SPĪGANA: Dziedināšanai, enerģijai un priekam. Kā darbojas dziesmu apļi 0
Ieva Līne, “Spīgana”, AS “Latvijas Mediji”
Dziedāšana, kurā nepastāv sāncensība, konkurence, kurā vari atļauties būt tu pats, atlaist bremzes un prāta stāvokļus. Būt nevērtēts, tajā pašā laikā harmonisks, pašpietiekams, spēka un enerģijas pilns. Tā ir dziedāšana tā sauktajos dziesmu apļos. Šķiet, to skaits pēdējā laikā, ņemot vērā daudzos ierobežojumus un samazinātās iespējas viegli (vai līdzšinējā veidā) tvert pozitīvas emocijas, ir pat pieaudzis, jo tas ir veids, kā būt savā spēkā. Bet tas ir tikai normāls, dabisks un pašsaprotams cilvēka stāvoklis.
MĀRA/DZIEDAM!
2009. gada 9. septembrī notika Māras Brantes pirmais dziesmu aplis Jūrmalas pilsētas muzejā, uz kuru pārsvarā sanākušas draudzenes un kaimiņienes. Tā aizsākusies tradīcija dziesmu apļus rīkot reizi mēnesī, dienu pieskaņojot mēneša ciparam: 10.10., 11.11. un, jā, pat 01.01.!!! Ne reizi neesot izlaists, un ir pat vairāki cilvēki, kuri joprojām nāk no pašiem pirmsākumiem. “Enerģētika. Man tas vienmēr ir bijis galvenais. Ne tik daudz tā skaistdziedāšana, bet celt kopējās vibrācijas un lauku.” Dziedāšanai vienmēr ir kāds nodoms – kāpēc mēs to darām. Māra saka, ka forša pabūšana kopā ir tikai blakusefekts, primārais ir tas, ko mēs gribam panākt ar savu dziedāšanu. Viņa gan smejas, ka cilvēki brauc no dažādām Latvijas vietām, bet no Jūrmalas, kas it kā būtu visloģiskāk, – vismazāk. Tas nozīmē, ka cilvēks to vieglumu, gaišumu aiznes uz savu vietu, kur viņš dzīvo, tādējādi to izplatot pa visu Latviju. Dziedāts ir visur – mājās, Mellužu estrādē, mežā, desmit gadus Jūrmalas pilsētas muzejā un tikai vienu reizi ārpus Jūrmalas robežām. Māra atzīst, ka nekad nav bijis kāds pašas mērķis vai pašlabums, tīri paaugstināt kopējās vibrācijas.
Skumjām nē!
Iedvesmu sākt dziedāšanu Mārai devis vienā no Indijas braucieniem pieredzētais. Sai Babas ašramā katru dienu dzied Vēdas – indiešu svētos rak-stus. Māra spēcīgi sajutusi, kādas enerģijas ir, kad šos svētos vārdus dzied, un šķitis, ka arī šeit Latvijā kaut kas tāds ir vajadzīgs. Ir bijuši laiki, kad mantrots, ommots, bet tas, ko saprotam ar katru šūniņu, savu sirdi un dvēseli, tomēr ir dainas, jo ļoti svarīgi ir vārdi. Māra pat apzināti ņēmusi no dziesmām ārā vārdus, kas ir par sāpēm, skumjām, lai dziesmas kļūtu spēcinošas, vieglas, gaišas, lai būtu spēka vārdi, viegli, konstruktīvi, nevis destruktīvi. Skumjām nē! Tikai lai spēcinātu, dziedinātu! Lai paceltu, liktu cilvēkam iztaisnoties, justies labāk. Lai enerģētisko tīrību iegūtu. “Es lasīju dainas par sauli, jūru – par konkrētām tēmām. Tur pat nevar ielikt neko tādu, kas ir zemās vibrācijās, destruktīvs. Tās dziesmas, kuras ir zemāku vibrāciju, pašas “neieietas” un no dziesmu grāmatām tiek izņemtas,” novērojusi Māra. Arī gadskārtu dziesmas Māra lasījusi kopā tikai ar skaistiem, tīriem, gaišiem vārdiem. Tie iztīrot katru dziedātāju.
