“Es biju viena no tām, kas apcēla!” Skarbi stāsti no skolas laikiem, kas neliek mieru vēl šodien 1
Sociālajā medijā “Thread” izveidojusies visai privāta, bet noderīga diskusija. Diskusijas autors uzdod jautājumu: “Tie, kuri skolā apcēla citus – par izskatu, drēbēm, ģimenes trūkumu vai vienkārši atšķirīgumu… Kāpēc jūs to darījāt? Vai tas bija paša lēmums? Vai vienkārši iekļaušanās barā? Tagad, gadiem vēlāk, vai tu atceries, kāpēc tas šķita pareizi?”
Šī tēma rosinājusi plašu atsaucību un pārdomas par jaunības pieredzi. Kāda sieviete dalās savā atmiņā:
“Vienam cilvēkam man joprojām gribas atvainoties un jūtos neērti. Kāpēc tā darīju? Nav ne jausmas. Toreiz tas likās kā joks. Bet šobrīd saprotu, ka joks ir, ja par to smejas visi, nevis viens raud.”
Kādu citu lietotāju šis ieraksts aizved atpakaļ pie jaunības dienām: “2 reizes atceros, kad izturējos nievājoši pret klases klusāko meiteni kura bija no nabadzīgākas ģimenes, bet tas nebija iemesls. Iemesls vispār nebija. Jo vnk var. Tu esi/jūties pārāka un tāpēc var. Un tajā vecumā man nebija tāda izpratne par bullying, citu aizskaršanu, jūtām utml lietām kā tagad. Tagad es nekad mūžā neuzdrošinātos. Bet savos padsmit gados pasauli redzēju pavisam savādāk, ar citiem noteikumiem un citu kārtību.”
Cita sociālā medija lietotāja raksta: “Es esmu skolas laikā bijusi tajā kompānijā, kas apceļ. tagad atskatoties, protams, ir kauns, jo sāk parādīties izpratne par to, cik tas bija nežēlīgi un nevietā, bet tajā laikā bija tāda sajūta, ka ir tādi cilvēki, kurus nevar apcelt, un ir tādi, kam gandrīz vai uz pieres rakstīts ‘apcel mani’. Un tam nav nekāda sakara ar turīgumu, resnumu, tā ir kaut kāda enerģija ko izjūt visi pārējie. vienu gadu arī mani apcēla, bet tad es sāku braukt virsū pretī un tas beidzās ļoti ātri.”
Diemžēl ieraksts liek pagremdēties atmiņās arī tiem, kuri skolas laikā ir cietuši no vienaudžiem. Kāda sieviete atzīst:
“Biju tā kuru apcēla – par izskatu (biju visgarākā un tievākā no visām meitenēm), par uzvārdu, par to, ka mamma nedeva naudu tusiņiem un izklaidēm. Atceros sarunu kompānijā, visi runāja, par ko katrs varētu kļūt – kam teica, ka būs ekonomists, kurš žurnālists, kurš uzņēmējs, tikai par mani nepateica neko izņemot “nav ne jausmas, kas tev varētu padoties”. N-tos gadus vēlāk tie paši cilvēki izsaka komplimentus par izskatu un brīnās par to, kā es esmu bez augstākās izglītības tikusi vadošā amatā.”
Vēl kāda sieviete dalās ar savu nepatīkamo pieredzi: “Uhhh, mani apcēla jo nāku no krievu ģimenes. Apsaukāja, izķēmoja vārdu, kaut arī bija latvisks, non stop ķircināja, provocēja uz kautiņu. Vienmēr aizstāvējos, kāvos. Tie paši arī citus apcēla jo viņi nāca no nabadzīgas ģimenes. Redzu kā tie kas apcēla un viņu otrās pusītes šeit raksta pasakas par idillisku dzīvi, harmoniju.. Brīnos par to kā tas iespējams. Bet nu dzīve iet uz priekšu, visam ir iemesls, no laimes jau citam pāri nedara. Ceru, ka viņu bērniem tas nebūs jāpacieš, tas arī viss.”
Ko saka speciālisti?
Pēc oficiālās informācijas no StopBullying.gov, apcelšanas sekas var būt ilgtermiņa un ietekmēt gan emocionālo, gan fizisko veselību. Bērni, kuri tiek apcelti, biežāk cieš no depresijas, trauksmes, zemas pašapziņas un pat domām par pašnāvību. Viņiem var būt grūtības skolā, biežāka nevēlēšanās doties uz skolu un sliktāki rezultāti mācību priekšmetos.
Tāpat arī bērniem, kuri paši apceļ citus, nākotnē ir paaugstināts risks kļūt par varmācīgiem pieaugušajiem. Pētījumi liecina, ka šiem cilvēkiem biežāk ir sodāmība, uzvedības problēmas un nestabilas sociālās attiecības pieaugušo vecumā. Tāpēc ir būtiski par šiem jautājumiem runāt un izglītot sabiedrību jau no mazotnes.
