Covid-19 un politisko peripetiju ēnā. Vai Latvija pārsteigs pasaules hokeja eliti? 2
Gints Narogs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas galvaspilsēta šonedēļ kļūst par hokeja centru, jo Rīgā otro reizi vēsturē norisināsies pasaules čempionāts elites grupā, kurā startēs planētas 16 labākās izlases. Pērn koronavīrusa dēļ meistarsacīkstes nenotika un arī pirms šī čempionāta pastāvēja iespēja, ka medaļas nedalīs.
Tomēr, spītējot visiem šķēršļiem, turnīrs notiks, lai arī neierasti – bez skatītājiem tribīnēs un ar ļoti stingru epidemioloģisko protokolu.
Nebūs melots, sakot, ka šis čempionāts tika organizēts lielās mokās, kuras radīja ne tikai Covid-19 rēgs, bet arī politiskās peripetijas. Ne velti Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents Aigars Kalvītis bija tiešs – šis būs krīzes čempionāts.
Kā Rīga tika pie turnīra
Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) kongresā 2017. gada maijā rīkošanas tiesības ieguva Rīga un Minska, sīvā cīņā pārspējot Somijas piedāvājumu (Helsinki un Tampere).
Līdz pagājušā gada augustam vairāk vai mazāk viss ritēja kā pa diedziņu, abu valstu hokeja federācijas strādāja ciešā sasaistē. Amerikāņu kalniņi sākās pēc Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām, kurās kaimiņvalsts diktators Aleksandrs Lukašenko “kārtējo reizi guva pārliecinošu uzvaru”.
Tik pārliecinošu, ka arī līdz tam pacietīgajai baltkrievu tautai mērs bija pilns, tā izgāja ielās. Tālākais mums labi zināms – miermīlīgie protesti tika apspiesti, Minskā un citviet lija asinis, cilvēkus sita, spīdzināja un pazemoja.
Jau septembra sākumā Latvijā pavīdēja pirmās runas, ka ar šādu režīmu kopā rīkot pasaules čempionātu būtu neprāts. Jo dienas, jo Latvijas valdības nostāja kļuva striktāka – ar Lukašenko nesadarbosimies.
LHF sākumā stostījās, ka sports ir ārpus politikas, minot argumentus – ja vienas grupas spēles nenotiks Minskā, tad arī Rīga var zaudēt rīkotāju tiesības, taču Latvijas valdība bija nelokāma. Sava nostāja tika pausta IIHF varasvīriem, un viņu reakcija bija vēl nožēlojamāka.
Renē Fāzela vadītais kantoris ilgu laiku apgalvoja, ka neko nemainīs, situācija tiek monitorēta, protesti nav tā lielākā problēma, ja salīdzina ar Covid-19 izaicinājumiem. Fāzels pēc gadu mijas aizdevās pie Lukašenko, abi smaidīja kamerām, lai gan sarunas bijušas saspīlētas.
IIHF turpināja vilcināties līdz brīdim, kad organizācijas lielie sponsori – “Škoda”, “Nivea” un “Liqui Moly” – paziņoja, ka finansiāli neatbalstīs meistarsacīkstes, ja tās tiks rīkotas Baltkrievijā.
Ko nespēja politiķi, to paveica uzņēmēji, jo sitiens pa maciņu allaž ir iedarbīgāks par tukšu salmu kulšanu augstos kabinetos. Lēmums sekoja jau pēc divām dienām, IIHF padomei paziņojot, ka turnīrs Minskā nenotiks.
Tas gan nenozīmēja, ka Rīga varēja gavilēt, lai gan Latvijas puse jau bija apliecinājusi, ka ir gatava uzņemt visu turnīru. Spekulācijas IIHF aprindās turpinājās.
Pavīdēja runas, ka čempionāta rīkošanu varētu uzticēt Slovākijai un Dānijai, piedevām slovāku gadījumā pat baumoja, ka viņi varētu tikt galā vieni paši. Par laimi, veselais saprāts un LHF amatpersonu spēja pārliecināt ņēma virsoku – 2. februārī Rīgai tika piešķirtas tiesības uzņemt 84. pasaules čempionātu hokejā.
Tuvāk vairs nevar
Šis būs unikāls pasaules čempionāts, un ne tāpēc, ka tribīnēs nebūs skatītāju. Ir vēl kāds unikāls fakts, kas līdz šim, kopš meistarsacīkstēs piedalās 16 komandas, nekad nav bijis un diezin vai vēl kādreiz būs. Proti, abas ledus arēnas viena no otras atradīsies nieka 150 metru attālumā.
