Draudēja ar nāvi un orālu, anālu izvarošanu, bet virsniekam spīdzināšana sagādāja baudu. Kā krievi spīdzināja ukraiņu žurnālistu Butkeviču 5
Pirmie brīži Krievijas gūstā Maksimam Butkevičam bija pazemojoši — taču tie nobāl salīdzinājumā ar to, kas viņu vēl gaidīja.
Par notikušo ziņo “The Guardian“.
Butkevičs, cilvēktiesību aizstāvis un žurnālists, kuru Krievijas iebrukums 2022. gada sākumā pamudināja brīvprātīgi pieteikties armijā, tika sagūstīts kara agrīnajos mēnešos kopā ar citiem karavīriem, kad viņi tika ievilināti lamatās Ukrainas austrumu frontē. Sākumā viņi tika sisti un aplaupīti. “Bija daži spērieni un sitieni,” atceras Butkevičs. “Viņi paņēma pulksteņus un citas lietas. Kad viens karavīrs pacēla manas austiņas un jautāja, kam tās pieder, viņš teica: “Vai tu man tās uzdāvināsi?” Pat tad, kad es tupēju ceļos ar ieroci pie galvas, es viņam atteicu.”
Taču drīz vien izturēšanās kļuva daudz brutālāka — sākās nežēlīgas piekaušanas, spīdzināšana, nāves draudi un seksuāla vardarbība ar mērķi piespiest atzīties iedomātā noziegumā.
Butkeviča liecība sniedz detalizētu ieskatu pierādījumu kopumā — tai skaitā “Viktorijas projekta” ziņojumos — par Krievijas izturēšanos pret sagūstītajiem ukraiņiem: izrādes tiesām, lauka eksekūcijām un spīdzināšanu.
Notikušais ar Butkeviču risinājās, neskatoties uz starptautisku kampaņu, kas prasīja viņa humānu izturēšanos un drošu atbrīvošanu pēc tam, kad kļuva zināms, ka viņš ir sagūstīts, tiek nomelnots Krievijas medijos un apdraudēts ar izrādes tiesu.
Ar sasietām rokām un kājām nākamais posms viņa gūstā bija nepabeigta ēka netālu no Luhanskas, kur viņš un citi karavīri sastapās ar nežēlību, kas drīz kļuva par viņu ikdienu.
“Tur bija viens virsnieks, kurš izturējās īpaši ļauni un provocējoši. Viņš gribēja izrādīt, ka ir gudrāks par pārējo karavīru vidējo līmeni.
Viņš jautāja, kurš ir precējies, kamēr mēs tupējām viņa priekšā ceļos. Tad viņš prasīja, kur atrodas karavīru sievas. Viens atbildēja “Polijā”, otrs – “Vācijā”. Tad viņš sāka sīki un pretīgi aprakstīt, ko viņu sievas tur it kā seksuāli dara. Es nodomāju: “Šim virsniekam ir nopietnas psiholoģiskas problēmas.””
Nākamajā rītā Butkeviču un viņa biedrus parādīja grupai komandieru un propagandistu, sakot, ka viņi tiks filmēti, lai parādītu, ka ir gūstā un tiek “cilvēcīgi” apieties ar viņiem.
“Viņi izrādīja interesi par mani, jo biju vienīgais virsnieks,” atceras Butkevičs. Krievijas karavīri viņam piedraudēja, ka būs “sekas”, ja internetā tiks atklāts, ka viņš melojis par savu pagātni, tāpēc viņš atklāti pateica, ka ir žurnālists un cilvēktiesību aktīvists.
Tad notika saruna, kurā krievu karavīri uzstāja, ka iebrukums jānosauc par “karu”, bet Butkevičs pretargumentēja, ka viņu interesē tikai cilvēku ciešanas, ko izraisa Krievijas rīcība.
“Viņus pārsteidza, ka es turējos pie savas nostājas, lai gan nestrīdējos.” Taču daudz draudīgāks bija tas, kas notika pēc tam: pirmie tiešie draudi, ka viņi var nogalināt savus gūstekņus.
