FOTO. Aktrise Dārta Daneviča: “Svarīgākais, lai blakus ir mīļie cilvēki… Viss pārējais ir nebūtiska dekorācija” 0
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
TV kanālā “Go3” skatītājiem ir bijusi iespēja sekot līdzi iemīļotā spriedzes seriāla “Nebaidies ne no kā!” otrajai sezonai, kas ir īpaša ne vien ar elpu aizraujošām kaislībām, bet arī autentisku darbības vidi, jo nervus kutinošie notikumi norisinājās Dienvidamerikas tropu svelmē.
Seriāla sižets balstīts uz patiesiem notikumiem, kas aprakstīti skandalozā narkokurjera Rolanda Priverta tāda paša nosaukuma grāmatā, kurā autors nav baidījies stāstīt par dažādām nelikumībām, ko savā dzīvē paveicis, kā arī skarbo pieredzi cietumos, kuros pavadījis astoņpadsmit savas dzīves gadus. Laupīšanas, spekulācijas ar valūtām, narkotikas un līdzās tām nodevība, meli, viltus solījumi, savstarpējā izrēķināšanās un izpostītas dzīves – tā būs tikai daļa no seriālā apspēlētajām tēmām.
Paralēli krimināltrillera galvenajai sižeta līnijai un vardarbīgajai narkotiku pasaulei seriālā izspēlēta arī mīlestības līnija, un otrajā sezonā galvenā varoņa Rolanda (Kaspars Dumburs) dzīvē ienāk divas nozīmīgas sievietes. Vienu no viņām atveido aktrise Dārta Daneviča. Viņa atzīst, ka darbošanās starptautiskajā Centrālamerikas filmēšanas komandā viņai bijusi viena no vislabākajām profesionālajām un cilvēciskajām pieredzēm, divu nedēļu garumā baudot absolūtu radošu brīvība, pozitīvu trakulīgumu ar mērķi radīt iespējami labākos kadrus un izveidot galvu reibinošu stāstu skatītājiem.
Tu uzaugi ārstu ģimenē. Kāpēc savu dzīvi saistīji ar teātri, nevis medicīnu?
Tieši tādēļ, ka uzaugu ārstu ģimenē. Manuprāt, visi, kas kaut attāli ir saistīti ar medicīnu Latvijā, zina un saprot – tas ir misijas darbs, kurā profesionāļi daudz vairāk atdod nekā saņem pretī. Es cerēju, ka savu vecāku darba gados piedzīvošu attieksmes maiņu pret šo profesiju, bez kuras mēs vārda tiešā nozīmē nevaram izdzīvot. Ceru, Covid-19 pandēmija būs ieviesusi savas pozitīvās korekcijas cieņā pret mediķiem un viņu darba vērtību.
Vidusskolā tev bija izcils rezultāts latviešu valodas un literatūras eksāmenā. Kuri mācību priekšmeti skolas gados visvairāk patika? Vai piedalījies arī olimpiādēs?
Latviešu literatūra bija mans mīļākais mācību priekšmets, arī vēsture, kultūras vēsture, svešvalodas. Jā, šajās zinību jomās regulāri piedalījos arī olimpiādēs. Arvien vēl esmu ļoti pateicīga Jēkabpils Valsts ģimnāzijai un tur strādājošajiem lieliskajiem pedagogiem par izcilo mācību kvalitāti, attieksmi un cilvēcību it visā.
Trausla, emocionāli jūtīga meitene no provinces ierodas studēt Rīgā. Vai nebaidījies, ka tevi varētu piemeklēt “Agrās rūsas” Elzas liktenis?
Man tas šķiet savāds salīdzinājums. 21. gadsimta sākumā Latvijā doties studēt uz augstskolām, kas vairumā atrodas tieši galvaspilsētā, tas nav nekas neparasts. Manā skolasbiedru, paziņu lokā tā darīja praktiski visi.
Vai es nebaidījos septiņpadsmit gadu vecumā apprecēties? Nē, tādas domas man pavisam noteikti nebija. Koncentrējos uz studijām un iegūstamo izglītību.
