Bailes no vakcīnas – padomju mantojums. Zinātnieks Andris Ambainis par to, kāpēc Latvijā tik negribīgi vakcinējas 222
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Tikko uzgavilējām olimpiskajiem medaļniekiem sportā. Vai ko līdzīgu varam sagaidīt arī zinātnē? Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesora Andra Ambaiņa darbu kvantu skaitļošanā Baltijas zinātņu akadēmijas nupat novērtējusi ar izcilības medaļu. Jau tagad ar saviem izgudrojumiem mūsu zinātnieki atrodas starp pasaules līderiem.
Tiekamies Latvijas Universitātes senākajā ēkā Raiņa bulvārī, kur Andra Ambaiņa kabinets atrodas trešajā stāvā. Uz galda starp dokumentu kaudzēm izceļas iespaidīga lieluma datora ekrāns, tomēr savas idejas kvantu skaitļošanā vispirms modelējot prātā un uz papīra.
Aprēķinus līdz trīsciparu skaitļiem veicot bez kalkulatora palīdzības. Sarunas laikā pāris reižu iezvanās tālrunis – sieva gribot saplānot nākamo nedēļu, viņš paskaidro.
Izklaidīgā profesora tēls zinātniekam nepiedien, lai gan jaunākajos gados no matemātikas olimpiāžu komandas biedriem reiz dabūjis balvu kā aizmāršīgākais dalībnieks.
Matemātika jums padevusies kopš bērnības, vai paveicās satikt īsto skolotāju?
Lielākoties matemātiku apguvu pašmācības ceļā.
Kad vecāki pamanīja manu interesi, viņi sāka pirkt skolēniem domātās grāmatas par matemātiku.
Es tās šķirstīju, kaut ko izlasīju un iemācījos, sāku braukāt uz olimpiādēm. Tiklīdz pirmo reizi dabūju pirmo vietu, vecāki parūpējās, lai matemātiku nepametu.
Vai nedabūjāt ciest no skolasbiedriem? Mēdz būt, ka “gudrīši” nepatīk, tāpēc ka izceļas.
Turējos nedaudz attālāk no pārējiem, lielākoties pats par sevi, tomēr biju klasesbiedru novērtēts.
Apzinājāties savu talantu, ka esat labākais?
Tas bija patīkami, ka padodas matemātika, taču nevarēju saprast – kāpēc man ir dots, bet citiem – ne.
Vai jaudīgais kvantu dators, kuru zinātnieki cenšas radīt gadu desmitiem ilgi, spēs atšifrēt šo noslēpumu – kāpēc vienam dots, otram – ne?
Ir kaut kādas lietas, ko kvantu dators spēj risināt, bet prāta pētīšanu es tur neredzu.
Ko domājat par apgalvojumu, ka cilvēki izmanto tikai daļu no savu smadzeņu spējām?
Par šo strīdas, vai tas nav viens no neirozinātnes mītiem. Nekad neesmu dzirdējis šim apgalvojumam mērauklu. Domāju, ka mehāniskā līmenī izmantojam visas smadzeņu šūnas, nav vēl konstatēts, ka būtu kāds snaudošs smadzeņu gabals. Jautājums ir, cik labi mēs tās varētu uztrenēt?
Vēl dzīvojam Tokijas olimpisko spēļu atskaņās. Vai kvantu datoru varētu nosaukt par vienu no zinātnieku olimpiādes mērķiem?
Kad būvēja pirmos prototipus, bija sacensību momenti, kurš būs pirmais – “IBM” vai “Google”. Tagad runājam par vidēja izmēra kvantu datoriem, kurus atšķirībā no mazajiem vairs nevar nomodelēt uz parastā datora, tomēr tas vēl nav tik jaudīgs, lai atrisinātu kaut ko nozīmīgu, ko varētu izdarīt liela izmēra dators. Pie vidējā izmēra nonācām aptuveni pirms diviem gadiem, un uzvarētājs bija “Google”.
Cik tālu zinātnieki ir tikuši lielizmēra kvantu datora stikla kalnā?
