Mana vecā 1
Jā, es aizbēgu. Varbūt man vajadzēja bēgt jau aizpērn, kad vecā sāka domāt. Viņa domāja, domāja un teica tā:
– Šogad vasarnīcu izīrēsim veikalvedim. No veikalveža bez plikās naudas vēl šo to var izplēst.
Mēs izīrējām vasarnīcu veikalvedim. Tiklīdz viņš atveda saliekamo gultu, vecā sāka dīkt:
– Vai nav tajā jūsu veikalā kāda lieka sviesta piciņa, kāds putraimiņš vai oliņa? – Nē, saimniec, nav, – viņš atbildēja.
– Mēs tirgojamies ar tabaku.
Nu bija elle vaļā.
– Mācies, muļķi, pīpēt! – vecā man uzkliedza. – Citādi mums no īrnieka nekāda labuma nebūs! Es mācījos pīpēt. Nelabi šķebināja, bet nekas
– iemācījos. Veikalvedis man uzdāvināja kasti tabakas. Vecā to atņēma, ieslēdza lādē, un vēlāk tabakā apbērnojās pele.
Pērn mēs vasarnīcu izīrējām melderim.
– Tagad tā lieta ir droša, – vecā teica, – bez miltumiņa jau nepaliksim! Ak nelaime, melderis strādāja dzirnavās, kur maļ kombinēto barību cūkām.
Pēc vecās pavēles katru vakaru man vajadzēja tupēt šķūnītī, urkšķēt un kviekt, bet viņa skaļi vaimanāja:
– Ak tu mana vājā cūciņa! Būtu mums kāds miltumiņš, būtu kāds graudiņš…
Īrnieks, lāga dvēsele, atveda veselu maisu cūku barības. Vecā to nolika bēniņos. Kad sākšoties karš, mēs to pārdošot par dzīvu naudu.
Šogad vasarnīcu izīrējām dakterim. Vecā bija dikti gudri aprēķinājusi – dakteris man rakstīs slimības lapas, es neiešu darbā un ravēšu zemenes. Jā, rakstīt slimības lapas dakteris bija ar mieru.
– Bet, – viņš piebilda, – es esmu ginekologs. Ja jūs, saimniek, būtu sieviete, tad gan!
Es tūlīt aizbēgu no mājām un tagad slapstos pa svešiem bēniņiem. Ja vecā mani noķers, būs gals klāt – viņa gribēs, lai es kļūstu par sievieti.