Protams, ir prieks satikt cilvēkus. Dziedāšana ir dziedināšana. Kādu gadu, 12.12., pirms ziemas saulgriežiem bijis rekordliels cilvēku skaits – 70–80 cilvēku. Sākot dziesmu apļus, trīcējusi, drebējusi, nekad nav stāvējusi cilvēku auditorijas priekšā. Māra vienlaikus pieļauj, ka kādā brīdī šī dziedāšana var apsīkt vai pat pilnībā pārtrūkt – tikpat skaisti, kā sākusies, tā arī var beigties bez kādas pieķeršanās vai pienākuma. Kamēr cilvēki nāks, tikmēr dziedāsim. Dziesmu apļi ir, bija un būs. Nāk jauni cilvēki, kuri atkal to dara citādi, citās enerģijās, piesaistot citus cilvēkus.
Atbildīgi izvēlēties, ko dziedāt
Mēs katrs esam atbildīgi par to, ko saražojam. Ko izvēlamies dziedāt, tas arī aiziet pa visu vienoto lauku. Tāpēc ir atbildīgi jāizvēlas, ko mēs dziedam. Katra dziedāšana ir citāda, jo katru reizi tiek izvēlētas citas dziesmas, un, pat ja ir tās pašas, to secība ir citāda. Māra joprojām savu dziesmu repertuāru turpina papildināt, kā arī izņemt ārā tās, kuras vairs neprasās dziedamas.
Māra savulaik aizgājusi no kora, jo saliktais repertuārs vairs nav atbildis viņas iekšējam ritmam, tas iekšēji nepiepildīja, kļuva arvien grūtāk paust kora muzikālo repertuāru un vārdus. Repertuārā bijusi tik liela dažādība, ka diemžēl lielu daļu no tā negribējās caur sevi transformēt, piepildot ar to pasauli. Iestājas tāda kā atbildības sajūta.
Bijis arī tā, ka, lasot dainas, vienkārši atnāk melodija. Māra pat dažas no tām ir ievietojusi savā dziesmu grāmatā, īpaši to neafišējot. Mārai pašai visvairāk patīk Ūsiņa laika dziesmas. Varbūt tāpēc, ka tas ir viņas dzimšanas dienas laiks, vēl ļoti tuvas ir veļu laika dziesmas ar visām tradīcijām un rituāliem. Bet katram laikam ir savs skaistums, savas enerģijas un melodija.
Kādi tad ir dziesmu apļi, kāpēc tie rodas no radītāju skatpunkta un ko tie dod dalībniekiem – saruna ar dažiem to veidotājiem.
PĒTERIS/VĪRU APLIS
Vācijā dzimušais Pēteris (Peter Stephan), savējo aprindās saukts par Pēterīti, pirms deviņiem gadiem ieradās apmaiņas programmā Latvijā. Piedzīvojot dažus īsākus un garākus prombūtnes brīžus, tā arī te palicis un nu māca latviešu tautasdziesmas pašiem latviešiem. Kā jokojam – sava veida vācu Krišjānis Barons, kurš zina vairāk latviešu tautasdziesmu par pašiem latviešiem.
Jau pašā ierašanās gadā, kad bija iznākusi pirmā Spēka dziesmu grāmata, Pēteris ticis pie kokles un katru vakaru pēc ģimnāzijas mācījies dziesmas. Piedzīvojis gan izmainītas apziņas stāvokļus, gan pārdabiskus mirkļus. Piemēram, piedaloties Meteņu rituālā Pokaiņos Ivo Puriņa un Vītolu ģimenes vadībā, dziedot Baltajā kalnā Visapkārt(i) gaisma ausa, biezie sniega mākoņi pēkšņi pavērušies un no nekurienes uzmirdzējusi saule. Šo mirkli Pēteris atceras kā vienu no neaptveramākajiem mūžā, kas veidojis spēcīgu saikni ar Latviju un baltu mantojumu.
Pirmos dziesmu apļus Pēteris sācis rīkot, mācoties Ērgļu arodskolā. Pats izvēlējies un salicis tautasdziesmu četrrindes pēc savas izjūtas, dažkārt pievienojot melodiju. Visur, kur ieradies, meklējis iespējas caur dziesmu izpausties!
