Intelektuāli piesātināta dialoga garša izrādē “Dziļā, skumjā, mīla” 0
Ar Terensa Ratigana “Dziļā, skumjā jūra” iestudējumu Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē skatītājiem ir iespēja baudīt britu dramaturģijai raksturīgo intelektuāli piesātināto dialoga garšu un viegli smeldzīgo gaisotni. Rekonstruētās Jaunās zāles telpu ērtā piekļuve garderobei, vestibilam, kafejnīcai un liftam ir kā eleganta piedeva kamerstila iestudējumam, kas raisa viengabalainu emocionālu kopiespaidu.
Jaunā viesrežisora Georgija Surkova pieeja lugas materiālam jau no pirmās minūtes apliecina psiholoģiski padziļinātu līmeni. Pirms vēl izgaismojas scenogrāfes Daces Slokas iekārtotā darbības telpa, dzirdama galvenās varones balss, kas saka izšķirošus vārdus par divu cilvēku nesaprašanos. Izmisīgi un liktenīgi izteiktā atzīšanās ļauj skatītājiem sajust iekšējās balss īpašnieces noskaņojumu un iesaistīties kā lieciniekiem turpmākajos attiecību atšķetināšanās notikumos.
“Tuvās distances” piegājiens ļāvis gandrīz visiem aktieriem izveidot detaļās bagātu un jēdzieniski ietilpīgu tēlu. Stāsts par triju nevienlīdzīgās jūtās saistītu cilvēku attiecībām ir vienlaikus stāsts par iekšēji godīgām izvēlēm. Trīsstūra centrā Estere Koljere, kura, jau vairākus gadus atbrīvojusies no saistībām pret bijušo vīru Viljamu, izrādes gaitā pārvērtē attiecības ar mīļāko Frediju Peidžu. Esteri (lomā Dita Lūriņa), Frediju (Ģirts Liuziniks) un Viljamu (Ivars Puga) šķir ne vien vecuma starpība, bet arī materiālā labklājība, uzskati un emociju līmenis. Precīzāk – jūtu nozīme, kas katram atrodas citā vērtību skalā.
Esteres jūtu katastrofa ar pašnāvības mēģinājumu rāda to bezizeju, kurā atrodas Ditas Lūriņas varone. Tomēr ārējas trauksmes nav, sievietes sajūtas šķiet iekapsulētas. Aktrise veido iekšēji sastrēdzinātu tēlu ar koncentrētām izpausmēm. Arī mizanscēnas veidotas askētiski, viņas seja vairākkārt pagriezta pret stikla sienu. Skatuviski precīzu Esteres domu spoguli veido viņas skatiens cauri stiklam, kur ik pa laikam atrodas Viljams, arī lūkojoties tieši viņas acīs. Bijušais vīrs un sieva sasaistīti domās viens ar otru. Ivars Puga neapstrīdami tieši un mērķtiecīgi nospēlē tēla tēvišķi aizbildniecisko un vienlaikus maigo vīrišķību. Viņa Koljera kungs zina savas spējas iespiesties Esteres domās un tomēr jūtas pret Esteri ir kā biznesmeņa dzīves grezna piedeva. Viljamam nav saprotama Esteres sniegtā atbilde uz uzdoto jautājumu: “Ja viņš nemīl tevi tā, kā tu mīli viņu, ko tu saņem no viņa?”
