Andris Daugaviņš dažādos dzīves mirkļos

CILVĒKSTĀSTS: Andris Daugaviņš: Autosacīkšu pieredze palīdz man vērtēt gan parastos, gan elektroauto 7

Andris Daugaviņš pēc profesijas ir jurists. Savulaik strādājis arī par maksātnespējas administratoru, taču tagad viņš vairāk koncentrējas uz dalību dažādos radošajos projektos kino un nu jau arī teātra mākslā. Viena no spilgtākajām aktierspēlēm Andra izpildījumā bija filmā „Kriminālās ekselences fonds”, tāpat viņam bija lomas filmā “Mīlulis” un arī viena kadra īsfilmā „Dignity”. Bet daudzi Andri Daugaviņu galvenokārt iepazinuši saistībā ar TV seriālu „Nelūgtie viesi”, kam vasarā sāksies trešās sezonas filmēšana. Andris Daugaviņš saņēmis Nacionālo kino balvu „Lielais Kristaps” kategorijā „Labākais aktieris otrā plāna lomā”.

Reklāma
Reklāma
Mākslīgais intelekts nosauc 6 vārdu īpašniekus, kuriem Līgo svētki būs īpaši izdevušies
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
Bārmeņi atklāj, kurus dzērienus nekad nevajadzētu pasūtīt “pīķa stundās”
Lasīt citas ziņas

Andris nav pavisam atmetis arī savu jurista praksi, jo atzīst, ka ar filmēšanos nevar nopelnīt pietiekami daudz – ne pārticīgai dzīvei, bet lai segtu ikdienas nepieciešamās izmaksas.

Andris mīl braukt ar automašīnām un šajā jomā var justies kā īsts profesionālis, jo savulaik pats bijis autosportists. Andris arī nekautrējas paust savus uzskatus attiecībā uz auto industrijas pārmaiņām laika gaitā, mašīnu modernizāciju un dažādiem braukšanas paradumiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

No maija līdz oktobrim pirmoreiz norisinās pasākumu sērija „Latvijas E-auto 2024/2025”, kuras laikā elektriskos auto vērtē gan profesionāļi, gan auto entuziasti un sabiedrībā pazīstami cilvēki, tostarp arī Andris Daugaviņš.

Stipras radu saites
Izdzirdot uzvārdu Daugaviņš, katram vispirms noteikti prātā nāk mūsu hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš. Starp citu, viņš ir Andra brālēna Armanda dēls. Faktiski visa jaunība esot pavadīta kopā ar viņu dvīņu mājās Berģos.

Andris ir liels hokeja līdzjutējs. Čempionāta laikā Andris skatās ne tikai Latvijas izlases, bet iespēju robežās arī citu komandu spēles, lai iegūtu labāku priekšstatu par tām. „Tā kā faktiski lielu daļu mūža esam nodzīvojuši vienā mājā, mūsu saites ir stipras,” atzīst Andris. Satiekoties ar Kasparu, mēs tērzējam par visu ko – gan par ģimeni, gan par to pašu hokeju, piemēram, ja es varbūt mazliet nesaprotu, kas īsti konkrētā situācijā bija noticis,” stāsta Andris. „Tādos brīžos viņš man visu sīkāk paskaidro. Bet īstenībā nemaz tik daudz par hokeju mēs nerunājam, vairāk par tādām lietām, kuras ikvienā ģimenē aktuālas. Nav tādu īpaši izceļamu tematu. Parasti pie Kaspara uz ārzemēm aizbraucu kopā ar Kaspara brāli Kristu ar mašīnu, lai dažas dienas atpūstos un izvēdinātu galvu. Viņš jau daudz kur spēlējis, līdz ar to arī man pa dažādām vietām sanācis paceļot. Šosezon Kaspars spēlēja Slovākijā un, ja nemaldos, turpinās tur arī nākamgad, jo viņam ir līgums uz diviem gadiem. Mēs bijām aizbraukuši pagājušā gada decembrī.”