Galvenā spēļu norises vieta “Arēna Rīga”, turpat blakus Olimpiskais sporta centrs (OSC). Šāda lokācija ir ideāla Covid-19 apstākļos, organizatoriem ļaujot efektīvi izveidot tā saukto burbuli, krietni samazinot riskus saslimt ar bīstamo vīrusu.
Organizatoriem tas gan prasīja papildu pūles un izdevumus, jo OSC līdz šim ledus laukuma nebija, to izveidoja futbola manēžā.
Latvijas valdība čempionāta rīkošanas vajadzībām piešķīra 3,7 miljonus eiro, no tiem trīs miljonus tieši OSC pārbūvei. Čempionāta budžets gan ir krietni lielāks, jo IIHF no savas puses iztērējusi 12 miljonus, plus divus miljonus Covid-19 protokola nodrošināšanai.
Ja runājam par čempionāta infrastruktūru, tad diemžēl neiztika arī bez darvas karotes medus mucā. Lai sacensības noritētu pēc mūsdienu prasībām, ir nepieciešami divi treniņu laukumi, kur komandām trenēties dienās, kad tām nenotiek spēles. Par treniņu vietu tika izraudzīta “Daugavas” stadionā jaunceļamā ledus halle, kurā ir divi starptautiskiem standartiem atbilstoši ledus laukumi.
Bēda tikai, ka būvnieki pamatīgi kavējās ar celtnes nodošanu ekspluatācijā. Vispirms solīja, ka viss būs kārtībā 17. martā, nākamais termiņš – aprīļa beigas, bet vēl astoņas dienas pirms čempionāta sākuma hallē nebija aizvadīts neviens treniņš…
Problēmas radās ar atzinuma saņemšanu no ugunsdzēsējiem, kuri konstatēja nepilnības ugunsdrošības jautājumos.
Pēdējie darbi, lai izpildītu prasības, notika lielā steigā, savukārt Latvijas Hokeja federācija, jūtot, ka var sanākt ziepes, ķērās pie rezerves varianta, čempionāta vajadzībām sākot pielāgot Pārdaugavā esošo “Volvo” sporta centru.
Taurīšu čempionāts
Runājot par problēmām ar “Daugavas” stadiona ledus halli, atmiņā uzreiz nāk 2006. gada pasaules čempionāts Rīgā. Toreiz kaislības un skandāli ap “Arēnas Rīga” celtniecību zaigoja visās varavīksnes krāsās.
Kas tikai negribēja celt multifunkcionālo halli – Šveices investoru kompānija ar stipri apšaubāmu reputāciju, kas solīja 400 miljonus dolāru investīcijas Lucavsalā, tad vietējo uzņēmēju izveidota kompānija “Multihalle”, bet arēnu uzcēla igauņu būvfirma “Merks”, pretī saņemot gana plašus zemes gabalus turpat vecā hipodroma rajonā.
Lai izvēlētos halles būvniekus, process bija ilgs un sarežģīts, netrūka blefa elementu, kur īpaši spožs bija šī žanra virtuozs Kirovs Lipmans, tā laika LHF prezidents.
Tāpēc bija arī kurozi notikumi – 2003. gadā pompozā ceremonijā tika iebūvēts halles pamatakmens un kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, tikai beigās izrādījās, ka tas izdarīts savus 200 metrus no tās vietas, kur šobrīd atrodas “Arēna Rīga”…
IIHF vairākkārt kratīja ar pirkstu, draudot atņemt rīkošanas tiesības, ja darbi nesāksies laikus. Halli sāka celt vien 2004. gada beigās, bet ekspluatācijā to nodeva nepilnus trīs mēnešus pirms čempionāta sākuma.
Pirmā hokeja spēle tajā bija starp Latvijas un Krievijas veterāniem, pirmo ripu iemetot leģendārajam Helmutam Balderim.
Pats čempionāts bija noorganizēts, kā nākas, Latvijas līdzjutēji biļetes, kuras maksāja no pieciem līdz teju 200 latiem, izķēra kā karstus pīrādziņus. Nedaudz pievīla gan pati komanda, kura bija tālu no optimālā sastāva.
Pirms tam februārī mūsējie sarūgtināja 2006. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Turīnā, paliekot 12. vietā. Uz olimpiādi komandu veda Leonīds Beresņevs, taču mikroklimats neizveidojās.