“Viņi teica:
“Tu droši vien domā, ka esi karagūsteknis. Tu tāds neesi, kamēr neesi reģistrēts. Pašlaik tu vienkārši esi pazudis kaujas laukā. Ja neuzvedīsies labi, varam aizvest tevi uz pagalmu, kur esam nošāvuši citus gūstekņus, kas nepaklausīja.””
Pirmā nopietnā piekaušana notika dažas stundas vēlāk.
“Propagandisti aizgāja, un pēc dažām stundām atgriezās Krievijas karavīri kopā ar specvienības karavīru. Viņi man teica, ka man jāpasaka, ka es gribu, lai šis specvienības karavīrs medītu un nogalinātu manus biedrus Ukrainā. Es atbildēju: “Nekas personīgs, bet es to nevaru pateikt.”
“Tad mums paziņoja, ka mums mācīs Ukrainas vēsturi.” Kamēr “ļaunais” virsnieks skaitīja kaut ko, kas izklausījās pēc Putina runas, karavīriem lika atkārtot viņa teikto. “Ja kāds pārteicās vai kļūdījās, mani sita ar koka nūju.
“Es sāku zaudēt samaņu, un mana roka bija pietūkusi. Es teicu: “Jūs man salauzīsiet plecu,” un virsnieks atbildēja: “Nē, es zinu, ko daru.” Kādā brīdī viņš pārtrauca savu bezjēdzīgo murmulēšanu, un es redzēju, ka viņam fiziski sagādā baudu šis process.
“Tad ieradās citi, kas mani spārdīja un sita ar dūrēm, kāds izvilka telefonu un lika mums teikt: “Slava Krievijai,” un atkal prasīja runāt par to, kā krievi medī mūsu karavīrus. Pēc tam mūs pavēlēja iekāpt kravas automašīnā, un tad es beidzot zaudēju samaņu.”
Kad viņi beidzot tika nogādāti cietumā Luhanskā, karavīriem tika izdalīti veci matrači un dvieļi un teikts, ka viņi atrodas pirmstiesas izmeklēšanas izolatorā.
“Kamerā bija tikai viens ūdens krāns dzeršanai un mazgāšanai, un ūdens bija ļoti sliktas kvalitātes. Lai arī ēdienu deva trīs reizes dienā, tas bija briesmīgs – ļoti mazas porcijas. Ļoti drīz mūs pārņēma izsalkums.”
Tā ir ierasta pieredze Krievijas gūstekņiem, un tiek uzskatīts, ka joprojām 8–10 tūkstoši ukraiņu atrodas gūstā. Tiem, kuri tiek atgriezti apmaiņas ceļā, bieži ir redzams ievērojams svara zudums.
Luhanskā nopietni sākās pratināšana. “Viņi pratināja mūs visus,” stāsta Butkevičs. “Pirmajās nedēļās viņus interesēja militāra informācija, bet mēs neko neizpaudām. Tad viņi centās salauzt mūsu morāli.”
Viņš stāsta, ka gūstekņi tika aizvesti uz vietu, ko uzskatīja par Luhanskas Tautas Republikas (Krievijas atbalstītās separātistu teritorijas) drošības ministriju. Daži karavīri tur tika spīdzināti ar elektriskajiem triecieniem, izmantojot lauka telefona ierīci ar vadiem, kas pieslēgti dinamo mehānismam.
“Viņi to sauc par ‘tapiku’. Viņi to izmantoja pret citiem karavīriem, bet mani tikai draudēja, parādot šo ierīci,” viņš saka. Ar laiku Butkevičs saprata, ka pratinātājus vairāk interesē viņa cilvēktiesību darbība un trīs gadi, ko viņš bija pavadījis Apvienotajā Karalistē.
“Tad – es atceros, jo tā bija mana dzimšanas diena – mani pratināja divi vīri. Es viņus biju redzējis jau iepriekš,” viņš saka. “Viņi spēlēja labo un slikto policistu.” Viņu spieda dot interviju “atbildīgai starptautiskai mediju organizācijai” (kura netika nosaukta), kurā viņam bija jāsaka, ka Ukraina ir “nacistiska valsts”, kā arī viņam jautāja par Sorosa fonda finansējumu, ko bija saņēmusi viņa NVO. Šausminošākais bija tas, ka viņi piedraudēja viņu notiesāt kā “kara noziedznieku”.
