Kāzas 1
Likteņa spēriens mani ķēra negaidot.
– Janka, nupat zvanīja tava māsīca! – birojā aizelsusies ieskrēja telefoniste Veneranda, dūšīgs skuķis sārtiem vaigiem.
– Pārpratums. – Es pakratīju galvu. – Man, paldies dievam, nav nevienas māsīcas.
– Nemelo! Māsīca lūdza, lai tev paziņo, ka viņa steidzīgi izbrauc uz Paņevežu un tavās kāzās nevar ierasties.
Telpā iestājās nāves klusums.
– Ko?! – pirmā atjēdzās rēķinvede Otīlija – Viņam būs kāzas! Skaties tikai, kāds blēdis, grib klusītiņām iebraukt laulības ostā,
nostādīt kolektīvu, kā saka, notikuša fakta priekšā!
Tūlīt pār mani bira jautājumu krusa – kā brūti sauc, cik tai gadu, kādā krāsā mati, kādā acis, vai no labas ģimenes, vai sen jau
pazīstamies…
– Apžēlojieties, – pārbijies iebrēcos, – man nav nevienas brūtes, goda vārds, nav!
– Vīri, ko jūs stāvat kā stabi! – Otīlija komandēja. – Sviediet to Janku gaisā!
Mani saķēra, šūpoja, un nākamajā mirklī es, kājas tirinādams, lidoju pret griestiem. Tie, kas nepiedalījās svaidīšanā, plaukšķināja rokas un brēca “urrā!”.
Tikko biju no sviedēju nagiem laukā, sākās rokas spiešana, laimes vēlējumi, bučošana uz vaiga…
– Tas ir pārpratums, tas ir pārpratums, – vaimanāju. – Ak, ticiet jel!
Neviens man neticēja. Daži sarauca pieri.
– Kā lai to saprot? Varbūt tu gatavojies savu līgavu piekrāpt? Atklāti sakot, no tevis var visu ko sagaidīt.
– Jā, tiesa gan, puiši ir blēži, – Otīlija piekrita. – Bet nekas, nekas, lai tikai pamēģina! Mēs tūlīt sasauksim tādu biedru tiesu, ka cālītis skries žigli vien precēties!
– Ļaujiet cilvēkam atjēgties! – Veneranda mani aizstāvēja. – Pirms kāzām dažs labs staigā kā apdullis. Tas no liela prieka…
Pēc brītiņa mani aicināja pie direktora.
– Nenokar degunu! – viņš tēvišķīgi man uzsita uz pleca. – Ko tur lai dara, precības ir un paliek lēciens tumsā. Nekad nevar zināt, vai tu, cilvēks, iekritīsi rožu dārzā vai lauvai rīklē… Bet neskumsti, tāds liktenis ir visiem, tāpēc turies kā vīrs un nedari mums kaunu!
Ko tu saki, pārpratums? He, he, es tev, mīļais, neticu, tev ir pārāk blēdīgs ģīmis!
Palūdzu direktoram, vai drīkstu nodzerties. Viņš atļāva, un es izdzēru visu karafi, bet vieglāk nekļuva.
Iztenterējis no kabineta, ievēroju, ka kolēģi stāv bariņos, glūn uz mani un kaut ko paklusām spriež.
– Ko šie tur bubina? – vārgā balsī jautāju Venerandai. – Vai viņi nedomā mani piekaut?
– Nē, Jānīt, – Veneranda iedūdojās kā balodītis, – viņi gatavojas tev dāvināt uz kāzām veļas mazgājamo mašīnu.
Manī bija izmisums un nakts. Trīs reizes dziļi ievilcis elpu, es krampjaini satvēru Venerandas roku.
– Nepamet mani vienu likteņa varā! Ko es, nelaimīgais, iesākšu ar veļas mazgājamo mašīnu? Veneranda, neļauj man aiziet postā!
Gods kam gods, Veneranda man postā aiziet neļāva. Viņa izlēma ātri: – Labi, veļu es mazgāšu, bet zeķes tev būs jālāpa pašam!
…Kad kāzu viesi bija aizgājuši, es nokritu sievas priekšā ceļos.
– Veneranda, zvēru tev, – tā nolādētā Paņevežas māsīca, kas zvanīja pa telefonu…
– Neviens nezvanīja pa telefonu, – Veneranda burvīgi pasmaidīja. – Tas bija tikai neliels joks. Un tagad piecelies, es neciešu, ka tu ar jaunām biksēm vārties pa grīdu!