Vairāki izlases līderi paziņoja, ka šī speciālista vadībā vairs nespēlēs, lielākā zvaigzne Sandis Ozoliņš vispār nolēma likt punktu spēlēšanai izlasē (2014. gadā atgriezās), Artūram Irbem pavasarī bija trauma, un viņš turnīram sekoja līdzi no “Arēnas Rīga” ložas, kādā no mačiem sēžot kopā ar Lietuvas basketbola leģendu Arvīdu Saboni.
Lipmans pēc Turīnas fiasko Beresņevam parādīja uz durvīm, Krievija sameklējot bijušo Rīgas dinamieti Pjotru Vorobjovu, kurš bija iemantojis stingra, pat despotiska trenera slavu (arī Latvijas izlases puiši pirmajā treniņnometnē sviedrus lēja, pa ledu velkot riepas).
Turnīru mājinieki sāka daudzsološi, nospēlējot neizšķirti 1:1 pret spēcīgo Čehiju. Sekoja 0:5 pret Somiju un uzvara 5:1 pār Slovēniju. Otrā posma pirmajā mačā tika piedzīvota pamatīga sagrāve – 0:11 pret hokeja dzimtenes pārstāvjiem kanādiešiem.
Šī spēle ierindojama Latvijas hokeja izlases hrestomātijā. Jau no spēles sākuma amerikāņu tiesnesis Riks Lūkers svilpoja kā lakstīgala ievu krūmā, Latvijas hokejistus vienu pēc otra sūtot uz noraidīto soliņa, kamēr kanādieši ar Sidniju Krosbiju priekšgalā deviņus no 11 vārtiem iemeta skaitliskajā vairākumā.
Līdzjutējiem neizturēja nervi, un ledu vairākkārt pāršalca monētu un šķiltavu krusa (tovakar sīknaudā uz ledus tika samesti nedaudz vairāk par 37 latiem), bet kāds pārāk sakarsis prāts laukumā izsvieda pat savu sporta kurpi.
Spēle tika apturēta, līdzjutējus nomierināt spēja tikai Jānis Sprukts, kurš rokās ņēma mikrofonu. Tā joprojām ir Latvijas izlases lielākā sakāve elites divīzijā.
Kanādas murgam sekoja 2:4 pret ASV, tāpēc uzvarai pēdējā spēlē pret Norvēģiju ar 4:2 vairs nebija lielas nozīmes. Mūsējie ierindojās 10. vietā, ceturtdaļfinālā netiekot.
Jābilst, ka pasaules čempionāts Rīgā togad izskauda arī kādu nepatīkamu blakni hokeja fanošanas kultūrā.
Pirms 15 gadiem ļoti populāras bija taurītes, ar kurām līdzjutēji sacēla ārprātīgu troksni. Taurītes jeb mini vuvuzelas dalīja pa labi un kreisi, reti kuram tādas nebija, tad nu visi arī pūta, cik spēja.
Sajūtas bija nepatīkamas, it kā atrastos trakojošu sirseņu pūznī. Pirms un pēc tam latviešu fani allaž izcēlušies ar savām dziesmām un saukļiem, bet toreiz nekā tāda nebija, tikai monotona tauru rēkoņa. Par laimi, tas bija pēdējais tāds čempionāts, jo IIHF pēc tam aizliedza šādu taurīšu izmantošanu čempionātos.
Kaujasspējīgs sastāvs
Pirms 15 gadiem izlasē notika pakāpeniska paaudžu maiņa. Savus pirmos pasaules čempionātus aizvadīja Lauris Dārziņš un Kaspars Daugaviņš, otro – Miķelis Rēdlihs.
Visi trīs arī šogad vilks mugurā izlases kreklu. Īpaši jāizceļ Daugaviņš, kurš, tobrīd būdams 17 gadus vecs ērglēns, negrieza ceļu nevienam, arī veterāniem, vienā no treniņiem izvicinot rokas ar Aleksandru Semjonovu. Nu Kaspars ir izlases kapteinis, tāpat kā Dārziņš spilgts komandas līderis.
Piecpadsmit gadu laikā Latvijas hokeja izlase ir piedzīvojusi lielas pārmaiņas, vispirms jau organizatoriskajā ziņā.
Vēl pirms gadiem pieciem katru pavasari nācās dzirdēt stāstus par nenokārtotajām apdrošināšanām, inventāru, kas jāpērk pašiem, par žurkām, kas skraida ģērbtuvē, bet tagad viss ir pasaules līmenī.
Tas, protams, pateicoties LHF vadībai un arī galvenajam trenerim Bobam Hārtlijam, kurš allaž akcentē, ka hokejā sīkumu nav.