Butkevičs stāsta, ka tad sākās sistemātiska spīdzināšana un draudi – viņu lika ilgstoši atrasties sāpīgās pozās, sitot ar gumijas steku. Viņam atkal draudēja ar nāvi, kā arī ar orālu un anālu izvarošanu, izmantojot elektrošoka ierīci.
Spīdzinātāji viņam piedāvāja trīs izvēles: parakstīt atzīšanos kara noziegumos un tikt “ļoti ātri apmainītam”; tikt aizvestam uz viņa tā dēvētā “nozieguma” vietu, kur viņu nošautu “mēģinot izbēgt”; vai tikt ieslodzītam kamerā ar citiem ieslodzītajiem, kas viņam padarītu dzīvi par “elles elli”.
Viņš parakstīja atzīšanos. “Es pat vairākas dienas nezināju, kam tieši esmu atzinies, līdz mani aizveda pie psihiatra, kurš man jautāja, vai saprotu, par ko esmu apsūdzēts,” viņš stāstīja. Vēlāk viņš uzzināja, ka ir “atzinies” divu civiliedzīvotāju sieviešu apzinātā apšaudē kādā ciematā, kurā nekad nebija bijis. “Tad mani notiesāja uz 13 gadiem stingra režīma soda kolonijā,” viņš teica.
Viņš šo procesu raksturoja kā “kafkisku” un pilnu ar absurdiem — sākot ar prastiem izdomājumiem par apsūdzībām un beidzot ar dīvainībām, piemēram, to, ka visiem juridiskajiem dokumentiem bija jābūt parakstītiem, arī no jurista, kurš nepatiesi apliecināja, ka bija klāt viņa pratināšanā. “Es sapratu, kas patiesībā bija noticis: Krievijas karaspēks bija smagi apšaudījis ciematu. Kad viņi to beidzot ieņēma, viņi atrada civiliedzīvotājus, kas bija ievainoti viņu pašu ugunī, un par to vainoja Ukrainas gūstekņus.
“Tā Krievijai ir izdevīga situācija: viņi novērš atbildību no sevis un iegūst “ukraiņu kara noziedzniekus”, kurus rādīt pasaulei.”
Stingra režīma kolonijā okupētajā Luhanskā viņš tika spiests strādāt — citādi viņu sistu, kamēr fonā turpinājās fikcija par “tiesvedību”. “Mani veda uz Luhansku apelācijas un kasācijas tiesai,” stāsta Butkevičs. “Tad es uzzināju, ka man, izrādās, ir advokāts Maskavā. Īsts cilvēktiesību aizstāvis! Es teicu, ka mani piespieda atzīties spīdzināšanas ceļā. Advokāts teica, ka viņam ir pierādījumi, ka it kā nozieguma dienā esmu bijis Kijivā. Tiesu tas neinteresēja.”
2023. gada 17. oktobrī – pēc vairāk nekā diviem gadiem gūstā – viņam rīta uzskaitē tika pavēlēts savākt savas mantas. Viņš nezināja, kur viņu ved, un neuzdrošinājās cerēt, ka tiks atbrīvots. Viņu aizveda uz tuvumā esošu lidlauku, kur bija sapulcināti arī citi kara gūstekņi — viņi tika apmainīti pret Ukrainā aizturētiem krievu karavīriem.
“Es domāju, ka pirms nonākšanas gūstā es patiesi nenovērtēju, cik ļoti Krievijas soda sistēma atspoguļo tā sauktās “krievu pasaules” vērtības un metodes,” viņš teica, raksturojot savu pieredzi. “Tā nav nejaušība. Tā atspoguļo fundamentālu skatījumu uz cilvēku kā uz vienreiz lietojamu materiālu. Ja “uzvedīsies labi”, varbūt tevi nesitīs — bet tev ir jāpakļaujas. Tev nav brīvības vai izvēles. Pat apsargi teica, ka viņu civilā dzīve ir tieši tāda pati.
“Tas sniedz diezgan skaidru priekšstatu par to, ko Krievija vēlas atnest uz Ukrainu.”