Datoram ir visas sastāvdaļas, taču tās darbojas nedaudz neprecīzi, tāpēc vajag padarīt simts reižu precīzākas, kas varētu būt darbs divdesmit gadiem. Taču šovasar angļu zinātnieka Džeremija O’Braina Kalifornijā dibinātais jaunuzņēmums “PsiQuantum” apņēmās desmit gados uzbūvēt praktiski nozīmīgu kvantu datoru un dabūja gandrīz pusmiljardu ASV dolāru.
Kā saka mans kolēģis Vjačeslavs Kaščejevs*, kurš personīgi ir saticis un runājies ar zinātnieku, – ļoti optimistisks un daudz sola…
Līdz šim desmit gados šādu uzbūvēt vēl neviens nav uzdrošinājies.
Notiek pamatīga sacensība starp valstīm – Francijas valdība sola ieguldīt 150 miljonu eiro, lai to uzbūvētu Francijā, ASV un Ķīnas piedāvātās summas sniedzas vairākos simtos miljonu.
Kaut kas līdzīgs kā ar kovida vakcīnu?
Tur bija vēl lielāka sacensība.
Ko šāds aparāts dos?
Lielais sapnis ir lieljaudas skaitļošanas ierīce, uz kuras zinātnieki varētu labāk nomodelēt fiziku un ķīmiju. Uz esošajiem superdatoriem tas ir ļoti sarežģīti, prasa ilgu skaitļošanas laiku un galu galā – lielu naudu, tāpēc jauda tiek sadalīta starp vairākiem lietotājiem.
Lielākā daļa darba tiek veltīta, lai radītu nākamās paaudzes baterijas, kas ir viens no praktiskās zinātnes lielajiem izaicinājumiem – uztaisīt kaut ko, kas ir lēts, efektīvs un ko var saražot, neradot pārāk lielu piesārņojumu.
Savukārt ķīmijā viņi cenšas izdomātu labāku veidu, kā slāpekli, kas ir gaisā, pārvērst slāpekļa minerālmēslos, lai rūpnīcām nebūtu jāpatērē dabasgāze kā tagad, kad 2% no zemeslodes dabasgāzes krājumiem tiek izmantoti mēslojuma ražošanai.
Ja izdotos saprast, kā augi spēj slāpekli no gaisa pārvērst slāpekļa savienojumos, varētu uztaisīt labāku rūpniecisku procesu, kas mazāk kaitētu videi.
Molekula, kas darbojas augos, ir zināma, un, ja būtu pietiekami spēcīgs dators, uz tā uzmodelētu molekulu un tiktu pie kāda rezultāta. Par šo sapņo jebkurš kvantu ķīmijas zinātnieks!
Kur ceļā uz kalna virsotni atrodaties jūs ar savu komandu?
Man ir cits stikla kalns, jo patiesībā ir divas virsotnes: viena – uzbūvēt kvantu datoru, otra – izdomāt, kur tas ir lietderīgs. Mēs esam pie otrās. Ir kādas piecas līdz desmit idejas, uz kurām balstās kvantu skaitļošanas metodes, un vienu no tām, ko jau tagad aktīvi attīsta un lieto pārējā skaitļošanas pasaule, izdomājām mēs. Esam starp līderiem.
Var teikt, ka ar pilnu jaudu piedalāties kvantu datorzinātnes olimpiskajās spēlēs?
Piedalāmies, taču šīs ir sarežģītākas spēles, jo bieži nav skaidrs mērķis. Mūsu gadījumā 80% laika aizņem skrējiens pēc mērķa, kurš īsti nav skaidrs, un situācija velk uz “aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko”.
Matemātiskajā datorzinātnē lielākoties uzdevumi, kā kaut ko izskaitļot, vai nu ir viegli, kurus var atrisināt stundas laikā, vai tik sarežģīti, ka skaties uz tiem un nezini, kā kaut ko var izdarīt.
Vai nevar uznākt apnikums, kad kaut kas ilgstoši nedodas rokā?
Ja kaut kas nedodas rokā, mēģinu kādu citu uzdevumu. Viens no maniem audzēkņiem Aleksandrs Belovs spēj gadu strādāt pie vienas problēmas, līdz tā padosies, es to nespēju. Man diezgan jūtami lēkā intereses, taču tajās pašās kvantu datorzinātnes robežās.
