Foto – Leons Balodis

Imantam Ziedonim 3. maijā apritētu apaļi 80. Svarīgajam un tik gaidītajam notikumam daudzi jo daudzi Latvijā gatavojās laikus, pirms vēl saņēmām skumjo vēsti par dzejnieka aiziešanu.

Lasītākie

“Mēs ar viņas tēvu esam šokā!” Zelenska sieva pastāsta, ko “sastrādājusi” viņu pieaugusī meita

Poļiem tas nepatiks…Izskatās, ka ukraiņi atraduši asprātīgu risinājumu kravas auto krīzei uz robežas

VIDEO. FOTO. Pirmie pieejamie kadri – caurules un jaudīgi sūkņi. Izraēla gatavojas appludināt “Hamās” tuneļus ar jūras ūdeni 77

Lasīt citas ziņas

Vērienīgāko notikumu vidū ir starptautiska zinātniskā konference “Imants Ziedonis. Piederības meklējumi, brīvības treniņš”, koncerts Dailes teātrī “Ziedonis. Lācis. Sievietes”, Latvijas Radio kora un Renāra Kaupera koncerts “Imants un Ziedonis”, izstāde par Ziedoni un Vācieti Ojāra Vācieša muzejā, Ziedoņa akmens sēklas dēstīšana Ojāra Feldberga Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā un vēl daudzi citi.

Kā milzīgu ziedu pušķi

Kādēļ roku āda ziemā kļūst sausa un 6 pieejami paņēmieni to aizsardzībai

Finanšu un izglītības un zinātnes ministri viesojas LU Akadēmiskajā centrā

VIDEO. Pie Jaunolaines stacijas vilciens aizķēris kupenā iestigušu sievieti

Kā dāvanas dzejniekam jubilejā klajā nāks arī vairākas grāmatas. Viena no tām – Lijas Brīdakas sastādītā grāmata ar Ziedonim tuvo cilvēku vērtējumiem un atmiņām, kas tapusi pēc paša dzejnieka ierosmes.

“Imants man vairākkārt teica, ka dzimšanas dienā būtu interesanti saņemt nevis slavinošus rakstus kādas monogrāfijas veidā, bet tuvāko cilvēku – draugu un kolēģu – domas par sevi. Tā viņš gribēja atkal satikties un sarunāties ar sev tuvajiem,”

stāsta L. Brīdaka, kura, strādājot pie grāmatas un lasot iesūtītos vēlējumus, nevarējusi vien nobrīnīties, cik gan daudzveidīgs ir Imants un cik daudz viņš sava mūža laikā paspējis padarīt. Tāpēc L. Brīdakai vēl jo vairāk žēl, ka grāmatu vairs nepagūs Imantam ielikt rokās kā milzīgu dzimšanas dienas ziedu pušķi. “Domāju, ka tik daudz labu vārdu un dažādu domu, joku un nelielas kritikas par sevi viņš savā dzīvē nebūs dzirdējis,” par gaidāmo grāmatu “Mans Ziedonis” saka dzejniece.

Paralēli nu jau kādu mēnesi nenorimst diskusijas par to, kā risināmi Imanta Ziedoņa garīgā un taustāmā mantojuma jautājumi. Kas notiks ar viņa rokrakstu arhīvu, kas glabājas mājās? Vai Ziedonim tiks ierīkots muzejs fonda “Viegli” apdzīvotajā Murjāņu vasarnīcā? Vai palikuši kādi iepriekš neizdoti dzejnieka darbi? Lai sakārtotu arī šīs dzejnieka mantojuma lietas, Kultūras ministrijā aprīļa sākumā nodibināta speciāla Imanta Ziedoņa mantojuma saglabāšanas un aktualizēšanas darba grupa, kurai līdz maija beigām jānāk klajā ar rīcības plānu. Taču dzejnieka Kopoto rakstu sastādītāja, literatūrzinātniece Andra Konste teic, ka raizēm par dzejnieka materiālā mantojuma daļas saglabāšanu īsta pamata nav, jo gandrīz visus rokrakstus viņš jau dzīves laikā atdevis Rakstniecības muzejam, bet Tukuma skolai atdāvinājis daļu lielās grāmatu kolekcijas. Maz ticams arī, ka starp nedaudzajiem mājās palikušajiem manuskriptiem varētu būt iepriekš nepublicēti unikāli Ziedoņa darbi. Jau gatavojot Rakstus, pats autors kopā ar literatūrzinātnieci visu rūpīgi pārskatījis, vērtīgāko atlasījis un iekļāvis kādā no 12 sējumiem. Nenopublicēta palika vien iepriekš neizdotu mīlestības dzejoļu kaudzīte, ko Ziedonis toreiz teicies iekļaut atsevišķā krājumā, kas vismaz pagaidām nav iznācis.

