“Pietrūkst tā, ka citreiz jāraud spilvenā…” Aizbraukušie latvieši neslēpj, kas visvairāk trūkst un velk atpakaļ uz dzimteni 0
Vai kādreiz esat aizdomājušies, kāda būtu Latvija, ja visi, kuri reiz pārcēlušies prom no Latvijas, nekad nebūtu pieņēmuši šādu lēmumu? Ir sāpīgi skatīties no malas uz ģimenēm, kuras nolemj aizbraukt, taču ir neizmērojams prieks dzirdēt, ka ir arī tādi, kuri atgriežas.
Aizbraukšana uz citu valsti bieži nozīmē jaunas iespējas, karjeru, citādu dzīves pieredzi un reizēm arī vēlmi meklēt to, ko Latvijā konkrētajā brīdī neizdodas atrast. Taču gadiem ejot, daudziem dzimtene joprojām paliek sirdī. Un dažkārt vēlme atgriezties kļūst arvien spēcīgāka.
Par to sociālo mediju platformā “Threads” aizdomājas arī Asnāte, kura jautā citiem latviešiem, kuri ārzemēs jau izveidojuši stabilu dzīvi, vai viņiem pietrūkst Latvijas.
“Kā ir latviešiem, kas uzbūvējuši stabilu dzīvi ārzemēs – vai pietrūkst Latvijas? Man, it īpaši pēc vasaras atvaļinājuma Latvijā, spēcīga trūkuma sajūta un nostaļģija, bet atgriezties nevaru, karjera un dzīve ir Francijā. Iesprūdusi tādā kā limbo, ne tur, ne šur,” raksta Asnāte.
Uz viņas jautājumu atsaukušies daudzi, daloties gan ar ilgām pēc Latvijas, gan pavisam pretēju pieredzi.
Kristīne stāsta, ka viņai lēmums jau ir pieņemts, pēc 15 Norvēģijā pavadītiem gadiem viņa ir atgriezusies Latvijā.
“Vēl nav divi mēneši pagājuši kopš atgriezos Latvijā pēc 15 gadu dzīves Norvēģijā. Esmu laimīga, jo esmu mājās,” raksta Kristīne.
Vieniem pietrūkst, citi atpakaļ negribētu
Ilzei Latvija visvairāk pietrūkst vasarās un brīžos, kad gribas būt kopā ar savējiem, tomēr viņa neuzskata, ka vēlētos atgriezties uz pastāvīgu dzīvi.
Kāda cita sieviete atzīst, ka Latviju ikdienā nemaz neilgojas, turklāt viņai īpaši neesot pieņemama cilvēku attieksme. “Nē, nepietrūkst vispār, tik nelaipni un neapmierināti visi, jo esmu pieradusi pie smaidīgiem un apmierinātiem cilvēkiem sev apkārt, piedodiet, bet tā ir,” viņa raksta.
Taču ir arī tādi, kuri Latviju gaida ar nepacietību.
Solvita stāsta, ka pavisam nesen atgriezusies no Latvijas, kur pavadījusi sešas skaistas nedēļas kopā ar saviem mīļajiem.
“Man ļoti pietrūkst, tikko arī atgriezos no Latvijas, kur pavadīju sešas skaistas nedēļas kopā ar saviem mīļajiem. Gaidu jau nākamo atvaļinājumu, kad atkal došos uz Latviju. Latvijas garša nelīdzinās nevienai pasaules zemeju garšai. Gaidu, kad puika pabeigs skolu, tad atpakaļ uz Latviju,” viņa raksta.
Īpaši emocionāli par dzīvi prom no Latvijas izsakās Solveiga, kura ārvalstīs dzīvo jau 17 gadus.
“Pietrūkst tā, ka citreiz jāraud spilvenā. Īpaši pēc garākām brīvdienām. Ģimene, draugi, tā sakņu, savas zemes vibrācija. Latvijas dvēseles dziļums. Un kas vēl Latvijā nav apskatīts, izpētīts, izzināts!? Jau 17 gadus tik tādi Latvijas brīvdienu zipšņi, fiksi apskriet visus un atkal jau prom, pasaulē.”