Ja izdomā, kā ar to risināt kaut ko citu, nevis sākotnēji iecerēto uzdevumu, tas joprojām ir rezultāts. Tādā veidā nonācu pie kvantu pretinieka metodes algoritma analīzei, kas skaidro, ka nav labāka algoritma par jau visplašāk lietoto metodi pasaulē, ar kuru šajā jomā tiek risināti 80–90%. Mana metode ir aizgājusi pasaulē.
Vai Nobela prēmijas vērta?
Šis ir zemāka līmeņa sasniegums, specifiskāka lieta. Uz Nobela prēmiju varētu pretendēt kvantu algoritms, kas ar milzu paātrinājumu izdarītu kaut ko praktiski nozīmīgu. Ja Nobela komiteja par to lemtu, balva pienākas amerikānim Pīteram Šoram par 1994. gadā izgudroto pirmo lietojamo kvantu datoru, kas bija kā grūdiens, lai sāktu šādu datoru būvēšanu.
Līdzās augstiem informācijas tehnoloģiju sasniegumiem arvien vairāk rodas bažas, ka ierīces pārlieku pārņems mūsu dzīvi, sāks to kontrolēt un ierobežot.
Man ir bail, ka aiz bažām pārlieku ierobežosim šīs tehnoloģijas un izmetīsim ārā arī derīgos lietojumus. Vieta bažām ir tad, ja tehnoloģijas lieto, lai kaut ko prognozētu par cilvēku uzvedību.
Latvijā līdz tam neesam nonākuši, bet ASV mākslīgā intelekta sistēmas mēģina prognozēt, kurš noziedznieks nākotnē varētu būt bīstams.
Ir bijis gadījums, kad zinātnieki pierādīja, ka mākslīgā intelekta sistēma prognozēja sliktāk nekā vienkārša formula, kas balstījās uz to, cik reižu noziedznieks ir notiesāts un kāds ir viņa vecums.
Jo būtiskākas sekas mākslīgā intelekta lēmumam, jo lielākai uzmanībai jābūt. Tas pats attiecas arī uz citām datortehnoloģijām. Esmu vairākkārt uzstājies pret e-vēlēšanām. Ja kādam izdosies uzlauzt e-vēlēšanas, sekas būs ļoti būtiskas.
Mēs te apspriežam mākslīgo intelektu un augsto zinātni, kas arvien vairāk ienāk cilvēku ikdienā, taču vakcinācija vienai daļai joprojām ir viedokļa vai izvēles brīvības jautājums, nevis zinātniski pierādīts paņēmiens, lai izvairītos no saslimšanas ar kovidu vai pārslimotu to vieglāk un mazinātu slimības sekas. Kas tur par vainu, diez vai zināšanu trūkums?
Tie ir kaut kādi psiholoģiskie faktori, kas ir kopīgi mūsu sabiedrībai.
Daži no tiem ir vispārcilvēciski, citi nāk no postpadomju telpas, kurā pastāvam.
Padomju laikā zinātniskums tika uzspiests no augšas, nevis dabiski izveidojās sabiedrībā. Normālā demokrātiskā sabiedrībā zinātnieku pilsoniskais pienākums ir pastāvēt par zinātni, to skaidrot un aizstāvēt. Padomju Savienībā šā pienākuma vietā bija kāds no augšas uzspiests zinātniskums, taču daudzi ticēja arī ezoterikai.
Ja paskatāmies uz Eiropas karti, varam redzēt, ka Austrumeiropā vakcinēto ir daudzreiz mazāk nekā Rietumeiropā – jo tālāk uz austrumiem, jo sliktāk.
Redzam, kā izpaužas vispārcilvēciskās domāšanas īpatnības, kuras pastāvēja jau ar citām vakcīnām vēl pirms kovida – cilvēks par bīstamākiem uztver riskus no darbības, nevis bezdarbības, prāts pievērš uzmanību retām lietām – vairāk baidās lidot, nevis braukt ar auto, lai gan reāla drošība ir pretēja.