Savienoties ar dabu pa taisno
Nu jau vairāk nekā gadu notiek arī Pētera rīkotie vīru dziedāšanas apļi, reizi mēnesī pulcējot līdz desmit cilvēkiem. Pēteris domā, ka cilvēku vēlmei šādi pulcēties iemesli ir visdažādākie. Viens no tiem – tautasdziesmas ir veids, kā savienoties ar dabu ļoti smalkā līmenī. Protams, pastāv arī citi veidi, kā sevī var atjaunot saikni ar dabu, bet, izdziedot tautasdziesmu svaigā gaisā, tas notiek caur tiešu uzrunu. Kā dainās rakstīts: “Saulīt, mana māmulīte.” “Šos vārdus izdziedot, cilvēks sarunājas caur dziesmu ar Sauli kā ar tuvu ģimenes locekli. Ja tas notiek dabā, esot Saules staru ieskautam, tas var rosināt izmainītus apziņas stāvokļus un dziedināt gan fiziskajā, gan mentālajā plānā,” stāsta Pēteris.
Kāpēc viņš nav aizrāvies ar vācu tautasdziesmām? Vāciešiem nemaz tādu senu dziesmu neesot, kas pamatā skaidrojams ar vācu valodas pārveidi 19. gadsimtā, vācu revolūcijas laikā. Tās faktiski jau esot industriālā laikmeta dziesmas, kurās ir ļoti maz tēlainības. Piemēram, Dieviņš nebrauc lēni no kalniņa lejiņā vai rakstītās kamanās. Tieši šai tēlainībai ar seno arhetipu palīdzību, kas guļ cilvēces zemapziņā, piemīt spēks modināt cilvēka apziņu no gadsimtu dzīlēm.
Krāšņums pastāv dziesmu daudzveidībā, kas vijas cauri visam Saules gadam. Arī tradīciju daudzveidība Latvijā ir ievērojama, piemēram, apdziedāšanās kults. Tas būtu labs veids, kā tikt galā ar visiem aizvainojumiem un aizturētām emocijām. To varētu arī skolās ieviest, lai izdziedātu bēdas un risinātu domstarpības. Šādā vai līdzīgā izpausmē varētu arī citas latviskās ieražas izmantot.
Klausīties, ne dziedāt no lapas
Cilvēkam nāktu par labu, ja viņš sāktu atcerēties spēju ieklausīties un saklausīt apkārtni. Apliecinājums tam ir dziedāšana uz atkārtojuma/atkārtojot, nevis iegrimstot papīra lapās un boksterējot vārdus no turienes. Tāda ir senā Visuma izpratne, ka ir saucējs un atsaucējs, balss un atbalss. Mūsdienu cilvēkam ir zudusi kosmiskā ritma saikne un kļuvis grūti bez steigas koncentrēties, fokusēties un ieklausīties, tāpēc ir grūti iztikt bez papīra lapas, kurā viss ir sarakstīts. Tas arī veicina tēlainības attīstību smadzenēs. Lielākoties izmantojam acis kā uztveres avotu. Ausis, t. i., dzirde un ieklausīšanās spēja, ir kļuvusi svešāka.
Viens no mīļākajiem vaļaspriekiem Pēterim ir braukšana autobusā – skatoties pa logu, baudot Latvijas ainavas un klausoties pasaules folkloru. Tajā viņš pilnībā iegrimst un dziļi atslābinās. Latviešu folkloras klausīšanās viņam ir reizē tās mācīšanās, atcerēšanās un iesūkšana sevī. Papīra būšana arī neļauj izbaudīt, kā pārējie dzied, un sajust kopējo lauku.
Vīrietis caur dziesmu atveras
Vislielākais dārgums mūsdienās ir cilvēks, kurš spēj just, mīlēt un uztvert dzīvi. Vīrietim ir daudz maigāka daba un smalkāka uztvere, nekā tiek uzskatīts. Piemēram, nedrīkst raudāt vai citādi paust savas jūtas un vienreizējo dabu, jāpelna vairāk naudas, jābūt pirmajam, jābrauc ar krutāku mašīnu nekā kaimiņam.