Draugos ar auto kopš bērnības
Andris jau 11 gadu vecumā pirmoreiz sēdās pie automašīnas stūres un savā mūžā daudz spēkratu vadījis. „Mans tēvs, būdams invalīds bez kājas, brauca ar tā saucamo „invaļidku”, un tā arī bija mana pirmā mašīna,” saka Andris. „Cik es zinu, tā ir vienīgā mašīna pasaulē, kuru var reizē gan stumt, gan vadīt. Tā kā sajūgs un gāze ir uz stūres, tāpēc, ja kaut kur iesēdies, tu vari izkāpt ārā, stumt mašīnu un reizē arī uzdot gāzi. Ar šo mašīnu es braukāju pa Berģiem diezgan ilgi, bet tiesības devos kārtot, kad man bija pusgads līdz pilngadības vecuma sasniegšanai. Gāju uz medicīnas komisiju kopā ar vienu draugu, kurš tolaik vispār braukt vēl nemācēja. Taču komisijā pateica, ka es nevarēšu iegūt tiesības, jo esmu daltoniķis. Toreiz bija tikai tādas grāmatas, kur tev punktiņu jūklī vajadzēja saskatīt ciparu vai figūru, bet es neredzēju pilnīgi nevienu. Atceros, ka tolaik medicīnas komisijas laikā Mežaparkā gandrīz vai raudāju – iedomājieties, man tik ļoti patīk braukt, bet es nekad nedabūšu tiesības! Taču man paveicās, jo klasesbiedra mamma bija galvenās ārstes draudzene un sarunāja, ka izlaidīs cauri komisijai. Mūsdienās es tiesības noteikti būtu ieguvis tāpat, jo patlaban valda citāda attieksme, nav tik strikta pieeja arī attiecībā uz daltonismu. Jo spilgtās krāsas jau es redzu, vien nevaru saskatīt toņus.”

Reklāma
Reklāma

Uz jautājumu, vai ikdienas dzīvē šis trūkums netraucē, Andris Daugaviņš atbild: „Brīžiem tas, protams, rada zināmas problēmas. Teiksim, ja man jāiet ģērbties vai jāpērk kādas drēbes, es noteikti lūdzu draudzeni nākt līdzi. Citādi var gadīties uzvilkt pilnīgi nesavienojamas krāsas, piemēram, pavisam gaiši zilu krekliņu zem balta krekla, domājot, ka arī apakšējais ir balts. Tā man ir sanācis, tāpēc lai cilvēki nebrīnās, ja dažreiz krāsas manā apģērbā nesaskan – tas vienkārši nozīmē, ka esmu apģērbies, nekonsultējoties par krāsu saderību.”

Patīk izbaudīt stūrēšanu
Savas dzīves laikā Andris Daugaviņš braucis ar daudzām un dažādām automašīnām, un viņš ir pārliecināts, ka nepieciešams tāds auto, kas sagādā braukšanas prieku. „Automobiļu jomā esmu veco, stabilo vērtību cienītājs,” atzīst Andris. „Tagadējās modernās mašīnas, protams, ir ērtas un braucamas, arī citādi viss it kā ir forši, bet man tās īstu vadīšanas baudu nesniedz.

Nenoliedzu, tie ir mani personīgie, nu vairs ne jauna cilvēka uzskati, es vairāk pieturos pie tradicionālām vērtībām. Es jūtos ērtāk pie tādas mašīnas stūres, kurai ir rokas jeb mehāniskā vadība. Man patīk pārslēgt ātrumus, pašam sajust, ka manas rīcības rezultātā autiņš paātrinās vai bremzē, nevis pats iedomājas, kad tas jādara. Ja es kaut kur pieļauju kādu kļūdiņu, jo neesmu ko pamanījis, un tamdēļ esmu apskrāpējis mašīnu, man gribas izjust par to pašam savu atbildību. Es nemīlu, ja auto sāk vadīt mani, ar dažādiem pīkstieniem brīdinot, ka tu kaut kam tuvojies vai plāno joslas mainīt. Varbūt es tieši to gribu darīt! Protams, var apskādēt mašīnu vai pat kaut kur ietriekties, un modernās automašīnas pašas var palīdzēt uzlabot drošību, bet man tas nav interesanti. Man svarīgi sajust ar savām rokām, ka es vadu mašīnu, nevis kāds cits rāda man, kur un kā braukt. Tā drīz patiešām varam nonākt pie situācijas, ko nereti ataino fantastikas filmās, kad auto visu veic pats. Drīz varēsi, būdams pālī, iesēsties aizmugurējā sēdeklī, pateikt – brauc uz mājām, un mašīna to izdarīs, un tevi nesodīs par braukšanu dzērumā (smejas). Tādas tehnoloģijas nav īsti man domātas.”