Vairāk vērš uzmanību, ja kaut kas retu reizi notiek ar vakcinētu cilvēku.
Postpadomju fons izpaužas arī tā, ka neuzticamies, ko mums saka vai liek, baidāmies no varas, neesam pieraduši, ka lēmumi un ieteikumi balstās uz zinātni un ir saprātīgi, un vislabākais ir tiem sekot.
Tad nav jābrīnās, ka vakcīnu noliedzēju vidū redzam daudz skolotāju, jo vairāk nekā puse ir vecāki par 50 gadiem, tātad dzīvojuši un strādājuši padomju sistēmā.
Un līdz ar to cilvēkos ir iesakņojusies baiļu domāšana. Nāk rudens un delta variants Latvijā ar zemu sabiedrības vakcinācijas līmeni izplatīsies tikpat ātri, cik sākotnējais, kur neviens nebija vakcinējies.
Izmisīga situācija pieprasa izmisīgus līdzekļus.
Loterijas, kā izpētījuši amerikāņi, pamudina vakcinēties tikai pusotru procentu, kas Latvijā būtu ap 30 tūkstošiem iedzīvotāju. Runājot par obligāto vakcināciju, ir vietas, kur tā nepieciešama – slimnīcās, pansionātos…
Kā skolnieka tēvs gribētu, lai skolotāji ir vakcinēti?
Gribētu, lai arī vairākums klases biedru ir vakcinēti. Kamēr nav vakcinēti bērni, tikmēr skolotāja vakcinācija vēl perfekti nepasargās, jo vīrusu var atnest citi bērni klasē.
Baltijas zinātņu akadēmiju konferencē, kuru apmeklēju jūnijā, lielā tēma bija matemātika un sabiedrība, tai skaitā kovida kontekstā. Izdevās paklausīties Igaunijas un Lietuvas matemātiķus, kas savām valdībām veic kovida modelēšanu.
Viena atziņa no igauņu pētījuma – bērni slimo maz, bet vīrusu pārnēsā, un no viņiem kovids nonāk pie vecākās paaudzes, tāpēc vajag vakcinēt arī bērnus.
Otra – ir daudz valstu, kurās spēja zinātniski nomodelēt lietas ir lielāka, nekā spēja realizēt secinājumus, un ir daudz valstu, kurās zinātnieki devuši daudz padomu, bet politiķi tos nav īstenojuši.
Vai savus bērnus vakcinēsit, kad tas būs iespējams?
Vedīsim vakcinēties pirmajā dienā, kad vakcīna būs pieejama Latvijā.
Kā ar vakcināciju augstskolā?
Par augstskolu esmu diezgan pārliecināts, ka klātienē vajadzētu strādāt tikai tiem pasniedzējiem un studentiem, kas ir vakcinēti. No fakultātes iekšējām diskusijām izklausās, ka vakcinēti ir 80–90%.
Cik nav runāts par zinātnes zemo finansējumu, tomēr nekust ne no vietas. Vai jums ir kāds skaidrojums, kāpēc Latvijā zinātnei piešķir gandrīz divas reizes mazāk naudas nekā kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā?
Zemais zinātnes finansējums mums velkas līdzi no 90. gadu sākuma, kad padomju zinātne, īpaši lietišķā, vairs nevarēja pastāvēt, jo strādāja pasūtītājam Krievijā. Taču nebija skaidrs, vai Latvijai kaut kas būs vajadzīgs no zinātnes vai arī būsim tilts starp Rietumiem un Austrumiem un dzīvosimies no valūtas maiņas…
Dažreiz tādi neveiksmīgi lēmumi velkas līdzi vairākus desmitus gadus un tos neizdodas labot, jo katru reizi kaut kas cits izrādās svarīgāks par zinātni.
Kādu kaitējumu tas nodara valstij?
Zinātne ir kā logs uz pasauli ideju jomā, caur kuru dabūt dažādas tehniskas idejas, pirms tās nonāk praksē, lai brīdī, kad tās tiek realizētas, nebūtu jāpērk kā prece. Ja par tām uzzinām ātrāk, varam paši ražot un pārdot preci citiem. Arī tehnoloģiskie jaunuzņēmumi veidojas vairāk un ātrāk valstīs, kurās zinātne tiek stiprāk un labāk atbalstīta.