Tiesa, viens no Imanta Ziedoņa radītajiem darbiem tā arī nav atradies, kaut mājas arhīvā rūpīgi meklēts arī jau pēc dzejnieka aiziešanas.

“Ziedonis rakstīja romānu par selekcionāru Pēteri Upīti, ar kuru viņam bija īpaša draudzība. Ziedonis man teica, ka viņam veicoties ļoti grūti, jo brīžiem liekoties, ka raksta nevis par Upīti, bet pats par sevi, jo arī viņš kādreiz vēlējies būt agronoms. Ģildē notika sarīkojums, kurā viņš nepabeigtā romāna fragmentus lasīja no sava vienīgā rokraksta, bet dīvainā kārtā manuskripts pazuda.

Mēs visi ļoti ceram, ka tagad tas varētu atrasties,” saka literatūrzinātniece.

Arī Rimants Ziedonis teic, ka, visticamāk, starp mājās palikušajiem papīriem publicējamu darbu nevarētu būt, jo viss, ko tēvs uzskatīja par vajadzīgu rādīt, ir izdots. Tēva arhīvu mājās gan viņš pagaidām nav pārskatījis. Pārāk īss laiks pagājis, lai spētu iedziļināties mantojuma jautājumos. Tuvākajā nākotnē R. Ziedonis arī plāno uzsākt darbu pie vēl vienas kopīgi ar tēvu rakstītas grāmatas. “Ideja ir radīt stāstu ciklu, pie kura esam strādājuši tādējādi, ka es centos fiksēt viņa idejas, domu gaitu. Bet tādā gadījumā man šī grāmata jāuzraksta pilnībā, jo tēvam mūža nogalē runāt bija grūti,” atklāj R. Ziedonis. Viņam esot patīkami redzēt, ka tēva dzeja uzrunā plašāku lasītāju loku, tostarp jauno paaudzi, kas šķietami nogurdināta no obligātās literatūras.

“Nedomā man 
taisīt muzeju!”

Pagaidām neskaidrākais ir jautājums par Imanta Ziedoņa garīgo mantojumu – vai kāds turpinās viņa aizsāktās aktivitātes un attīstīs viņa idejas? Piemēram, Imanta Ziedoņa fonds “Viegli” pirms diviem gadiem dibināts tieši ar šādu mērķi – uzturēt dzīvas dzejnieka paustās vērtības, īstenojot sabiedriskus projektus, kas atklāj Latvijas skaistumu. Sarunā ar nodibinājuma valdes locekli Baibu Zvaigzni atklājas, ka fondam šajā ziņā patiešām ir daudz ideju. Viena no tām ir ierīkot radošuma centru dzejnieka vasarnīcā “Dzirnakmeņi” Murjāņos, dodot iespēju māksliniekiem tur kādu laiku mitināties un radīt darbus. Vēl viena doma ir iedibināt prēmiju “Laiks Ziedonim”, ko stipendijas veidā ik gadu piešķirtu izcilam jaunrades projektam kādā no mākslām ar nosacījumu, ka tas turpina Ziedoņa ideju – palīdzēt Latvijā parādīties skaistajam. Pagaidām tās tikai ieceres, jo līdzekļi joprojām tiek vākti kā vasarnīcas labiekārtošanai, tā arī Ziedoņa prēmijas fondam.

Vaicāta, vai Murjāņu vasarnīcā nākotnē varētu izveidot Imanta Ziedoņa memoriālo muzeju, fonda “Viegli” pārstāve atbild noliedzoši: “Ziedonis vēlējās, lai tur būtu dzīvība, lai būtu radošas darbības, lai viss kustētos uz priekšu, nevis cilvēki nāktu un skatītos, uz kura krēsla viņš te sēdējis un pie kura galda rakstījis epifānijas.”