Elektroauto jomā vēl daudz jautājumu
Šogad no maija līdz oktobrim Latvijā pirmoreiz notiek pasākumu sērija „Latvijas E-auto 2024/2025”, kuras laikā profesionāļi, auto entuziasti un sabiedrībā pazīstami cilvēki vērtēs dažādus elektrisko automašīnu modeļus. Visnotaļ plašās žūrijas sastāvā ir iekļauts arī Andris. Acīmredzot lomu nospēlēja viņa lielā pieredze braukšanā ar dažādām automašīnām. „Roberts Jansons uzaicināja mani žūrijā droši vien tāpēc, ka būtībā esmu vairāk skeptisks attiecībā uz elektroauto,” Andris Daugaviņš iesmejas.

„Es nezinu, cik daudz šādu kritisku vērtētāju no mums visiem tur ir, varbūt tāds esmu vienīgais. Agrāk es pat nevarēju noformulēt īpašu attieksmi pret elektroauto un par to, cik tas labs vai slikts braucamais, jo mana pieredze ar šādām mašīnām bija minimāla. Tādēļ, lai rastos kaut kāds viedoklis, tev šādi auto ir jāizmēģina, tāpēc arī esmu žūrijā, vienkārši vērtēju. Kāpēc zināmā mērā esmu skeptisks? Vienreiz sanāca no brāļa aizņemties elektrisko “Mini”. Brauciens neizraisīja dižu sajūsmu, jo mani dienā gaidīja astoņi darbi un tās beigās divi vēl bija palikuši. Es skatos uz elektrības rezervi un domāju – mēģināt paspēt izdarīt atlikušo vai vispirms jādodas kaut kur uzlādēties. Man nepatīk arī klusums, es gribu dzirdēt īsta motora skaņu.”

Andris Daugaviņš uzskata, ka iegādāties mašīnu tikai un vienīgi tāpēc, ka tā ir moderna, nav viņam galvenais. Visas savas dzīves laikā viņš automašīnas nekad nav pircis tādēļ, ka parādījies kāds prestižs modelis, “visi pērk” vai bijusi īpaši izdevīga cena. „Es vienmēr esmu ņēmis tādu mašīnu, kas man ļoti patīk. Ja es šādu vāģīti atrodu, tad man faktiski ir pilnīgi vienalga, ko par to domā citi. Runājot par elektroauto, man joprojām ir jautājums, cik lielā mērā tajos slēpjas cilvēces nākotne. Manuprāt, jau tajos laikos, kad automašīnas kā tādas tika izgudrotas, arī jau bija elektriskie automobiļi, tādēļ man ir jautājums – kāpēc šis projekts jau sākotnēji netika turpināts, attīstīts? Nākotne varētu būt ūdeņraža auto.”

Vai notiek cīņa automobiļu industrijā?
Andris Daugaviņš saprot elektroauto popularitātes pieaugumu mūsdienās, jo to veicina dažādi apstākļi – valda zaļais kurss, degvielas cenas, moderni, klimata saglabāšana. „Bet man ir sajūta, ka it kā kāds to visu vienkārši regulē,” Andris saka. „Man liekas dīvaini, kāpēc šobrīd nosacīti padevušies arābi un visi pārējie, kam pieder naftas atradnes. Ja elektroauto uzvarēs, tad viņi varēs savas naftas pumpēšanas vietas taisīt ciet. Tāpat man nepatīk viena cita tendence, kas gan attiecas ne tikai uz elektroauto, bet arī visām pārējām mašīnām. Proti, auto industrija strādā ar tādu aprēķinu, lai saražotie modeļi nobrauktu 250 tūkstošus kilometru un pēc tam klients pirktu jaunu. Jo automašīnu ražotāji pelna ne jau ar to, ka izgatavo un pārdod mašīnas, bet ar rezerves daļām, apkopi utt. Bez šaubām, ir forši, ka tu brauc pa pilsētu un auto nerada nekādus izmešus. Bet nevajag aizmirst, ka arī šīs mašīnas vajag saražot un šis process nebūt nav tik zaļš. Otrkārt, ja tiešām šie modeļi noripos paredzētos dažus simtus tūkstošu kilometru un nāksies pirkt jaunu auto, rodas jautājums – kur likt veco. Protams, eksistē otrreizējais tirgus, kaut gan, cik esmu dzirdējis, tā apjoms ir krities. Taču ir viena svarīga lieta – no vienas puses raugoties, mēs cīnāmies par zaļo kursu, klimata sargāšanu, tomēr tajā pašā laikā ražojam produktus, kurus vairs nelietojam, un vienalga tie paliek šajā pasaulē. Piemēram, Āfrikā joprojām tiek aktīvi izmantoti 50–60 gadus veci mersedesi, jo tos ir taisījuši inženieri, nevis kompjūteri, tos var salabot un daudz līdzekļu tas neprasa. Līdz ar to rodas duāla sajūta, kad, no vienas puses, it kā cīnāmies par dabas saglabāšanu, bet, vērtējot no otras, paši visu turpinām sagandēt.