Esteres attiecības ar mīļāko un šī brīža dzīves situācija ir neatrisināta, līdzīgi pieticīgajam miteklim, kurā, šķiet, valda mūžīgais remonts. Telpā izvietoti celtniecības materiāli, sastatņi un zemē noliktas arī Esteres pašas gleznas, kurām, gluži kā viņas jūtām, nav atrasta vieta. Lai gan Fredijs un Estere magnētiski spēcīgi pievelk viens otru, tomēr vīrieša jūtīguma slieksnis ir citāds. Saskaņā ar 1952. gadā sarakstīto lugu viņš ir bijušais kara pilots, kas, šķiet, atstājis savu dzīvotspēju debesīs. Katra izdzertā viskija pudele nepaceļ viņa pašapziņu un nenoskalo viņa mazvērtības sajūtu un vainas apziņu par mīļotās aizmirsto dzimšanas dienu. Ģirts Liuziniks veido sava varoņa raksturu kā egocentrisku vīrieti, kas ir godīgs, taču tik tālu, cik to spēj. Lomas atklāsme dažādās ainās atšķiras, piemēram, viņa izaicinošā atklātība pret Džekiju kontrastē ar mēmo ainu, atvadoties no Esteres. Vienā brīdī dominē racionāla pieeja, otrā – emocijas. Par viengabalainību neliecina arī saruna par uzticību un mīlestību Esterei pirmajā cēlienā, kas jutekliskās izpausmēs divskatos nepārliecina.
Esteres iestrēdzinājums sevī ir tik milzīgs, ka viņa neievēro Fredija drauga Džekija iejūtīgos ieteikumus. Jānis Vimba interesanti un daudzveidīgi atsedz nelielās lomas būtību, izspēlējot empātiju Esteres emocionālajai situācijai. Viņš ir kā līdzinieks Esteres izvēles krustcelēs, tomēr palicis pie pienākuma pret laulību, nevis gājis pa jūtu godīguma ceļu. Kaimiņienes Eltones kundzes lomu aktrise Ināra Slucka iemieso kā sirsnīgu pašaizliedzīgu būtni, kuras rūpes par slimo vīru ik dienu un ik stundu atņēmušas personības šarmu, krāsas un sievišķību.
Voldemāra Šoriņa Millera kungs ir lieliski nospēlēta loma, kas atsedz iejūtīgāko un aktīvāko līdzdalībnieku Esteres izvēlēs starp vīriešiem, starp dzīvi un nāvi. Millera mudinājums dzīvot ir enerģētiski uzlādēts, artistiskais sniegums pārvar lugas tekstā ierakstīto mazliet neticamo uzupurēšanās pilno tēla biogrāfiju. Daktera lietišķā darbošanās palīdz galvenās lomas tēlotājai atrast izeju labirintā. Te uzplaiksnī vēl kāda tēma, kas aktuāla ne vien lugas tapšanas laikā, bet arī šodien – sievietes pašvērtība. Vai viņai ir jāierakstās tik obligāti nepieciešamajā standartā – attiecībās ar kādu? Finālā Estere paliek viena, tomēr ne izmisusi, ne nevarīga. Šķiet, ka viņa spērusi pirmo soli uz brīvību un uz sevi pašu.
Izrādes pārliecinošie aktierspēles tuvplāni atsevišķos dialogos ir samērā tālu no skatītāja. Atvirzīti skatuves dziļākajā plānā tie prasa papildu piepūli uztvert smalki niansēto un organiski nospēlēto nevienlīdzīgas mīlas dramatisko situāciju. Bet tas ir tā vērts.
UZZIŅA
Terenss Ratigans, “Dziļā, skumjā jūra”, iestudējums Nacionālā teātra Jaunajā zālē
Režisors: Georgijs Surkovs, Daces Strukas tulkojums, scenogrāfe Dace Sloka, kostīmu māksliniece Marija Rozīte, komponisti Toms Auniņš, Otto Auniņš, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne.
Lomās: Dita Lūriņa, Ģirts Liuziniks, Ivars Puga, Ināra Slucka, Voldemārs Šoriņš, Jānis Vimba.
Nākamās izrādes: 3., 16. janvārī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Armands Kalniņš: “Aizkustinošs iestudējums (melodrāma ar daudziem jautriem akcentiem), bez banalitātēm un ar vieglu didaktikas pieskārienu. Lieliskā aktieru ansamblī joprojām mirdz Dita Lūriņa, visi pārējie raksturi tik atpazīstami, ka šķiet nesen kaut kur redzēti.”
Lelde: “Brīnišķīga aktieru spēle, laba izrāde, kas liek aizdomāties, kas ir patiesas jūtas, kas aizraušanās, kas ir tas, kas mūs iedvesmo un piepilda dzīvi.”