Vai nav arī pašu zinātnieku kūtrums vairāk skaidrot un prasīt finansējumu?
Ir izveidojusies pamatīga paaudžu plaisa starp 40 un 60 gadus veciem zinātniekiem – atkal tie paši 90. gadi, kad nebija naudas un visi, kas bija tajā laikā jauni, aizgāja no zinātnes. Palika gados vecākie un tie, kas kaut ko bija sasnieguši un uz sasniegumu bāzes varēja darboties.
Tāpēc tagad ir sešdesmitgadnieku paaudze, kā Latvijas Zinātņu akadēmijas vadībā, un tad ir mana paaudze un jaunāki.
Pa vidu trūkst zinātnieku, kas varētu vadīt kaut ko lielāku, kā arī spētu runāt ar politiķiem.
Jābūt zinātnieku kopienai, kas to uzņemas un spēj sekmīgi darīt. Man liekas, ka redzu cilvēkus, kuri par tādiem var kļūt.
Viens no tiem esat jūs pats?
Laikam nāksies to uzņemties. Pēdējo gadu esam daudz runājuši par valsts finansētu pētījumu iniciatīvu tieši kvantu tehnoloģijās, un šo pieredzi varam izmantot plašākās sarunās par zinātnes finansējumu.
Varbūt palīdzēs, ka esat kustības “Par!” biedrs?
Esmu bijis runāties par augstākās izglītības un zinātnes lietām, augstskolu reformu – kas man patīk vai nepatīk un ko tā paveiks.
Kā to vērtējat šajā stadijā?
Laikam liktu nelielu plusiņu, jo paredzēta augstskolu padome, kas ievēlēs rektoru. Līdz šim rektora izvēle nāca no pašas augstskolas, kas ļoti bieži beidzās ar to, ka vadošo amatu ieņēma līdzšinējais vietnieks. Man ir cerība, ka padomes ienesīs jaunas vēsmas augstskolu vadībā.
Negatīvais – izmaksas paredzētas ļoti lielas, tāpēc tās var kļūt par vēl vienu birokrātijas posmu, atkal nonāksim pie tiem pašiem lēmumiem, kādi bija bez padomes, un vēl iztērēsim lielu naudu.
Vai kādreiz neuzmācas domas, ka ASV un Kanādā, kur savulaik studējāt un strādājāt, atbalsts zinātnei un arī izglītībai bija lielāks utt.?
Ārvalstīs būtu mūžīgais jautājums – trīs vai piecus gadus pastrādāšu kādā universitātē, kaut ko uzbūvēšu, tā ieguldot savu enerģiju un laiku svešā zemē, tā vietā, lai to izdarītu Latvijā.
Nav jums vairs jārunā pustukšai auditorijai, kā tas bija iesākumā 2009. gadā, kad pēc atgriešanās no ārzemēm jūs vēl nepazina?
Lai piesaistītu studentus, pasniedzējam ir jācenšas un jābūt labai reputācijai. No sākuma tiešām bija grūti, vienu semestri lekciju kursu lasīju diviem cilvēkiem, cits vispār tika atcelts. Kļuvu bažīgs, bet sieva teica – būs labi, un viņai izrādījās taisnība.
Tagad esmu populārs pasniedzējs, uz manām lekcijām kvantu skaiļošanā katru semestri nāk ap 20 vai 30 studentiem, kas tādam matemātiskākam kursam ir daudz. Mums ir labi studenti, kurus var piesaistīt zinātniskajam darbam. Tas, ko es daru, ir augsta līmeņa zinātne, kurai piemērotu studentu nav daudz.
Kā pats mēdzat uzsvērt, talantīgi studenti nāk arī no mazāk pazīstamām Latvijas skolām. Par ko tas liecina?
Parāda, ka matemātikas olimpiāžu sistēma ir pietiekami laba, lai talants attīstītos jebkurā skolā.
Visi ir gājuši caur olimpiāžu sistēmu.
