Ieraugiet labo! Skaistums ja nu ne gluži pasauli izglābs, tad vismaz neļaus tai pilnīgi sajukt prātā 2
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kovids tomēr izsludināja pārtraukumu, un mēs, ieelpojot vasaru bez sejas maskām, atkal drīkstam sarokoties un viens otru apskaut. Kaut arī pavasaris šķita nedraudzīgs un cīņa ar kolorado vabolēm kartupeļu vagās un arī apziņā diezgan bezcerīga, dārzi un lauki joprojām briedina augļus, bet prāts – atziņas.
Ir prieks, ka Putinam nekas nav sanācis ar zibenskaru, bet Ukraina visai pasaulei rāda, kā vajag aizstāvēt savu brīvību, un pasaule, šķiet, sāk saprast, kāpēc tas jādara. Vasara ir gadalaiks, kurā ikviens var atrast kādu vietu, kur uzlādēt savas “baterijas”, tāpēc šajā nolūkā nemaz nav jātriecas sazin uz kādām eksotiskām zemēm, jo Latvijā ir vēl daudz neatklātā un tāda, ar ko varam lepoties.
Jā, šodien notiek vēsturē vēl nepieredzēts karš, un nav zināms, kad un ar ko tas beigsies, bet visu laiku notiek arī dzīve, un tajā vienmēr ir vieta labajam un skaistajam. Kā magonēm un rudzupuķēm rudzu laukā. Tikai vērīgāk jāieskatās sevī un jāpaveras apkārt, jo ir tik daudz, ko redzēt, par ko domāt un priecāties. Nav jādzīvo visu laiku zem mīnusa zīmes kā Dāmokla zobena.
Mūsu sajūtas un izjūtas vispirms uzrunā daba un arhitektūra. Lūkojoties uz lielveikalu arhitektūru, lepnumu parasti nejūtam. Radīt kaut ko tik vienādi bezpersonisku iepriekšējo gadsimtu arhitekti uzskatīja zem sava goda.
Ir skumji, ka cilvēks piedzimst un nodzīvo mūžu šo kārbu ēnā, neuzzinājis, ka arī par lielveikalu var sacīt: “Skaists!” Salacgrīvā tas jāsaka ne tikai par milzīgas apgāztas laivas formā uzcelto lielveikalu “Top”, promenādēm abos Salacas krastos, laukumu brīvdabas koncertiem un pašiem koncertiem, sienu ar mūziķu plaukstu nospiedumiem bronzā, jahtu ostu, nēģu taci, keramikas cepli, pārdomu apli pie komunistiskā terora upuru piemiņas akmens.
Ilggadējais pilsētas mērs un tagadējais Limbažu novada vadītājs Dagnis Straubergs ir darījis daudz, lai no Salacgrīvas negribētos braukt projām, bet tiem, kas pilsētā ierodas, gribētos tur arī palikt. Apdzīvotās vietas attīstās un iegūst savu neatkārtojamo vizuālo seju, kad tās vadītājiem tas nav tikai amats, bet aicinājums un savas piederības apzināšanās šai vietai. Tad kopīgajā darbā iesaistās līdzīgi domājošie, un iedzīvotāji vairs nejūtas kā svešinieki.
Ko vēl šajā neziņas vasarā varam pagūt izdarīt? Palūkoties apkārt – pagalmā, ciematā, pilsētā un cilvēkos, ieraudzīt labo un skaisto un to pavēstīt pasaulei. Skaistums ja nu ne gluži šo pasauli izglābs, tad vismaz neļaus tai pilnīgi sajukt prātā.
