Atklās leģendārajam baletdejotājam Vāclavam Ņižinskim veltītu izstādi 0
27. martā Mencendorfa namā atklās leģendārajam krievu baletdejotājam un horeogrāfam Vāclavam Ņižinskim (1890 – 1950) veltītu izstādi, informē Una Griškeviča.
Izstādē būs apskatāmi Rīgas un Sanktpēterburgas mākslinieku darbi, bet izstādes atklāšanas dienā varēs izbaudīt mākslinieces Nadīnes Bokovikovas performanci – veltījumu V. Ņižinskim. Izstāde norisinās 24. Starptautiskā Baltijas baleta festivāla laikā.
Kā uzsver izstādes veidotāji, dzīves laikā mākslinieki un tēlnieki veica īstus uzbrukumus Vāclavam – veidoja, zīmēja un gleznoja. Baksts, Serovs un citi tvēra viņa sejas un kustību līnijas, Ņižinski veidojis arī Rodēns. Gadiem ejot, mākslinieku interese par Vāclavu Ņīžinski nezūd, un šī izstāde nav tikai nodeva izcilam dejotājam, bet mēģinājums atklāt šī apbrīnojamā mākslinieka noslēpumu.
“Es gribu dejot, gleznot, spēlēt klavieres, rakstīt dzejoļus. Es gribu visus mīlēt – tāds, lūk, ir manas dzīves mērķis. Es mīlu visus. Es negribu ne karus, ne robežas. Manas mājas ir visur, kur valda miers. Es gribu mīlēt, mīlēt. Es esmu cilvēks, Dievs ir manī un es esmu Viņā. Es Viņu saucu, es meklēju Viņu. Es esmu meklētājs, jo es sajūtu Dievu. Dievs meklē mani, un tādēļ mēs viens otru atrodam,” sacījis pats Ņižinskis.
V. Ņižinskis piedzima 1890. gada 28. februārī četrsimt baznīcu pilsētā Kijevā, Krievijas dienvidos. Vēloties pasargāt dēlu no nākotnes dienesta krievu armijā, māte viņu kristīja poļu galvaspilsētā, cerot nākotnē dabūt no turienes vajadzīgo izziņu. Uzrādīja arī nepatiesu bērna dzimšanas laiku –1889. gadu. Zēniem, kas bija dzimuši šajā gadā, piešķīra zināmas priekšrocības pie iesaukšanas karadienestā.
XX gadsimta sākums cilvēces vēsturē pazīstams kā novatorisku ideju laiks literatūrā, glezniecībā, mūzikā un tehnikā. Pasaulē neparasti populārs bija arī krievu balets. Tādi vārdi kā Djagiļevs, Fokins, Karsavina, Rubinšteins, Pavlova, Ņižinskis, Stravinskis, Benua, Baksts nenozuda no populāru žurnālu un avīžu pirmajām lappusēm. Dejotāji un dekoratori, mūziķi un horeogrāfi pārsteidza skatītājus ar jaunām idejām, dejām, kostīmiem. Katram māksliniekam bija sava rozīnīte, savs šarms, savs īpašs stils, pēc kura viņus atpazina.
Vāclavs Ņižinskis pārsteidza skatītājus ar neparastu prasmi “lidot”. Lēciena laikā viņš varēja izdarīt vairāk nekā desmit apgriezienus, tas tajā laikā bija absolūts rekords. Attālumu no proscēnija līdz skatuves aizmugurei Vāclavs pārvarēja vienā lēcienā. Runā, ka viņš varējis uzlēkt augstāk par savu augumu. Vai tādēļ viņu sauca par “Dejas Dievu”?
Katra loma – austrumzemes vergs, krievu klauns, Arlekīns, Šopēns – bija ar savu neatkārtojamu raksturu, un mākslinieks tā pārvērtās, ka tikai ar grūtībām varēja noticēt, ka tas ir viens un tas pats cilvēks. Neviens nevarēja uzminēt, kurā lomā vislabāk atspoguļojas viņa paša būtība. Viss mainījās: seja, āda, pat augums. Nemainīgs bija tika viens pastāvīgs lielums – viņš kā ģēnijs.
“Kad viņš dejoja, neviens neredzēja Ņižinski kā personu, jo bija apburti ar viņa pārtapšanas mākslu un pilnīgu atdevi izveidotajam tēlam. Tikko Vāclavs parādījās uz skatuves, skatītāji tika it kā hipnotizēti, tik liela bija viņa mākslas maģija,” atcerējās dejotāja sieva, ungāru aristokrāte Romola Pulska.