Vairākiem ceļš bijis līdzīgs manam, un viņi ir starp labākajiem. Ļoti talantīgs līdzstrādnieks Mārtiņš Kokainis nāk no Viesītes, divi līdzstrādnieki – no Rīgas skolām, kuras, šķiet, nav slavenas ar matemātikas ievirzi.
Esat savācis ģēniju komandu?
Ģēnijs var radīt kaut ko tādu, ko nevar citi, vai var izdarīt lietas daudz ātrāk par citiem. Esmu izdomājis dažas oriģinālas lietas zinātnē, un to pašu teiktu par Aleksandru Belovu, jo viņš spēj izdomāt lietas, kas citiem pat neienāktu prātā, un pavērst tās tik negaidītā virzienā, ka man pat jābrīnās!
Studenti, kas kaut kādā jomā ir labāki par profesoru, gadās reti, turklāt tādus cilvēkus Latvijā izaudzināt ir grūti.
Nebaidos, ka viņi mani nobīdīs malā, jo vietas zinātnē šeit ir pietiekami. Lielie konkurenti tāpat atrodas ārpus Latvijas.
Ko domājat par vispārizglītojošo izglītību ar visu jauno reformu?
Man nepatīk retorika, ka esošā izglītības sistēma ir slikta. Nav pat tik svarīgi, kā to sastrukturējam! Uzskatu, ka labs skolotājs būs labs jebkurā sistēmā. Censtos skolām pēc iespējas vairāk piesaistīt labus pedagogus un veidot vidi, kas skolotājiem un skolēniem patiktu, lai nav situāciju, kad skolotāju trūkuma dēļ skola ir gatava ņemt kuru katru.
Ja skolotājam deg acis par to, ko viņš dara, spēj ieklausīties, izvērtēt, kaut ko pamainīt, paeksperimentēt, tad jādod brīvība viņam to darīt.
Ko jaunā paaudze mantojusi no jums?
Kaut kāda interese par skaitļiem viņiem ir un arī padodas matemātika. Līdzīgi kā es bērnībā, arī viņi pētīja automašīnu numurus un lūdza, lai nosaucu ciparus. Dēlam patīk skatīties jūtuba klipus, kur tiek salīdzināts, cik karakuģu ir katrai valstij un kāds ir to iekšzemes kopprodukts.
Man viņš jautā, kāpēc pēdējos gados pieaudzis Etiopijas iekšzemes kopprodukts, bet es to nezinu!
Kā atbrīvojat prātu, atpūšaties no skaitļiem?
Bērni paņem pietiekami lielu daļu laika – viņi grib doties uz rotaļu laukumu, kādā izbraukumā vai jūrmalu, uzdod dažādus āķīgus jautājumus, un tad man jādomā, kā galvā var sarēķināt dažādas lietas, piemēram, par cik minūtēm vēlāk saule noriet jūrā.
Citi teic, ka matemātika ir viss?
Viss nav, bet būtisks aspekts no daudz kā. Kas attiecas uz cilvēku savstarpējām attiecībām, tās lielākoties nav matemātika.
* Latvijas fiziķis, kas darbojas kvantu fizikā.
Vizītkarte
Andris Ambainis
zinātnieks kvantu skaitļošanā, LU profesors
Dzimis 1975. gada 18. janvārī Daugavpilī.
1997. gadā absolvējis LU Fizikas un matemātikas fakultāti, 22 gadu vecumā ieguvis doktora grādu.2001. gadā ieguvis otru doktora grādu Kalifornijas Universitātē Bērklijā ASV.
Vairākus gadus strādāja Prinstonas Augstāko pētījumu institūtā Ņūdžersijā ASV, kā arī bija docents Vaterlo Universitātē Kanādā, nodarbojās ar pētniecību tās Kvantu skaitļošanas institūtā.
Kopš 2009. gada profesors Latvijas Universitātes Datorikas fakultātē.
Pētniecība ietver kvantu skaitļošanu, kvantu kriptogrāfiju un algoritmu teoriju.
Titula “Gada Eiropas cilvēks Latvijā” 2016. gada laureāts.
Precējies ar ķīmiķi Mētru Ambaini, ģimenē aug dēls Krišjānis (8) un meita Aija (6)