Dziedāšana pamazām palīdz šīs maskas nolikt pie malas. No svara ir arī tas, ka šajā aplī nav sieviešu. “Atrodoties pietiekami drošā vidē, caur kopdziedāšanu mēs atveramies. Tas prasa lielu drosmi – nolikt cieto masku pie malas, izkāpt ārpus racionālās domāšanas. Šajā ziņā dziedāšana dara brīnumus! Varētu teikt, ka sievietei vieglāk sajust savu centru. Tādēļ ceļš līdz sirds atvēršanai vīrietim tālāk nekā sievietei,” domā Pēteris. Tautasdziesmu dziedāšana šajā procesā darbojas kā labs palīglīdzeklis. “Gribētos redzēt vairāk cilvēku biežāk raudam – nevis no bēdām un skumjām, bet aiz mīlestības, līdzjūtības, prieka un laimes! Izraudāties dziļā pateicībā,” viņš novēl.
MADARA/SPĒKA DZIESMAS
Madara vārda tiešā un pārnestā nozīmē uzplaukusi pēdējos gados noteikto ierobežojumu laikā. Kopš pagājušā gada rudens attālinātos dziesmu apļus Telegram vietnē viņa mērķtiecīgi rīko pat divreiz dienā – no rīta un vakarā. Grupiņai Spēka dziesmas dalībnieku skaits pa šo laiku jau izaudzis pāri par 600 cilvēkiem. “Pirms kāda laika bija tāds kā nemiers, ka kaut kas jādara. Ņēmu rokās kokli. Sapratu tādu kā uzdevumu – man caur sevi ir jāapvieno tuvi un tāli tautieši,” stāsta Madara. Tas ir fantastiski, ka varam tā apvienoties caur dziesmām – mūs ir sadzirdējuši pat cilvēki no tālās Krasnojarskas. Esot katrs savā vietā un dziedot, mēs katrs izveidojam aizsardzības režģi savai zemei, sev un pašiem, kur dzīvojam. Viņa secinājusi, ka caur mūsu tautasdziesmām notiek brīnumu lietas – paveras plašāki apziņas lauki un tiek sajusts senču spēks. Madara neslēpj – kopš rīko dziesmu apļus, viņas jutība ir daudzkārt palielinājusies, un tagad viņa daudz labāk sajūt smalko pasauli. Madarai ir sajūta – jo biežāk cilvēks dzied, jo lielāku aizsardzības lauku viņš ap sevi izveido. Un ne tikai ap sevi – ap savu mājvietu un arī ap mūsu dzimto zemi.
Reizi mēnesī Madara pulcē cilvēkus klātienē – katru reizi kādā citā Latvijas vietā. “Tā ir iespēja citam citu ieraudzīt, sajust, pateikt labos vārdus klātienē.” Viņa gan saka, ka nemaz to sintētiku, attālināti dziedot, nejūtot, ja vienā laikā katrs no sev ierastās vietas dzied. Var just, kā cilvēki atmaigst, atlabst, kopdziedāšana palīdz arī atveseļošanās procesā. Var būt pat, ka vienlaikus tiešraidē pieslēdzas un dzied ap 50 cilvēku. Dziedāšana šajā nepārtraukto pārmaiņu laikā nostiprina sajūtu, ka viss ir labi! “Kaut arī ar lielāko daļu cilvēku neesmu tikusies klātienē, tik un tā izjūtu milzīgu mīlestību, kas nāk no šiem cilvēkiem, turklāt man ir sajūta, ka jūtu katru cilvēku individuāli,” stāsta Madara. Viņa jūt, ka iet savu sirds ceļu, tādā veidā palīdzot citiem.
Katru rītu mosties ar Dziesmu svētku sajūtu
Katram cilvēkam ir dots brīnišķīgs instruments – balss. Caur balsi cilvēks izvibrē visu savu ķermeni un uztur to labā formā. Madara saka, ka ik rītu ceļas ar laimes sajūtu, jo tūlīt atkal būs jādzied, un katrs rīts ir kā Dziesmu svētki. Te valda beznosacījuma mīlestība.