Atgriežoties pie elektroauto īpašībām, viss tā kā būtu lieliski – tie ir ātri, forši, klusi, dinamiski. Bet… Teiksim, ir modelis BMW i5, kas ir teju kā spridzeklis. Šim auto ir reāls uzrāviens, lieliska manevrēšana, bet es nevaru ar to pabraukt lēnām. Ko dod visas šīs iespējas, ja es satiksmē tās pilnībā nevaru izmantot? Vadot šādu mašīnu, jau tuvākā pusgada laikā var savākt visus iespējamos sodus par ātruma pārsniegšanu, agresīvu braukšanu u.tml. Labi, ka mums ir Biķernieku trase, tad reizi nedēļā varam noziedot naudu, noīrēt trasi un izpausties tur ar mašīnas dotumiem gan ātruma, gan vadāmības jomā, bet ne jau uz ielas. Kā saka, vislabākais auto pasaulē ir darbavietas auto. Ja tev darīšanas lielākoties pilsētā, tad, protams, daudz foršāk braukt ar elektroauto. Tā izmantošanai ir vairākas priekšrocības – tas ripo klusāk, nevajag maksāt par atstāšanu stāvvietās, tāpat tu vari braukt pa sabiedriskā transporta joslām. Es gan nezinu, cik ilgi tā būs. Manuprāt, jo vairāk pieaugs elektromašīnu skaits, jo ātrāk šī privilēģija pazudīs. Jā, elektroauto dod dažādas ērtības, taču tas nav gluži mans vadmotīvs.”

Biķernieku trasē pavadīti neaizmirstami mirkļi
Autosporta sacensībās, apļu šosejas braukšanā Andris Daugaviņš uzsāka piedalīties jau sen, 1994. gadā. Tagad jau apmēram 10 gadus Andris vairs sacensībās nestartē, jo uzskata, ka šis dzīves posms un tā sniegtās emocijas jau izdzīvotas. „To visu esmu gana daudz izbaudījis, un uz ielas vairs nevienam man nav jāmēģina pierādīt, cik kruts braucējs esmu, cik ātri un slaidi varu ieiet līkumā un veikt dažādus manevrus,” Andris Daugaviņš pasmaida. „Tagad es varu Biķerniekos patestēt automašīnas un tādā veidā mazliet dodu atlaides dvēselei. Jo eksistē zināma lieta, turklāt ne tikai man, to apstiprina arī vecie sacīkšu biedri, ka ar gadiem iestājas zināma… kā to labāk pateikt… nedrošība. Kad tu biji jauns, piedalījies sacīkstēs, trūka mākas un pieredzes, toties ne no kā nebaidījies. Tagad tu esi precīzs un zinošs, taču jau kļuvis mazliet bailīgs. Starp citu, sacīkšu iemaņas reizes četras faktiski mani ir izglābušas arī satiksmē, jo es nedomājot darīju to, kas tobrīd bija vispareizāk. Teiksim, arī braucot ikdienā, es neskatos uz tuvāko auto, bet jau divas mašīnas tālāk, tādējādi vairāk vai mazāk paredzot kaut kādus iespējamos notikumus. Šādas iemaņas saglabājušās no sacīkstēm.”