Ziedonis sev muzeju kā memoriālo māju negribēja, saka A. Konste. To viņš literatūrzinātniecei paziņojis kādā no kopīgajiem ceļojumiem pa Kurzemi. “Viņš man toreiz teica: “Tu tikai nedomā man taisīt muzeju!” un stāstīja, ka viņa muzejs varētu būt tāds: “Uzliek tādu plāksnīti ar norādi “Ziedoņa muzejs” ceļa galā mežā iekšā. Cilvēks iet pa to meža ceļu, iet, iet, un tad atkal ir nākamā plāksnīte – “Ziedoņa muzejs”. Un viņš atkal iet, iet un iznāk no meža ārā. Pēc kāda laika plāksnītes varētu pārcelt uz Latgali vai citur un tā cilvēks staigā pa visu Latviju. Tā es gribētu.”,” kādreizējo sarunu atceras A. Konste.

Viņa apšauba, ka ar piemiņas vietu izveidi un rakstnieka daiļrades popularizēšanas pasākumiem vien būs gana, lai arī pēc vairākiem gadu desmitiem autors un viņa darbi sabiedrībā joprojām būtu dzīvi.

Ziedonim aizmirstība noteikti nedraud, taču, cik gan daudzi vairs atceras savulaik tik populāro Visvaldi Lāmu vai izcilo dzejnieci Veroniku Strēlerti, kurai pērn apritēja 100? Izskaidrot, kāpēc tā noticis, tagad ir grūti.

Tajā pašā laikā Ziedonis ir viens no nedaudzajiem Latvijas Kultūras kanonā iekļautajiem mūsdienu dzejniekiem un varētu sagaidīt, ka valsts par viņa mantojuma popularizēšanu un saglabāšanu uzņemtos īpašas rūpes.

Pasaulei 
būtu pārsteigums

Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe Māra Izvestnaja norāda, ka Ziedonis līdz šim tulkots ļoti daudz. To atspoguļo arī viņas sastādītais Imanta Ziedoņa bibliogrāfijas pirmais sējums, kas LNB paspārnē klajā nāks maijā un ietver norādes par ikkatru dzejnieka publikāciju. “Ziedoņa tulkotā dzeja un epifānijas izdotas gan atsevišķos krājumos, gan kopkrājumos un žurnālos daudzās valstīs, piemēram, Zviedrijā, Polijā, Krievijā, Vācijā – pat Jaunzēlandē! Tas tikai apliecina viņa nozīmību arī starptautiskā mērogā,” uzsver M. Izvestnaja, piebilstot, ka bibliogrāfija ļauj izsekot, kurās tieši valstīs un kuros gados Ziedonis daudz lasīts, izdots atkārtoti. Šādas ziņas īpaši noderēs tiem pētniekiem, kas gatavos par Ziedoni un viņa daiļradi monogrāfiju, jo pagaidām vēl neviena nav iznākusi.

Latvijas Literatūras centra pārstāve Arita Gutāne atzīst, ka visvairāk Ziedonis tomēr tulkots padomju laikos, kad iznāca arī viņa līdz šim vienīgais pilnais dzejas krājums angliski “Flowers of Ice” Kanādā (1987). Pēc neatkarības atgūšanas sevišķu interesi ārpus Latvijas baudījušas “Krāsainās pasakas”, kas izdotas Gruzijā, Armēnijā un Lietuvā.

Latviešu tulkotāju vidū ir vēlme pasakas padarīt pieejamas arī franču lasītājiem, taču, lai tās iznāktu Francijā, vispirms jāatrod turienes izdevējs un tas ir visgrūtākais uzdevums visā tulkošanas procesā.

“Par dzeju starptautiskā mērogā interese ir maza, bet, ja parādās, tad visbiežāk par aktuālajiem jaunajiem autoriem, kas paši ar lasījumiem piedalās pasākumos un festivālos,” skaidro A. Gutāne un pieļauj, ka no visiem Ziedoņa rakstītajiem darbiem saistošākie varētu būt “Krāsainās pasakas” un “Epifānijas”, kas risina vispārcilvēciskus, universālus jautājumus, taču, lai novērtētu dzeju, jābūt tomēr latviskās kultūras pieredzei.

