“Man teica, ka pirmais bērns ir piedzimis nedzīvs. Iemeta metāla šālē un teica, lai aiznes” – Ilzes stiprais stāsts par dvīņu meitenīšu gaidīšanu 0
Stipri stāsti mēdz spēcināt ikvienu, kas to lasa. Stāsti, kuros ir labs atrisinājums, dod iedvesmu arī citiem apmulsušajiem ticēt, ka viss būs labi. Un vēl – ir stāsti, kurus ir grūti izstāstīt, taču lasītājiem ir pamatīgs līdzpārdzīvojums, šķetinot tos burtu pa burtam. Dalāmies ar limbažnieces Ilzes Baueres stāstu par to, kā viņa sagaidīja pasaulē savas dvīņu meitenes.
Stāsts ir pašas Ilzes vārdiem.
“Man bija grūti tikt pie bērniem. Dzerot speciālas zāles, man tas beidzot izdevās. Uzzināju, ka gaidu dvīnes.
Grūtniecība bija smaga, jo bija spontānā aborta risks. Visu grūtniecības laiku periodiski, bija jāpavada slimnīcā. Nedēļu mājās un nedēļu slimnīcā.
Bija 5 mēneši un 3 nedēļas, kad vairs neko nevarēja saglābt. Pirmā piedzima Laura. Man teica, ka pirmais bērns ir piedzimis nedzīvs. Iemeta metāla šālē un teica, lai aiznes. Pie sevis domāju, ka pirmais bērns man ir nedzīvs, bet vismaz vēderā ir vēl viens un cerams, ka dzīvs.
Tika nolemts, ka otrs bērns ir jāizņem ar ķeizaru. Vēlāk man atnesa arī pirmo dvīni, kura, kā izrādās, tomēr bija dzīva, kad pielika pie skābekļa aparāta. Tā nu biju tikusi pie savām dvīnēm, kuras svēra tikai 737 un 769 gramus. Vēlāk viņas tika aizvestas uz Vidzemes slimnīcu, kur viņas pavadīja nedēļu.
Katru dienu braucu uz slimnīcu, lai aizvestu savu pienu, jo māmiņu korpusā toreiz bija remonts. Meitenes gulēja inkubatorā un bija vienos vadiņos, kur katrs kaut ko kontrolēja. Man pat bija bail viņām pieskarties, lai kautko nesabojātu. Ārsti teica, ka pirmās 5-8 dienas ir kritiskas un tad varēs saprast, vai bērni izdzīvos.
6. dienā aizbraucu uz slimnīcu, un vienas dvīnes inkubatorā vairs nebija. Jautāju, vai nomira, un man atbildēja, ka ir sākusi mēģināt pati elpot un ir aizvesta uz Rīgu uz reanimācijas nodaļu, bet otru dvīni tikai pēc nedēļas varēs pārvest uz Rīgu.
Svars abām bija nokrities uz 620 un 680 gramiem. Viņas bija vismazākie bērni visā neonatoloģijas nodaļā. Tur pavadījām 2,5 mēnešus, kamēr meitenes pieņēmās svarā uz 2 kg un 2,200 kg. Tas arī bija smags periods, jo tur bērniņi mira un no citiem mammas atteicās.
Atceros, ka toreiz mēs, 3 māmiņas, aizgājām uz baznīcu aizdegt svecītes. Diemžēl vienai no šīm māmiņai mēnesi vecs puisītis nomira. Tas viss bija psiholoģiski smagi. Reizi 3 dienās mums atļāva bērniņus paturēt uz krūtīm, jo tad viņi labāk auga, jo dzirdēja sirds pukstus.
Ikdienā baroja caur perfuzoru un vēlāk caur zondi. Slimnīcā bija speciāla piena atslaukšanas istaba. Manām meitenēm bieži stājās elpošana. Saskrēja māsiņas ar speciāliem aparātiem un tad jau atkal viss bija labi. Tādi neiznēsāti bērni bieži aizmirst, ka viņiem jāelpo.
Katru dienu pati veicu speciālas masāžas savām meitenēm, to man slimnīcā iemācīja. Atceros, ka 3. dienā pēc izlaišanas no slimnīcas viena no manām meitenēm pēkšņi neelpoja. Lūpas bija palikušas zilganlillā un seja pelēka.
Zināju, ka 4 minūšu laikā bērns ir jādabū pie samaņas. Sāku veikt mākslīgo elpināšanu no mutes mutē. Nekad to nebiju darījusi, bet sapratu,ka nav laika domāt – ir steidzami jārīkojas.
Viss izdevās. Pusotru gadu klausījos, vai meitenes elpo, jo bija bail, ka atkal neaizmirst, ka jāelpo.
Rīgā man teica, ka manām meitenēm, visticamāk, būs ļoti lielas veselības problēmas, ka iespējams pat nestaigās. Par laimi, tā nebija. Meitenes auga. Linda labi attīstījās, bet Laura kavējās. Aizvedām pie logopēda un uztaisījām audiogrammu. Izrādās, ka dzemdībās, iemetot tajā šālē, kad domāja, ka ir nedzīva, tika satraumēta austiņa un tāpēc bērns nedzird tā, kā vajag.
Man nāca raudiens. Domāju, par ko man tas viss. Uzzināju par Valmieras Gaujas Krasta vidusskolu, kuru toreiz sauca par vājdzirdīgo skolu. Tā nu sāku vadāt Lauru uz šīs skolas bērnudārzu. Tā kā toreiz nedzīvoju Valmierā, Laura bija jāatstāj turpat internātā. Ar bažām domāju, kā viņa tur viena tagad nedēļu dzīvos un satiksimies tikai brīvdienās.
Mans uztraukums bija veltīgs, jo šajā bērnudārzā strādā visjaukākās auklītes un audzinātājas, kā arī logopēde, kura ļoti strādā ar bērniņiem. Vēlāk palikām arī pamatskolā un turpat arī vidusskolā.
Visneizmērojamākā pateicība Valmieras Gaujas krasta vidusskola – attīstības centrs par ieguldījumu manas Lauras izaugsmē. Kad 12.klases izlaidumā man tika dots vārds kā vecāku pārstāvei, es nevarēju izteikties, jo baidījos apraudāties.
Man nāk raudiens pilnīgi visos skolas pasākumos, jo tie ir tik sirsnīgi un pārdomāti. Var redzēt, cik ļoti liels darbs tiek veikts bērnu attīstībā. Mums ar Lauru ir žēl šķirties no šīs skolas, kura ir bijusi mums kā ģimene. Tā arī ir. Skolā ir tāda atmosfēra, fantasiski darbinieki un katrs bērns var justies īpašs.
Tas, ka Laura šogad dabūja izglītības ministrijas simtgades izcilnieka apbalvojumu, ir tikai darbinieku nopelns. 1000-kārtīgs paldies ikvienam skolas darbiniekam. Paldies, ka jūs esat.”
