Par bānīti un ātrvilcienu 7
Ilmāra tēvs bija dzelzceļnieks Gulbenē. Ilmārs atminas, kā māte 1941. gada jūnijā represētajiem cilvēkiem nesusi uz vagoniem dzeramo ūdeni, līdz sargs uzbrēcis: “Ja tu neuzvedīsies, kā nākas, mēs tevi arī iecelsim vagonā!”
Ilmārs atceras arī kuriozu notikumu: “Esmu bērnībā neskaitāmas reizes braucis ar šaursliežu bānīti. Reiz, kad bānītis nāca atpakaļ no Stāmerienas uz Gulbeni, vadītājs izkrita laukā, jo bija iedzēris, bet lokomotīve turpināja braukt, kamēr viss tvaiks izgāja, un tad apstājās. Dzelzceļniekiem ar otru lokomotīvi bijis jābrauc tai pakaļ un jāvelk.”
Ilmāra, Ārijas un viņu meitas Marutas vaļasprieks ir ceļošana. Pirms dažiem gadiem Ilmārs bijis Venēcijā un Milānā un atceras, kā sēdējis pie vilciena loga un izbaudījis Itālijas ainavu skaistumu. Pirms savas jubilejas viņš vēlējies pavizināties ar ātrvilcienu “Eurostar”, kas traucas ar ātrumu aptuveni 300 km stundā, tāpēc abi ar Āriju no Čikāgas lidojuši vispirms uz Londonu, lai ar vilcienu aizbrauktu uz Briseli un no turienes – uz Rīgu. Taču pēc “Eurostar” brauciena nospriedis: tas brauc pārmērīgi ātri, ainava gar acīm aizzib pārāk strauji.