Galu galā, mūsdienu jauniešiem, kuri ir paspējuši ceļot, būt ārvalstīs, apmeklēt neskaitāmus kultūras pasākumus, daudz lasīt un iepazīt virtuālo pasauli, diez vai ir liels kultūršoks un bailes, pārvācoties dzīvot no vienas Latvijas pilsētas uz citu. Esam taču citā informatīvajā telpā un ar pavisam citiem horizontiem, salīdzinot ar 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem.
Jautāju tādēļ, ka skolas gados visi tevi pazina kā Inesi Daneviču.
Jā, dodoties uz Rīgu, apzināti nomainīju vārdu, taču tas nemaz nebija tik vienkārši. Ticu, ka skaņas ietekmē cilvēku. Neesmu pētījusi, bet tas ir sajūtu līmenī. Esmu jūtīga un viegli ievainojama, ko vārds Inese tikai pastiprina, jo tas ir maigs vārds. Dārtā ir “d” un “r” – divi spēcīgi burti. Varbūt savā ziņā tā bija glābšanās, ticība, ka jaunais vārds man dos vairāk spēka. Šīs skaņas visvairāk dzirdu es pati, jo šajā vārdā mani uzrunā. Par to vairāk nekā desmit gadu laikā esmu pārliecinājusies – jūtos daudz stiprāka un varošāka.
Kuri bija tavi elki, aktiermākslas virsotnes, kurām gribēji līdzināties studējot?
Mans elks bija Regīna Razuma.
Tavas mīļākās lomas, kuras esi atveidojusi, un kāpēc tieši tās?
Varu nosaukt Zeldu no izrādes “Neprātīgā Zelda”, Mariju no “Finita la Comedia” un Mēriju “Salemas raganās”. Tādēļ, ka šajās lomās bija iezīmēts tēla ceļš un stāsts, kuru izstāstīt. Dzīve, kuru izdzīvot uz skatuves. Tas, manuprāt, ir viens no galvenajiem iemesliem un baudām būšanā uz skatuves.
Kādu lomu tu atveido seriālā “Nebaidies ne no kā!”? Kā tu raksturotu, kas esi par cilvēku? Vai, iejūtoties lomā, bija kādas īpašības, kuras varēji smelties no savas dzīves?
Es atveidoju avantūristi Kati. Sākotnēji tēlu veidoja scenārija autori Viktors Duks un Zane Zusta, un tad pieslēdzās režisors Andrejs Ēķis ar savu redzējumu, ko viņš vēlētos ieraudzīt Kates tēlā, – to visu es centos apvienot savā tēlojumā. No dzīves noteikti var un vajag smelties visu tēlam noderīgo, tomēr man šķiet, ka tas notiek vairāk intuitīvi. Var jau rakstīt uz papīra, kādas īpašības paņemšu, kā tās nospēlēšu, bet teksts, mizanscēna un saspēle ar partneri arī diktē savus noteikumus un dod jaunas iespējas. Man patīk neizdomāt kaut ko nemaināmu, jo tad garām paslīd lieliskas, iepriekš neparedzamas iespējas.
Kā noritēja filmēšanas process? Cik viegli iejuties svešā radošā kolektīvā, zinot, ka tas pastāvēs neilgu laiku? Vai ar kādu seriāla kolēģi izveidojās īpaši sirsnīgas attiecības?
Es nejutos kā svešā kolektīvā. Ar daļu komandas jau tikāmies mēģinājumos Latvijā un sazinājāmies telefoniski. Tad bija tādi komandas biedri, kurus jutu mazāk un satiku retāk. Manuprāt, aktieri jau ir pieraduši, ka filmēšanas laukumos regulāri parādās jaunas sejas, citi profesionāļi. Galvenais, lai visi iet uz kopīgu rezultātu.