A. Konste bilst, ka Ziedonim pie pasaules lasītājiem šobrīd nonākt grūti, jo ar savu ieguldījumu neiesaistās valsts. Ārvalstu izdevēji būtu daudz pretimnākošāki izdot latviešu autorus, ja vien daļu no izdevumiem segtu valsts, un tā tas citur Eiropā arī notiek. “Es domāju, ka Ziedonis vēl šobrīd pasaulē būtu pārsteigums. Ne tikai savas dzejas un prozas dēļ, bet arī ar to, ko viņš dzīves laikā paveicis – kaut vai Dižkoku glābšanas kustībā, cilvēkiem braucot un sakopjot dažādas Latvijas vietas 25 gadu garumā. Tas taču ir kaut kas unikāls arī visas pasaules mērogā! Arī par to ārvalstīs būtu jāraksta un jāstāsta,” pārliecināta literatūrzinātniece.

Viedokļi

Ziedoņa tulkojumi ārvalstīs

ASV, Ņujorka, tulkotāja Bitite Vinklers: “Visvairāk angliski esmu tulkojusi Ziedoņa epifānijas no visiem trim krājumiem un šie tulkojumi publicēti vairākos vadošajos amerikāņu literārajos žurnālos. Piemēram, elektroniskajos žurnālos “Circumference” un “Words Without Borders”, kuros pārsvarā publicē jauno amerikāņu dzeju, bet pieņem arī nedaudzus tulkojumus. Ziedonis ir publicēts arī slavenajā žurnālā “The Paris Review”. Par katru no šādiem publicējumiem varam lepoties, jo, pirmkārt, Amerikā tulkojumi veido tikai trīs procentus visas izdotās literatūras, bet dzejas tulkojumi vēl mazāku īpatsvaru, un, otrkārt, labi literārie žurnāli no iesūtītajiem tūkstošiem manuskriptu pieņem tikai apmēram vienu procentu.

Minēto žurnālu redaktori par Ziedoni ir izrādījuši īpašu interesi, aicinot lasīt Ziedoņa tulkojumus jaunā žurnāla numura atklāšanā vai meklējot, kur vēl tie atrodami, vai izmantojot šos tulkojumus skolas literatūras kursos.

Parasti gan izvēlos tulkot to Ziedoņa dzeju, kas tam padodas un liekas pieejama amerikāņu lasītājam, proti, kas runā par plašākām, universālām tēmām. Pēdējā laikā esmu tulkojusi dzejoļus no krājumiem “Poēma par pienu” un “Taureņu uzbrukums” un no šī materiāla izveidojusi Ziedoņa tulkojumu izlasi grāmatai, kurai pašlaik meklēju amerikāņu izdevēju.”

Zviedrija, tulkotājs Juris Kronbergs: “Zviedrijā manā atdzejojumā ir iznākušas trīs Imanta Ziedoņa grāmatas: “Andra sidor” (“Citas puses”, epifāniju izlase, 1978), “Utan svanar, utan snö” (“Bez gulbjiem, bez sniega”, dzejoļu izlase, 1981), “Gränslinjer” (“Robežlīnijas”, dzejoļu un epifāniju izlase, 1986). Tolaik, kad Ziedonis parādījās zviedriski, kritiķi bija pārsteigti, jo valdīja priekšstats, ka okupētajā Latvijā literatūra tiek rakstīta tikai socreālisma garā. Daži citāti no recenzijām: “Ziedoņa dzejas gleznas ir iedarbīgas. Piemēram, pāri miežu laukam nāk vakars kā kapara zvans, tā viņš apraksta augustu.”

“Kā dzejnieks okupētā zemē spēj rakstīt ar nenogurstošu radošu spēku – atbildi dod Imanta Ziedoņa dzejas un epifāniju izlase zviedru valodā. Ziedonis demonstrē, kā okupācijas laikā norādīt uz latviešu kultūras mantojumu.”

“Blakus Ziedonim mūsu laika zviedru dzejnieku darbi rādās visai vienkārši, skumīgi mazasinīgi, neērti tukši. Vai dzejniekam jābūt apspiestam, lai no spalvas tecētu zelts?” Manuprāt, interesi par Ziedoņa darbiem Zviedrijā varētu izskaidrot ar abu valstu līdzīgo ģeogrāfisko novietojumu – Latvija, tāpat kā Zviedrija, atrodas Ziemeļeiropā – garas, tumšas ziemas, ilgas pēc pavasara un jūsmošana par vasaru. Dabas lirika ir zviedru dzejas un dziesmu tekstu varbūt pati raksturīgākā iezīme. Dainu izlase manā atdzejojumā kļuva diezgan populāra.”