“Dažādu apstākļu dēļ izvēlamies un paliekam, audzinām savus mazos vīra dzimtenē. Cik varu, daru, lai arī bērni zinātu un mīlētu mūsu Latviju un runātu tās valodā. Pagaidām tā,” viņa piebilst.
Arī Ance neslēpj, ka ir prom jau 16 gadus un plāno atgriezties. “Ilgas ir neaprakstāmas,” viņa atzīst.
Līgai arī pēc gandrīz 16 gadiem ārvalstīs aizbraukšana no Latvijas kļūst arvien grūtāka. “Esmu prom jau tūlīt 16 gadus un ar katru reizi vien grūtāk aizbraukt prom no Latvijas. Asaras un besis pēc tam ilgi iekšā ir. Grūti ir pēc tam savākties un turpināt dzīvot svešumā, tāda sajūta, ka sirds un mana labsajūta ir Latvijā,” viņa raksta.
Ne visi aizbrauc, lai paliktu
Lai gan aizbraukšana no Latvijas gadu gaitā ir bijusi nozīmīga Latvijas iedzīvotāju skaita izmaiņu daļa, jaunākajos datos saredzam arī pretēju tendenci – cilvēki Latvijā atgriežas.
Centrālās statistikas pārvaldes datos redzams, ka 2025. gadā Latvijā ieradās 13,8 tūkstoši cilvēku, savukārt no valsts izbrauca 15,1 tūkstotis. No visiem iebraucējiem 7,6 tūkstoši jeb 55,1% bija remigranti – Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, kā arī cilvēki ar citu valstisko piederību, kuri dzimuši Latvijā.
Tas nozīmē, ka vairāk nekā puse no 2025. gadā Latvijā iebraukušajiem bija cilvēki, kuriem ar Latviju jau ir bijusi cieša saikne un kuri valstī atgriezās pēc dzīves ārvalstīs.
Vienlaikus remigrantu skaits, salīdzinot ar 2024. gadu, samazinājies par 2,4 tūkstošiem.
Tātad arī šodien stāsts par aizbraukšanu nav tikai stāsts par cilvēkiem, kuri Latviju pametuši uz visiem laikiem. Daļa pēc gadiem atgriežas, bet vēl citi par atgriešanos domā, lai gan viņus ārvalstīs joprojām notur darbs, ģimene, bērnu skola vai jau izveidota dzīve.
Tomēr ne visiem dzīve ārvalstīs nozīmē nemitīgu cīņu starp divām vietām. Agrita stāsta, ka viņai izdevies atrast līdzsvaru un justies kā mājās gan Latvijā, gan Zviedrijā.
“Man kaut kā ir ļoti paveicies, bet, kad esmu Latvijā, man tur tik ļoti patīk, ka negribu braukt atpakaļ uz Zviedriju, savukārt, kad esmu Zviedrijā, man tik ļoti patīk tur, ka nav vēlēšanās atkal kaut kur doties. Abās vietās jūtos ļoti labi un abās ir mājas sajūta.”
Aizbraukšana no Latvijas katram nozīmē ko citu. Vienam tā ir iespēja veidot karjeru un dzīvi citā valstī, citam – ceļš, no kura pēc gadiem tomēr gribas atgriezties. Vēl kādam Latvija paliek par vietu, kuru vislabāk izbaudīt atvaļinājumā, bet ikdienu viņš izvēlas veidot citur.
Tomēr aizbraukušo stāstos atkārtojas viena kopīga sajūta – arī tad, ja dzīve ir izveidota citā valstī, Latvija daudziem joprojām ir kaut kas vairāk par vietu kartē. Tā ir ģimene, draugi, valoda, bērnības vietas un māju sajūta, kuru ne vienmēr iespējams atrast citur.
