“Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu” 0
Svinot Latvijas valsts simtgadi un godinot mūsu valsts ciltstēvus un ciltsmātes – pateicoties viņu domas spēkam, drosmei un tālredzībai, kļuva iespējams 1918. gada 18. novembris ar Latvijas valsts proklamēšanas aktu kā brīvas un nacionālās pārliecības spārnotas tautas pašnoteikšanās vēlmes izpausme –, nedrīkst aizmirst, ka pirms tam Rēzeknē notika Pirmais Latgales apvienošanās kongress 1917. gada 9. un 10. maijā (pēc vecā stila 26. un 27. aprīlī), kurā tika nolemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta, un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem vienā zemē.
Kongresa pirmā diena noritēja kinoteātrī “Diana”, otrā – Atbrīvošanas alejā 56, kur šobrīd atrodas Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskola.
Latgales kongress bija Latgales latviešu pārstāvju sanāksme, kas apsprieda Latgales pašpārvaldes jautājumus, tostarp jautājumu par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to apvienošanos ar Vidzemes un Kurzemes latviešu apdzīvotajām teritorijām.
Kongresā tika izveidota Latgales Pagaidu zemes padome (ar rezervētām vietām poļu, krievu un ebreju minoritātēm), kuras pārstāvji kopā ar līdzīgām citu novadu pašpārvaldes institūcijām – Vidzemes Pagaidu zemes padomi un Kurzemes Pagaidu zemes padomi – līdzdarbojās Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes darbā un sekmēja Latvijas Republikas proklamēšanu. Latgales kongresā piedalījās redzamākie novada sabiedriskie darbinieki, kuri tolaik darbojās Pēterburgā, citās Krievijas vietās, pagastos un draudzēs dzimtenē, kā arī Krievijas armijas virsnieki un mobilizētie karavīri.
Jau kongresa sagatavošanas laikā (1917. gada marts un aprīlis) tika panākta principiāla vienošanās, ka vienotā Latvijā (toreiz vēl demokrātiskās Krievijas sastāvā) Latgalei būtu piešķirama pašvaldība. Tajā pašā laikā iezīmējās arī atšķirīgi viedokļi šīs pašvaldības statusa sasniegšanā un tiesību garantēšanā. Daļa (garīdznieka Franča Trasuna piekritēji) optimistiski cerēja uz visu latviešu, tostarp katoļu, kopdarbību un savstarpējo sapratni ticības, valodas un citu jautājumu kārtošanā. Daļa, inženiera Franča Kempa piekritēji, akcentēja vairāku gadsimtu gaitā veidojušās Latgales īpatnības – piemēram, katoļu baznīcas dominante, sava valoda, atšķirīgas zemes tiesības –, iebilstot pret mutvārdu vienošanos ar Baltijas latviešiem – viņus kongresā pārstāvēja Jānis Zālītis un Zigfrīds Anna Meierovics – un iestājās par plaši apspriestu Latgales un pārējo Latvijas novadu sadarbības programmu (rakstiskā formā).
Kongresā piedalījās 350 dalībnieku, no tiem 232 delegāti ar balsstiesībām. Darba gaitā pēc strīdiem no kongresa aizgāja 39 delegāti inženiera Franča Kempa vadībā. Lēmumus pieņēma 183 palikušie delegāti. Par kongresa delegātiem un viesiem var spriest pēc dažām tā laika fotogrāfijām. Visvairāk tiražētā ir fotogrāfija ar kongresa dalībniekiem – F. Trasuna piekritējiem otrajā kongresa dienā. Fotogrāfijā pēc desmit gadiem – 1927. gadā – tika atpazīti 30 kongresa dalībnieki. Mūsdienās ir informācija par vismaz vēl divpadsmit kongresa dalībniekiem.
Paradoksāli, ka Latgales vēsturiskās nošķirtības un rusifikācijas apstākļos konsekventākie latviešu tautas saliedēšanas entuziasti nāca no Latgales. Francis Trasuns vēl pirms Rēzeknes kongresa, 20. gs. sākumā, laikrakstos un sanāksmēs skaidroja Vitebskas guberņas latviešu sabiedrības atšķirības un kopību ar Baltijas latviešiem. F. Kemps šo kopību saskatīja senajā Latvijas vēsturē, arī sarkanbaltsarkanā karoga izcelsmē. Jāpiebilst, ka F. Kemps un viņa domubiedri pēc Rēzeknes kongresa, kuru viņi bija atstājuši, Latvijas vēstures jautājumus aktīvi pārsprieda laikrakstā “Ļiaužu Bolss”. Pēc kongresa lēmuma tika izveidota redakcijas komisija Valerijas Seiles vadībā. Tā 1917. gada 15. maijā izdeva “Pagaidu Zemes Padomes Ziņotāju” (10 000 eksemplāru) ar kongresā pieņemtajām astoņām rezolūcijām.
UZZIŅA
Latgolas latwišu kongresa 26. – 27. aprili 1917. goda spridumi (fragmenti)
1. Mes, Latgolas, latwiši pylnwarniki, sasapulcejuši 26. — 27. aprili Rēzeknē sasauktā kongresā, atzeidami latwišus, kuri dzeiwoj Witebskas gubernē, tai ari kurzemnikus un widzemnikus par winu latwišu tautu, nuspridem apsawinot ar Kurzemes un Wydzemes latwišim winā politiskā autonomā tautas organizmā Kriwijas Walsti.
2. Mes, Latgolas latwiši, apsawinodami ar Kurzemes un Wydzemes latwišim, paturēsim sowu pašwaldibu, pylnu tisibu pašnuteikšonas woludas, ticibas, baznicas, skolu un saimestibas, kai ari zemes jautojumā, boznicas dorišonos piwinojut pi Latgolas ari Kurzemes un Wydzemes katolius. (..)
5. Mes, Latgolas latwiši, izweledami sowu Pagaidu Zemes Padumi, uztycam Padumei 7. Sapulce atzeist par napicišamu zemniku stotis sakarā ar cyttautišu izwalatom sawinibas nudybynošonu Latgalē un izteic Padumem un izstrodot kupigus sadzeiwes welešonus, lai Pagaidu Zemes Padume nu pamatus.
6. Latgolas Pagaidu Zemies Padumei wajaga it sukarā ar Wydzemes un Kurzemes Zemes Padumem del Latwijas autonomijas aizstowešonas un izwešonas dzeiwē; ryupetis par Latgolas atškeršonu nu Witebskas gubernes.
7. Sapulce atzeist par napicišamu zemniku sawinibas nudybynošonu Latgalē un izteic welešonus, lai Pagaidu Zemes Padume nu sowas puses weicynotu taidu nudybynošonu.