Sastāvs Latvijai ir kaujasspējīgs, kas var paveikt lielas lietas. Diemžēl nav pēdējo gadu pirmā numura vārtos Elvja Merzļikina, kuram jāsadziedē pleca trauma, kā arī šoruden viņa ģimenē gaidāms priecīgs notikums – pirmdzimtā nākšana pasaulē.
Pietrūks tehniskā uzbrucēja Rūdolfa Balcera, kam arī jāsaved kārtībā veselība, kā arī jātiek pie jauna NHL līguma. Teodors Bļugers ar Pitsburgas “Penguins” cīnās par Stenlija kausu, bet Zemgus Girgensons traumas dēļ izlaidis visu šo sezonu.
No tiem, kas šosezon spēlējuši NHL, ir vārtsargs Matīss Kivlenieks, kuram uz vietu vārtos konkurenti ir Jānis Kalniņš un Ivars Punnenovs. Aizsardzībā jāizceļ pieredzējušie Kristaps Sotnieks un Artūrs Kulda, brieduma gados ir Oskars Cibuļskis un Ralfs Freibergs, nu jau stabilas izlases vērtības ir arī Uvis Balinskis un Kristaps Zīle.
No Ziemeļamerikas klāt piebrauca Kristiāns Rubīns un Jānis Jaks, aizsardzībā un uzbrukumā var spēlēt universālais Gunārs Skvorcovs, bet debijas čempionātam gatavojas Robets Mamčics.
Uzbrukumā līdzās minētajiem veterāniem Dārziņam, Rēdliham un Daugaviņam daudz tiek gaidīts no rezultatīvā Mika Indraša, fiziskā cīņā kā allaž vajadzētu izcelties Mārtiņam Karsumam un Ronaldam Ķēniņam, brāļi Roberts un Rihards Bukarti ir ķeneri ar ripu.
Lielisku sezonu Zviedrijā aizvadījis augumā raženais Rodrigo Ābols, melnā darba darītāji ir Māris Bičevskis, Andris Džeriņš un Oskars Batņa, komandas emocionālais motoriņš Rihards Marenis, bet no jauno gala Mārtiņš Dzierkals un Renārs Krastenbergs.
Spēļu secībā pretiniekos nāks Kanāda (21. maijs), Kazahstāna (22.), Itālija (24.), ASV (27.), Norvēģija (28.), Somija (30.) un Vācija (1. jūnijs).
Pirmais uzdevums iekļūt ceturtdaļfinālā, kur tiks grupas četras labākās vienības, bet tālāk ar disciplīnas un veiksmes palīdzību, kā saka Hārtlijs, Latvija var arī pārsteigt pasaules hokeja eliti. Kāpēc lai tas nenotiktu savās mājās?
Uzziņa
Dzīve kā ieslodzījumā
Šogad salīdzinājumā ar 2006. gada čempionātu Rīgā neredzēsim pasaules hokeja spīdekļus. Togad Latvijā spēlēja slavenie vīri Sidnijs Krosbijs, Brendans Šenahens (Kanāda), Aleksandrs Ovečkins, Jevgeņijs Malkins (Krievija), Henriks Zeterbergs, Niklass Kronvals (Zviedrija), Fils Kesels, Dastins Brauns (ASV), Olli Jokinens, Ville Peltonens (Somija), Tomāšs Plekanecs (Čehija).
Pasaules čempionāts kā vienmēr pārklājas ar Stenlija kausa izcīņu, savukārt tās NHL zvaigznes, kuras izslēgšanas spēlēs netika, šoreiz nekur diži nerāvās, jo apzinās, ka trīs nedēļas būtu jādzīvo “burbulī”.
Covid-19 protokols, kas sāka darboties 16. maijā, komandām ir ļoti strikts. Katrā delegācijā var atrasties 44 cilvēki, no tiem 28 hokejisti. Šīs personas čempionāta laikā var atrasties vien trīs vietās – viesnīcā, arēnā un treniņu hallē.
Pārvietošanās starp šiem objektiem iespējama tikai ar organizatoru nodrošinātu transportu (autobusu vai mašīnu).
Ja noteikumi tiek pārkāpti un “burbuļa” zona tiek pamesta, vainīgajam tiek anulēta pasaules čempionāta akreditācija. Viesnīcā katram hokejistam ir nodrošināts atsevišķs numuriņš. Katrai komandai atsevišķa atpūtas zona un ēdamtelpa.
