Kad sarūsējis metāls kļūst par “ieroci”: kā policija cenšas Jāni padarīt par noziedznieku
0
Tikko Ikšķilē un Biķernieku trasē, Rīgā, notika ikgadējais krāmu tirdziņš, kur gan es, gan tu, lasītāj, varam iegādāties dažādus militāra rakstura priekšmetus — no zemes izraktus šaujamieročus, dažādas atlūzas un citus tamlīdzīgus objektus biezā slānī. Policija to atļauj, jo “to nevar tik lielā mērā izkontrolēt”, savukārt privātpersonas šķūnītī šādu priekšmetu atrašanās tiek traktēta kā kriminālsodāma rīcība.
Turpinām Jāņa stāstu, kuram šobrīd ir uzsākts jau sestais kriminālprocess. Viņš nedomā apstāties. Ejot pret sistēmu, Jānis sāk uzdot neērtus jautājumus — arī par iespējamu korupciju valsts iestādēs.
Par kara relikvijām Jānis interesējies jau kopš tīņu gadiem. Ilgus gadus viņš staigājis pa senajām kauju vietām (kas nav apbedījuma vietas), meklējis, racis, krājis, pārdevis un apmainījies ar citiem vaļasprieka brāļiem, kā tas pieņemts kolekcionāru vidū.
Policisti vairākkārt viesojušies viņa īpašumā, izņēmuši priekšmetus — Jāņa paša atrastus Latvijas mežos —, taču šie priekšmeti nav atgriezti. Valsts policija turpina viņu sodīt par it kā bīstamu priekšmetu glabāšanu, pirkšanu un pārdošanu, neraugoties uz to, ka bieži vien pašu ekspertu slēdzienos ir norādīts: konkrētie priekšmeti nav funkcionāli vai bīstami.
Lielākā problēma ir šāda: Latvijas likumdošanā joprojām neeksistē skaidrs regulējums attiecībā uz inertu, deaktivētu vai nefunkcionālu militāro priekšmetu apriti, ja tie nesatur sprāgstvielas un nav izmantojami šaušanai vai detonācijai.
Neskatoties uz to, Valsts policija turpina piemērot represīvas darbības, balstoties uz ekspertu interpretācijām, kuras nav pārbaudāmas tiesā, kamēr lieta nav nonākusi līdz tiesvedībai.
“Jaunā lieta sākās ‘Omnivas’ dēļ. Mans čoms man sūtīja paciņu ar divām tukšām bumbām un raķespistoli ar caurumu stobrā. ‘Omniva’ šos priekšmetus traktēja kā aizliegtus, nodeva policijai. Policija atbrauca pie manis. Jautāju — kāpēc? Atbilde bija: ‘Jo tu, Jāni, esi kolorīts personāžs,’” viņš atstāsta.
Kratīšanas laikā policisti aicinājuši Jāni nerakstīt sūdzības, jo “tad mēs dabūjam pa galvu”. Pēc priekšmetu izņemšanas Jānim tika pateikts, lai neko negaida — neko neatgriezīs. Šāda atklāta pieeja jau pati par sevi liecina par sistemātisku tiesību neievērošanu.
Pēc jau sestās kratīšanas pēdējo gadu laikā Jānis jautā — kāpēc policija ignorē viņa sniegtos juridiskos paskaidrojumus, tostarp atbildes no Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Andreja Judina un Valsts policijas priekšnieka Armanda Ruka? Policijas atbilde: “Kas tad tur bija rakstīts? Neko nelasījām.”
Īsumā — gan Judins, gan Ruks norādījuši, ka konkrētā atribūtika nav ierobežota apritē. Bet iznāk, ka zemāka līmeņa amatpersonu patvaļa tiek stādīta augstāk par oficiāliem likuma skaidrojumiem.
Valsts policija arī saņēmusi virkni jautājumu no sabiedrības un medijiem par iespējamiem pārkāpumiem kolekcionāru lietās — tostarp par to, kāpēc tiek iznīcināti priekšmeti, kurus eksperti atzinuši par nefunkcionāliem un neatjaunojamiem. Taču sniegtās atbildes ir formālas: tiek norādīts, ka “iebildumi izsakāmi kriminālprocesa laikā” un ka “policija ievēro likumdevēja gribu”.
Piemēram, uz konkrēto jautājumu: “Kādēļ Valsts policija ignorē Saeimas Juridiskās komisijas norādi, ka ekspertīze nosaka priekšmeta statusu, un turpina kvalificēt priekšmetus par spridzināšanas ietaisēm, balstoties tikai uz vizuālu līdzību?”
Valsts policijas atbilde bija šāda: “Atgādinām, ka iebildumi par procesuāliem pārkāpumiem, ko, iespējams, pieļāvuši Valsts policijas darbinieki kriminālprocesa ietvaros, izsakāmi un izvērtējami kriminālprocesa laikā, kad notiek konkrētās krimināllietas izskatīšana un Valsts policijas amatpersonas pieņemtie lēmumi kriminālprocesā ir apstrīdami kriminālprocesu uzraugošam prokuroram.”
