FOTO. “Šeit ir pats pēdējais stāstiņš …” – rakstnieces Monikas Zīles meita publicē aizkustinošu ierakstu dažas nedēļas pēc mammas došanās mūžībā 0
14.septembrī izdzisa talantīgās rakstnieces Monikas Zīles dzīve. Viņas meita, Baiba Zīle, nepilnu mēnesi pēc mammas došanās mūžībā, viņas “Facebook” profilā publicējusi aizkustinošu stāstu, ko iesāka ar vārdiem: “Mammas vārda dienas priekšvakarā, šeit ir pats pēdējais stāstiņš, ko viņa uzrakstīja slimnīcā drīz pēc operācijas – ar roku kladē un nolasīja man priekšā. Pārpublicēju to te.”
“Pērkonbumbu novada puspasakas
Jūlija dūmakainās debesis pret vakaru izbalēja, un kad pirms pusnakts iekāpu Stiksas pārcēlāja laivā, uz Dzīvo un Mirušo ūdensšķirtnes noraudzījās retas aizmiglotas zvaigznes, pilnīgi atbilstošas manām sajūtām. Arī man viss bija vienalga. Tikai nonākt beidzot īstajā galapunktā. Dzīvo krasta laivinieka suns iegaudojās un otrā pusē ar īsu kaucienu atbildēja sugas brālis: vēsts saņemta, mani gaida.
Pārcēlājs ritmiski mērca airus ūdenī, un upe atbildēja ar vienmērīgiem šļakstiem. Vispār upe kā upe. Tikai tumšāka straume, no melnas starp svinpelēku.
Biju domājusi, ka starp abiem krastiem mazāks attālums. Taču, liekas, braucām veselu mūžību, bet Mirušo puses vārgās gaismiņas joprojām nenāca tuvāk.
‘Vai ilgi vēl?” jautāju laiviniekam, šķiet, viņu sauca Harons.
“Jātiek pāri sensenajai robežai un tad jau. Tā ir vieta starp To un Viņu sauli”
“Lūk, nekas nav nokavēts,” ar spalgu spiedzienu man blakus nokrita dreboša samirkusi radība. Bijis otrs spārns – varētu sacīt, ka putns, līdz zaķim pietrūka garo ausu.
“Griez kuģi atpakaļ,” būtne pavēlēja Haronam.
“Bet… tas…” Harons stostījās.
“Mani tu nedrīksti vest, tā lūk, pēc likuma.”
“No starpsauļu zemes tev jāatgriežas Dzīvo krastā,” nesaprotamā radība nebija ar pliku roku ņemama.
‘Bet viņa…” Harons pirmoreiz pagriezās uz manu pusi, ļaudams uzlūkot mūžības dotā pienākuma nosirminātu bārdu. “Viņai jau ir vīza uz to sauli.”
“Viss nav tik viennozīmīgi, “ būtne pašerpi atbildēja, izpurinādamās kā saslapis dzīvnieks, dažas šļakatu lāses trāpīja arī man.
“Kas tu esi?” beidzot bija mana kārta saprast notiekošo.
“Tava neuzrakstītā grāmata,” zaķaputns noskurinājās vēlreiz.” Jau sen stāvu rindā aiz romāniem un lugām, bet lielie mani stumj malā. Beidzot pavērās izdevība, virsraksts jau ir.
Nez kā man rokā bija gadījusies papīra lapa ar vienu vienīgu uzdrukātu rindu.
“Pērkonbumbu novada puspasakas,” saburtoju zvaigžņu gaismā.
“Kas vainas?” Radība čērkstoši iesmējās. “Harons jau pagriezis laivu, drīz izkāpsim dzīvo krastā. Gaidu manuskriptu”.
Pamodos Gaiļezera reanimācijā ar mitru pieri, no kārtējā saules stara vairoties, aizvēru plakstus,” – Monikas Zīles meita publicējusi viņas rakstīto pēdējo stāstu pirms došanās mūžībā.
