“Diezgan nevīžīga un prasta” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas un “drosmīgie” komentētāji 0
Šī nedēļa pagāja manas jaunās grāmatas zīmē. Pirmdien beidzot to pati turēju rokās. Kopā ar Viljamu aizbraucām pakaļ saviem eksemplāriem uz izdevniecību. Viljams ir pieradis pie lifta, bet šajā ēkā tas ir ar stikla sienām un manai grāmatas vāka zvaigznei tas nepatika, nekāpa iekšā. Gājām uz ceturto stāvu kājām.
Mans “lauku puisis” nekavējoties kļuva par visu izdevniecības meiteņu mīluli. Kāda steidza atnest viņam skaistā māla bļodā padzerties, citas čubināja un tas ir tas, no kā Viljams ir gatavs pārtikt – no čubināšanas. Mūsu grāmatas projekta vadītāja Jūlija apskāva Viljamiņu un viņš, sajūsmā pievēris acis, sastinga. Tikmēr es fotografējos ar izdevniecības direktori Kristīni un sarakstīju pirmos autogrāfus grāmatās.
Pēc iepriekšējās grāmatas zinu, ka tieši tad, kad tā iznākusi, sākas viss interesantais. Tikšanās bibliotēkās, lasītāju un kritiķu atsauksmes, grāmatu sūtīšana tiem, kas vēlas to ar manu autogrāfu. Uz Globusa grāmatnīcām braucu sarakstīt autogrāfus grāmatās, kuras tur nopirks jau ar tiem. Ir aizņemts laiks, kopjot attiecības ar saviem lasītājiem. Nu jau lepni varu teikt – man ir savi pastāvīgie lasītāji, kuru dēļ ir vērts rakstīt.
Biju divās intervijās. Žurnālisti saka, ka esot kļuvusi aktuāla grāmatas dēļ. Man jau pašai šķiet, ka es visu laiku esmu aktuāla, bet tas laikam augstprātīgi no manis. Tātad šonedēļ un, visticamāk, vēl atlikušo vasaru būšu “aktuāla” ar visām no tā izrietošajām sekām.
Daudz sirsnīgu vēstuļu no pazīstamiem un svešiem, daudz apsveikumu. Un, protams, arī “blaknes” – kaudzīte iepazītiesgribētāju, kas gan īsti nav spējīgi noformulēt savas domas.
Pie maniem ierakstiem sociālajos tīklos, kur pārsvarā ir jauki komentāri, daži tomēr pamanās ierakstīt ko nesaprotamu vai nejēdzīgu. Piemēram “sk sieviete”. Nav ne jausmas, kas tur rakstīts un kāpēc rakstītājs saņēmies drosmi ienākt manā profilā un publiski izteikties. Laikam jau tā mana “aktualitāte”. Kas liek dažam kļūt drosmīgam.
Bieži esmu teikusi, ka tieši vīrieši ir tie, kas mēģina ar vārdiem aizvainot, Zane Kalniņa pierādīja, ka arī sievietes to var. Nav viņa manos draugos un nedomāju, ka esmu tādu jebkad satikusi, bet pie apsveikumu gūzmas sakarā ar grāmatas iznākšanu, viņa bija ierakstījusi “ne tur šarma, ne skaistuma. Diezgan nevīžīga un prasta”. Lai nebūtu aizvainojusi visas foršās Zanes Kalniņas, pievienoju vīžīgās un neprastās komentāra autores profila bildi no Feisbuka. Kundzes skaistums bijis tik neaprakstāms, ka to, slāpējot, bildes nav, ir karikatūra.
Minētā kundze komentāru bija ierakstījusi un nekavējoties mani nobloķējusi, jo paredzēja jau, ka es protu gana labi atbildēt un to viņa nebija gatava lasīt. Kļūdaini gan pieņēma, ka neatradīšu citu profilu, kur viņu atrast. Nu, Zane lai paliek kur bijusi, mirkļa slavu uz dažām sekundēm ieguvusi, varēs gulēt mierīgi ar labi padarīta darba sajūtu.
Es tikmēr ar telefonu pie auss, manevrēju starp namiņiem, veļasmašīnu, zāles pļaujamo traktoriņu un trimmeri. Jo “rakstnieces” pienākumi neatceļ viesu nama saimnieces pienākumus. Ir sezona un viesu ir daudz, par ko no sirds priecājos. Tātad arī namiņā daru visu pareizi un esmu gana “aktuāla” un “vīžīga”, lai cilvēki gribētu uzticēt man savu atpūtu.
Rudenī atkal varēs pačīkstēt par tumšajiem vakariem, pabaidīties no draudošajiem sniega kalniem un ķerties pie nākamās grāmatas rakstīšanas. Uzminiet – par ko tā būs?