Par to, ka ir sākts iet šādu ceļu, Madara vēlas pateikties saviem vecākiem, ka ievirzījuši viņu mūzikā, par pacietību un mīlestību, ko dāvāja un, protams, turpina dāvāt! Pateicība skolotājiem, kas iemācīja mīlēt mūziku – Lienei Batņai par mūzikas pasauli, par sirsnīgo mīlestību pret katru mūzikas noti! Kokles skolotājām Kristīnei Jeronovičai un Birutai Derumai, ka iemācīja ieraudzīt pasauli daudz krāsaināku un gaišāku. Paldies arī mīļajai atbalsta komandai par vienmēr sniegto palīdzību, dziedot dziesmas, ja pašai nesanāk padziedāt, un, protams, ģimenei par atbalstu, radot šo brīnišķīgo ideju! Tāpat pateicīga ikvienam cilvēkam, kas nāk dziedāt un dziedināties, jo kopā mēs vairojam spēcīgu gaismas lauku! Ceļam sevi augstās vibrācijās un mūsu zemīti! Mīlestībā un pateicībā no visas sirds!
Dziedāt gribošie
Iespējams, dziesmu apļi neuzņemtu tādus apgriezienus, ja tiem nebūtu savs īpašais aizbildnis un rūpes turētājs. Un tāds jau vairāku gadu garumā ir Māris Bērziņš, kurš sociālās saziņas vietnē whatsapp izveidojis grupiņu Dziedāt gribošie. Viņš apzina visus, kuri vēlas dziedāt, kā arī visus, kuri dziesmu apļus ir gatavi rīkot, kuri piedāvā vietu vai nokļūšanu līdz tiem. Lai gan Māris klasiskajā izpratnē pats nav muzikāls, tas netraucē viņam aktīvi piedalīties dziedāšanas procesā. Māris ir secinājis, ka pats var sevi dziedināt, dziedāšanas procesā vibrācijas no vienas vietas pārbīdot uz citu. Piemēram, no kakla un krūškur-vja uz jebkuru citu ķermeņa vietu. “Viens ir vibrācijas, kuras saņem dziedot, otrs – no apkārtējiem, tāpēc ir ļoti svarīgi tikties klātienē,” secinājis Māris. Klātienē esot ap 90% apzinātības efekts, dziedot attālināti, tas ir krietni mazāks – tikai ap 10%. Līdz ar to dziedāšanai klātienē ir daudz lielāka iedarbība. Protams, ne mazāk svarīgi ir satikt līdzīgi domājošus ļaudis, jautrus, priecīgus cilvēkus, gūt pozitīvas emocijas.
IEVA/DZIEDĀT IR LAIME!
Vecais labais teiciens – kurpniekam nav kurpju – šajā gadījumā attiecināms uz mani, šā raksta autori. Vieglāk uzrakstīt par citiem nekā par sevi. Tomēr pāris lietas gan vēlos piebilst un atzīt. Kad dziedu, es jūtos laimīga, bet, kopā dziedot, es laimīgus varu darīt arī citus. Īsta laime rodas dodot un ņemot. Tāpēc ikvienam vajadzīgi domubiedri, kuriem ir kopīgas vērtības, kuri jūtas līdzīgi un var šajā sajūtā dalīties. Ir reizes, kad labi padziedāt tāpat, ir reizes, kad caur dziesmu strādājam konkrētam nodomam. Cik vien dažādas ir dziesmas, tik dažādas ir situācijas, un svarīgi būt brīvam tajā visā.
Protams, kā ilgstošai koru un daudzu Dziesmu svētku dalībniecei nedaudz pietrūkst tās pavisam smalkās katarses, ko var izbaudīt, korī dziedot, piemēram, Arvo Perta skaņdarbus. Toties, kad sanāk pieredzējušākie dziedātāji, var brīvi ļauties divbalsībai un pat daudzbalsībai. Esmu priecīga par ikvienu dziesmu draugu, kuri apvienojušies man tuvāko cilvēku Dziedāt ir laime grupiņā, kā arī par ikvienu, kurš pievienojas dziesmu apļiem plašāk pieejamos pasākumos. Priecājos dalīties dziesmās gadskārtu ritumā (gan savulaik folkloras kopā Auri apgūtajās, gan no jauna repertuārā ienākušās, tostarp caur kopienu Varabunga), gan baudot vienkārši meditatīvu dziedājumu domubiedru lokā. Dziedāt un dziedināties latviešiem ir vienas saknes vārds, tāpēc pēc iespējas biežāk dziedam un skaisti dzīvojam!