Pārspīlēta ātruma pārkāpēju medīšana
Andris Daugaviņš atzīst, ka ikdienā uz ielām pats nav tas baltākais un pūkainākais braucējs, taču uzskata, ka mūsdienās ir sākusies nepārdomāta satiksmes dalībnieku sodīšana: „Tas, kas tagad notiek ar ceļu satiksmes noteikumu pārspīlētu ievērošanu, pareizāk sakot, autovadītāju medīšanu, brīžiem mani besī ārā. Es cenšos apdzīt lēnākos galvenokārt tādēļ, ka faktiski tā ir drošāk. Jo nevienā brīdī nevaru paredzēt, kas priekšā braucošajam var ienākt prātā – pēkšņi nobremzēt, apbraukt, vai viņam kāds dzīvnieks izskrien uz ceļa pirms mašīnas, un, nedod Dievs, ja tur atrodas vēl citi satiksmes dalībnieki. Ja vadu savu auto pa tīru ceļu, tad zinu, kā rīkoties neparedzētā brīdī, bet, braucot aiz citiem, esmu atkarīgs no viņiem.

Labi, ka tika noraidīta ideja, ka atļautā ātruma pārsniegšana par 30 kilometriem stundā ir sodāma ar tiesību atņemšanu! Tas ir ceļš otrā grāvī. Es labāk ņemtu nost tiesības par telefona lietošanu pie stūres, kas man ļoti nepatīk. Otra lieta, kas īpaši raksturīga satiksmei ārpus Rīgas, attiecas uz palēninātu kustības ātrumu. Kad kāds transportlīdzeklis pārvietojas lēnāk par atļauto, aiz viņa veidojas kolonna, un tas ir daudz bīstamāk nekā gadījumā, ja kāds pārsniedz ātrumu. Ar šīm divām problēmām – runāšanu pie stūres un lēno braukšanu – ceļu policijai vajadzētu cīnīties visvairāk. Taču īstenībā viņi rīkojas savādāk – aprīko netrafarētās mašīnas ar kamerām. Piemēram, es pirms septiņiem rītā apdzenu kādu mašīnu, kura pārvietojas uz 80 km/h pie atļautā ātruma 90 km/h. Apdzenot biju šķērsojis vienlaidu līniju, taču nevienas citas mašīnas tur nebija, ceļa posms bija labi pārredzams, nebija nekādas bīstamības. Bet – pienāca sods, un neko vairs neizdarīsi. Tā strādā policija.

Īstenībā viņi varētu atbrīvot diezgan daudz darbinieku, ietaupīt lērumu naudas un papildināt valsts budžetu. Salieciet kameras mašīnās parastiem cilvēkiem, vienojieties, ka viņi saņems 50 procentus no iekasētā soda, un lieciet viņiem braukt visapkārt ar ātrumu, kas ir par 10 km/h mazāks nekā tajā ceļa posmā atļautais. Visi, kuri gribēs viņus apdzīt, būs spiesti pārkāpt ātruma ierobežojumu, lai apdzīšanas manevrs būtu drošāks. Tātad formāli ātrums tiks pārsniegts, varēs to fiksēt un iekasēt naudu. Tas, ka šāda rīcība nevienam netraucēs un neradīs nekādu bīstamību, tas acīmredzot visiem ir vienalga. Policisti varēs iet strādāt kādu citu darbu, teiksim, audzēt valriekstus, jo viņi vairs nebūs vajadzīgi, mums apkārt būs iedzīvotāju – policijas palīgu valsts.”

Svarīgi saņemt tūlītēju novērtējumu
Lai gan Andris Daugaviņš ir aizņemts daudzos radošos projektos, viņš nav pametis arī savu jurista profesiju. Tiesa, šo darbu Andris veic ar lielu piespiešanos, jo tas viņam vienkārši nespēj sniegt gandarījumu. „Ja es varētu nopelnīt pietiekami daudz ar filmēšanos un citiem līdzīgiem projektiem, visticamāk, es to jurista darbu nedarītu,” atzīst Andris Daugaviņš. „Man interesantākas šķiet lietas, kur es uzreiz redzu rezultātu un ir novērtējums, cik labi vai slikti tu esi visu paveicis. Turpretī manā pamatprofesijā nereti mēdz būt, ka sākumā visi teic – jā, tas ir izdarīts forši. Taču gadās, ka pēc dažiem gadiem domas mainās un tiek pateikts – viss, ko tu darīji, ir slikti. Nav svarīgi, vai tev ir taisnība. Svarīgi ir – vai esi ievērojis noteikumus, kuri turklāt tiek traktēti, kā izdevīgāk to piemērotājam. Man patīk stabils rezultāts, ko es redzu un kurš vairs nemainīsies. Tas dod prieku un ļauj strādāt ar baudu. Ja vēl citi cilvēki novērtē, ka ir labi sanācis, vairāk neko man nevajag.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.