“Šāda banda nedēļām var klīst pa Latviju un nav nekādu mehānismu viņus aizturēt” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Biju apņēmusies šai sestdienai uzrakstīt kaut ko labu. Jo manā dzīvē tā ir daudz un ar labo jādalās, lai tas vairotos. Tomēr nesanāca. Šī nedēļa pagāja ceļojošu īru, skotu vai angļu bandas zīmē. Tāpēc neuzrakstīt kā brīdinājumu citiem šo nejauko pieredzi es negribu.
Sirotāju banda neapciemoja mani, jo “Salnēni” ir romantiskā pārīšu vieta. Viņi apciemoja manu kaimiņu un draugu saimniecību – viesu māju ar kempingu un kemperu vietām. Kad uzzināju par notikušo, mans taisnības cīnītājs gars aizdzina mani palīgos, tāpēc zinu visu līdz detaļām.
Sestdienā saimniekam piezvanīja no ārzemju numura un apjautājās, vai var pie viņa apmesties septiņi kemperi, sestdien divi, pārējie piebrauks nākamajā dienā. Protams, kāpēc ne? Jo arī kemperu sezona Vecpiebalgā jāatklāj.
Ieradās divi lieli un dārgi džipi, velkot tikpat lielus un dārgus kemperus. Atbraucējiem parādīja, kur ierīkotas apmetnes vietas, kur tualetes un informēja, ka lielajā viesu namā sestdienas naktī ir viesi, bet jau svētdien pēcpusdienā varēs uz labierīcībām, dušu iet arī tajā, kad viesi aizbrauks.
Atbraucēji ar smagajiem auto izlēma braukt pāri pļavai, ne pa ceļu. Uzreiz jau parādot, ka viņus neinteresē noteikumi – darīs kā vēlas.
Vecpiebalgā šobrīd (kā visur citur gan) nemitīgi līst un slapjajā pļavā palika dziļas vagas. Darbinieki uzreiz arī meklēja lāpstas un kaitējumu novērsa. Iebraucēji vai iebrucēji (kā vēlāk izrādījās) ierīkoja apmetni tieši pie viesu nama, ignorējot gan tur esošos viesus, gan to, ka tā ir mitrā pļava, ne kempinga vieta. Bija vēls un neviens nebija gatavs ar viņiem strīdēties, samierinājās. Ar plānu pārrunāt nākamajā dienā un arī rēķinu izrakstīt nākamajā, kad atbrauks pārējie palicēji. Tomēr viņiem sagādāja gan elektrību, gan ugunskura vietu, gan malku, parūpējās, kā parasti tas tiek darīts.
Jau vakarā sākās klaigāšana un daži no kemperistiem devās viesu mājā kaut ko filmēt. Par laimi, tur viesi bija gana ņipri un izmeta viņus laukā. Tomēr agri no rīta atkal nelūgtie viesi devās uz viesu namu – šoreiz – kamēr svinētāji vēl guļ – mazgāja savas drēbes veļas mašīnā, gāja dušā, izstaigāja telpas, kaut ko pētot. Kamēr to kāds pamanīja, nav ne jausmas, ko viņi vēl tur darīja.
Otrajā dienā džipi kopā ar kemperiem vienā brīdī pazuda, pirms saimnieki paspēja aiziet pārrunāt uzturēšanās noteikumus un izrakstīt rēķinu. Bija aizbraukuši pāri otrai slapjajai pļavai, aiz sevis atstājos rises un apmetnes vietā kaudzi atkritumu.
Arī es sēdos mašīnā un devos viņus meklēt visās vietās, kur viņi varētu būt apmetušies, bet neveiksmīgi. Banda bija prom. Izlēmām, ka es ierakstīšu feisbukā naktsmītņu lapā par šo notikumu, lai brīdinātu citus kempingu īpašniekus. Un te kārtējo reizi izrādījās, ka sociālajiem tīkliem ir liels spēks.