Šāda atbilde ne tikai neatbild pēc būtības, bet arī ignorē būtisko — ka policija sistemātiski ignorē gan ekspertu atzinumus, gan Saeimas Juridiskās komisijas nostāju. Netiek arī skaidrots, kāpēc simtiem priekšmetu iznīcināti bez tiesas lēmuma, un kā tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme — ja sabiedrībā zināmām personām līdzīgi priekšmeti ir atļauti, bet kolekcionāri tiek saukti pie kriminālatbildības.
Ekspertu un sabiedrības pārstāvju vidū pieaug bažas, ka šāda Valsts policijas interpretācija neatbilst tiesiskās valsts principiem un Satversmes 105. pantam, kas aizsargā personas īpašuma tiesības.
Policija Jāņa mājās izņēmusi, piemēram:
1. Panzerfaust caurules (bez šāviena mehānisma),
2. tukšas čaulas un inertus lādiņus,
3. deaktivētus uzspridzinātājus, kas nesatur nedz sprāgstvielas, nedz funkcionālas detaļas.
Tomēr Jānim ierosināta lieta pēc Krimināllikuma 233. panta 2. daļas — par nelikumīgu šaujamieroču apriti. Ekspertu slēdzienos gan rakstīts, ka priekšmeti nav funkcionāli. Policija to ignorē.
Pirmajā krimināllietā ekspertīzē tika konstatēts, ka 474 priekšmeti ir inerti un nederīgi izmantošanai, tomēr tie tika iznīcināti, neizvērtējot vērtību, neinformējot īpašnieku, un bez tiesiska pamatojuma, kāpēc tos nevarētu atgriezt.
Daudzi no priekšmetiem iegādāti legāli — tirdziņos, SS.lv, Facebook grupās, pat Eiropas interneta veikalos, kur tie tiek tirgoti ar kolekcionāru sertifikātiem un vēsturiskām atsaucēm.
Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes eksperti paši vairākkārt atzinuši, ka:
1. Priekšmeti nesatur sprāgstvielas;
2. Tie nav ekspluatējami;
3. Tie neatbilst ieroča vai munīcijas definīcijai.
Un tomēr — tie tiek izmantoti kā “pierādījumi” krimināllietās un tiek iznīcināti ekspertīzes laikā. Iznīcinātie priekšmeti bijuši, piemēram:
1. Panzerfaust caurule,
2. 7.5 cm čaulas,
3. fragmenti bez mehānismiem, kā arī adapteri un lādiņu daļas.
Šāda pretruna — priekšmets ir nederīgs, bet vienlaikus uzskatāms par bīstamu — norāda uz formas saglabāšanu bez satura. Tiek izmantoti jēdzieni “ierocis” vai “spridzināšanas ierīce”, kad runa ir vien par sarūsējušu metāla cauruli.
“Man ir sajūta, ka tā ir atriebība par to, ka esmu visus šos gadus “aizracies par tālu” — norādot gan uz likuma caurumiem, gan policijas negodprātību,” saka Jānis.
Viņš arī atklāj, ka kratīšanas laikā policija priekšmetus fotografējusi ar privātiem telefoniem. Likums to neatļauj. Kur šie attēli glabājas? Kam nosūtīti? Nav zināms.
Turklāt daži “iznīcinātie” priekšmeti pēc laika atkal parādījušies apritē, kas norāda uz iespējamu nelikumīgu rīcību ar pierādījumiem. Neformālās sarunās policisti to nav nolieguši.
Šodien — kolekcionārs. Rīt — vēstures skolotājs. Parīt — jebkurš cilvēks, kam no senčiem palikusi piemiņa no kara vai gadījies atrast metāla priekšmetu laukā.
Kad ekspertīze balstās nevis faktos, bet izdomājumos, neviens vairs nav drošībā.
Ja valstī ir likumi, tad tie jāpiemēro ar reālu izpratni un cieņu pret cilvēktiesībām, nevis pēc patvaļīga ierēdņu ieskata. Kolekcionārs ar sarūsējušu cauruli nav drauds sabiedrībai. Drauds ir valsts vara, kas to nespēj atšķirt — vai atsakās to atzīt.
Rezultāts — nevainīgs cilvēks tiek krimināli sodīts pēc amatpersonu interpretācijām, viņa īpašums tiek iznīcināts, viņš zaudē reputāciju, līdzekļus un ticību valstij. Neviens par to neatbild. Un viņam neko neatgriež.
Smagākais jautājums: cik šādu cilvēku Latvijā jau ir?
Cik ir klusējošo upuru, kuri nezina, ka var aizstāvēties, neuzticas sistēmai, pārtrauc kolekcionēt, vākt vēsturi vai piedalīties sabiedriskajā dzīvē?
Šī statistika netiek uzkrāta, taču tā eksistē. Tā ir tiesiskas valsts ēnas puse — bez sejas, bez balss, ar aizvērtām durvīm un piespiedu atteikšanos no personiskās brīvības.
Tas vairs nav jautājums tikai par kolekcionāriem. Tas ir jautājums par valsts attieksmi pret saviem cilvēkiem.
