija par atklāto “Nord Stream” noplūžu vietās
AS un NA sabloķējas pret “Progresīvo” ņemšanu koalīcijā 48
„Mēs visi esam kā rezervisti”. Saruna ar Dailes teātra aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu 11
FOTO. Tikai dažas nedēļas pēc šķiršanās, Karīnas Račko vīrs Kristaps publiski atrāda savu jauno draudzeni 15
Divu partiju pārstāvji apstrīdējuši Saeimas vēlēšanu rezultātus 9