Protams, bija tie, kas sāka pamācīt, kā tieši saimniekiem vajadzēja rīkoties, jo vienmēr ir kāds, kurš nav bijis klāt, bet zina situāciju labāk. Tomēr vairākumā bija tie, kas skaidroja, kas tie par cilvēkiem, ar ko bijām saskārušies. Sērga, no kuras baidās visā pasaulē. Īru “traveleri”, kuriem noteikumi un, kā vēlāk izrādījās, arī likumi neeksistē. Kamēr banda uzturas vienā vietā, bandas vadonis tikmēr nodarbojas ar “biznesu” – apkrāpj apkārtnes uzņēmējus, apsolot viņiem izpildīt dažādus būvdarbus, ko arī ar varu uz vietas sāk veikt, negaidot akceptu un pēc tam pieprasa naudu. Šai bandai ir fūres, smagās mašīnas un it kā poļu strādnieki, kas visi arī pārvietojas baros un auto kolonnās.
Feisbukā mani uzmeklēja vairāki cilvēki, kas tā bija pazaudējuši naudu, viens no viņiem iespaidīgu summu – 10 000 eiro. Komentāros cilvēki rakstīja, ka šī pati banda ārdījusies arī kempingā Rīgā, no kurienes naktī padzīti. No Rīgas viņi devās uz Vidzemes jūrmalu un arī no turienes ienāca ziņas, ka laužot visu, kas pagadās ceļā.
Sapratām, ka viņi turpinās ārdīties kempingos un krāpt cilvēkus, un to ir jāmēģina apturēt. Uzrakstījām iesniegumu policijai. Mūsu gadījumā tā bija Cēsu policija.
Gods kam gods, puiši bandu arī atrada Vidzemes jūrmalas kempingā. Pārbaudīja dokumentus un pierādīja, ka nevar te nesodīti ārdīties. Tikmēr Siguldas polcija, kur apkrāptais cilvēks bija vērsies ar iesniegumu par izkrāptajiem 10 000 eiro, nereaģēja vispār. Solīja atzvanīt vīrietim, bet neatzvanīja, bija informēti arī par to, kur krāpnieki atrodami, bet dežūrdaļa noziņoja, ka atbildīgā persona par šo lietu nav uz vietas. Un tā tā persona arī neatradās.
Paši vien mēģinājām tikt galā. Pateicoties Cēsu policijai un tam, ka apkrāptais cilvēks aizbrauca un atrada neliešus, daļu summas viņam izdevās atgūt. Pieņemu, ka Siguldas polcija to arī nav uzzinājusi, jo “atbildīgā persona”, visticamāk, joprojām nav spējusi pieslēgties notikumiem.
Naktī no piejūras kempinga banda pazuda un mēs visi cerējām, ka esam dabūjuši šos prom no Latvijas. Bet tad bandas vadonis sāka zvanīties mūsu kempinga saimniekam. Nu jau konkrēti draudot atbraukt un nonest viesu namu, ja mēs neizņemsim ierakstu no sociālajiem tīkliem. Kad ar šo atkal vērsāmies policijā, mums ieteica nobloķēt zvanītāja numuru… Un varot rakstīt iesniegumu par draudiem.
Atlika vien paļauties, ka draudus neviens nerealizēs un iesniegumu neuzrakstījām. Sapratām vien, ka šāda banda nedēļām var klīst pa Latviju un nav nekādu mehānismu viņus aizturēt pat par acīmredzamiem likumpārkāpumiem un skaidrs, ka tad, kad viņi būs projām, iespēju nebūs vairs vispār.
Es esmu nikna un agresīva, ja man vai manējiem dara pāri. Bet citi cilvēki samierinās, jo nezina, ko darīt un viņiem, visticamāk, ir bail no sekām. Un tā mēs te dzīvojam. Ja nevaram tikt galā ar vienu īru kemperistu bandu, kas terorizē pašu iedzīvotājus, kā mēs tiktu galā ar kaut ko nopietnāku?
Es tiešām ceru, ka šī kompānija vismaz guva mācību no tā, ka par viņiem uzzināja publiski. Iespējams, viņiem atteica palikšanu citos kempingos un, iespējams, mēs pasaragājām vēl kādu no apkrāpšanas. Un ļoti ceru, ka viņi ir prom uz neatgriešanos.
Ps. Citās ziņās – kāds iepazītiesgribētājs man uzrakstīja “čau, dūda”. Tas gan bija viss, ko viņš spēja uzrakstīt, bet smieklīgi tāpat. 55 gadu laikā nevienam nebija ienācis prātā mani saukt par dūdu.”