Īpaši sirsnīgas attiecības man izveidojās ar Dainu Gāgu-Ēķi. Esmu ieguvusi jaunu draudzeni šajā filmēšanas procesā, par ko man ir patiess prieks. Arī Andreju Ēķi iepazinu labāk, jo tomēr visi bijām kopā tālu prom no Latvijas, kopā arī brokastojām, pusdienojām, pārrunājām dienas darbus un plānus. Savu partneri Kasparu Dumburu zināju jau kopš četriem kopīgajiem studiju gadiem Latvijas Kultūras akadēmijā, tādēļ jutos droši.
Kurā valstī filmējāties? Vai kādubrīd sanāca arī tūrista acīm uz to palūkoties, gūt priekšstatu par apkārtējo vidi, vietējo kultūru?
Seriāla otrā sezona tika filmēta Kostarikā, ko pirms tam iztēlojos kā ļoti eksotisku valsti, taču patiesībā tajā bija jūtama gana liela ASV ietekme. Lai gan dabas apstākļu ziņā Kostarika patiesi ir eksotiska un ļoti dažāda – ir gan okeāns un biezi džungļi, ūdenskritumi, daudzveidīga flora un fauna, gan sērfotāju iecienītas pilsētiņas, plašas šosejas un liela, mūsdienīga galvaspilsēta Sanhosē.
Tūrista gaitām laika man nebija, jo filmējām katru dienu visas gaismas stundas no pulksten pieciem rītā līdz sešiem vakarā, kad kļūst tumšs, un pēc tam jau bija jāgatavojas nākamās dienas ainām. Bet par to absolūti neskumstu, jo filmējoties nācās ieraudzīt un piedzīvot daudz vairāk, nekā to būtu varējusi izdarīt vienkāršā atpūtas braucienā.
Piemēram, viena filmēšanas diena mums pagāja kādas Kostarikas iedzīvotājas privātīpašumā, kurai pieder ūdenskritums – pie tā mēs tikām ielaisti netraucēti filmēt. Filmējos arī okeāna viļņos saulrietā, kas bija ļoti skaisti. Turklāt tie bija pirmie filmēšanas kadri pašā pirmajā dienā, kad tikko bijām ieradušies Kostarikā, – neaizmirstamas sajūtas!
Savukārt par kultūru visvairāk uzzināju no pašiem cilvēkiem, jo daļa no mūsu filmēšanas grupas bija vietējie. Mani ļoti pārsteidza šo cilvēku nosvērtā, laipnā un inteliģentā daba – patīkams kultūršoks. Arvien vēl sazinos ar dažiem no filmēšanas grupas.
Kāda sieviete pat atrakstīja, ka esmu gaidīta viņas mājās Kostarikā, ja nu gadījumā pie mums Latvijā kļūstot nedroši Ukrainā notiekošā kara dēļ. Ļoti empātiski, laipni un sirsnīgi.
Te ikdienā tāda atbalsta man nedaudz pietrūkst.
Vai šim seriālam būs turpinājums?
Tas jājautā režisoram Andrejam Ēķim un seriāla producentiem. Ja velkam paralēles ar pasaulslaveniem seriāliem, tad varētu būt vēl kāda sezona, kur vadību pārņem Kate. Man šķiet, tas būtu gana interesanti. Bet par to lai spriež atbildīgie prāti. Es ar nepacietību gaidu jauno sezonu, jo arī pati neesmu redzējusi samontēto galarezultātu.
Aktieriem ir dažādi paņēmieni, kā vislabāk atcerēties tekstus. Kāds ir tavējais? Teksts viegli iet galvā vai bieži nākas improvizēt?
Tas atkarīgs no projekta. Teātrī teksts vairākas nedēļas no vietas tiek nebeidzami daudz reižu atkārtots mēģinājumos. Tā tas nemanot pats aizķeras atmiņā, bet filmēšanas projektos es allaž cenšos noskaidrot režisora un kolēģu attieksmi pret tekstu, jo man patīk iespējami vairāk paļauties tikai uz tēla gribas darbību un paredzētajā ainā spēlējamo uzdevumu, ļaujot tekstam piedzimt pašam. Taču rīkojos tā, kā konkrētajā projektā visi jūtas labāk un ērtāk.
Daudzas izcilas aktrises ārpus teātra jutušās vientuļas. Kādas ir tavas domas, vai aktrisēm ģimene palīdz vai tomēr traucē sasniegt virsotnes savā profesijā?
Domāju, ka tas atkarīgs no personībām. Nekad nav tā, ka viens modelis der visiem. Es ticu, ka ģimene noteikti ir lielisks atbalsts, tāda taču ir viena no ģimenes pamatvērtībām, vai ne? Būtu savādi, ja ģimene neatbalstītu sev mīļu cilvēku viņa profesijā. Par vīriešu atbalstīšanas nozīmi darbā taču jautājumu nav nevienam. Ar ko gan sievietes būtu atšķirīgas šajā jautājumā?
Ko tavā dzīvē nozīmē dēliņš Kaupo, un kas viņu pieskata, kamēr esi teātrī un piedalies citos radošajos projektos?
Šobrīd vairākus mēnešus neesmu ne teātra, ne citos radošajos projektos, un dēlu tajās dienās, kad viņš ir pie manis, pieskatu pati, lai varu viņam veltīt visu iespējamo uzmanību un mīlestību, kas gada vecumā bērnam ir ļoti būtiska veselīgai attīstībai un drošības sajūtai.
Kādu mūziku klausies, kad ir skumji, un kādu – kad gribas lidot?
Es klausos dažādas “Spotify” mūzikas kompilācijas, kuras lietotne piemeklē, zinot manus iecienītākos izpildītājus – Bendžamins Klementains, “Cigarettes after Sex”, Mišela Gureviča…
Vai iznāk atlicināt laiku lasīšanai ārpus obligātās literatūras, kas nepieciešama kārtējās lomas apguvei? Kura ir tavas bērnības mīļākā grāmata?
Jā, lasīšanai mani motivē mans mīļais soctīkls “Goodreads”, kurā atzīmēju izlasīto literatūru un piepildu savu gada lasīšanas izaicinājumu. Šajā lietotnē katrs var gada sākumā atzīmēt grāmatu skaitu, ko apņemas izlasīt – tas ir ļoti motivējoši. Tajā iepazīstos arī ar to, ko lasa mani grāmatu draugi citviet pasaulē. Bērnībā lasīju krietni vairāk nekā šobrīd, tādēļ mīļgrāmatu ir daudz, bet starp tām, kuras atceros joprojām un regulāri pieminu savā ikdienā, ir “Polianna” – no tās savā dzīvē esmu ieviesusi “Priecāšanās spēli” –, “Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums”, kuru jau pieminot vien acīs sariešas asaras…
Vai ir kāda loma, kuru sapņo nospēlēt aktrises karjeras laikā?
Jā, gribētu nospēlēt lēdiju Makbetu un Jūlijas jaunkundzi. Esmu gatava galvot režisoriem, ka to varu, ja nu kāds vēl šaubās (smejas).
Kā iztēlojies vecumdienas? Joprojām būsi aktrise vai nodarbosies ar kaut ko citu?
Manā dzīvē šobrīd ir tik daudz haosa, problēmu un nezināmā, ka pašlaik tālāk par nedēļu neiztēlojos, bet no sirds ceru – pēc daudziem gadiem dzīve būs mierīgāka nekā šobrīd. Vienu gan zinu noteikti – nekam, ko vēlējos agrāk, vairs nav nozīmes.
Svarīgākais, lai blakus, tuvumā ir mīļie cilvēki un lai pati esmu un palieku Cilvēks.
Viss pārējais ir tikai nebūtiska dekorācija.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
“Sāk pāriet bailes”.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez sava dēla un saviem suņiem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas bija pārāk sen, ja runājam par teātri. Nepiedodami sen. Es domāju, nepiedodami teātrim.
Labākā izklaide?
Gulēt pie kamīna un lasīt. Vai pastaigāties dabā. Brīvais laiks pats par sevi man šobrīd jau izklausās pēc izklaides.
