Ivars Ijabs: Eiropas Savienība arī aizsardzībai? 26
Autors: Ivars Ijabs, Eiropas Parlamaneta deputāts
Haotiskā un neveiksmīgā Rietumu aiziešana no Afganistānas Eiropas Savienībā ir atkal aktualizējusi sarunas par nepieciešamību pēc Eiropas Aizsardzības savienības izveides. Arvien skaidrāk izkristalizējas atziņa, ka Eiropas Savienībai ir nepieciešama sava militārā kapacitāte, kas ļautu ES ieņemt sev pienākošos vietu mūsdienu pasaules ģeopolitikā – ne tikai ekonomikā.
Kā jau bija vērojams Afganistānā, ES nav pašpietiekama pat tādos uzde-vumos, kā savu cilvēku ātra izvešana no krīzes punktiem, jo šajos jautājumos ir pilnībā atkarīga no sava ASV partnera. Papildus tam, arvien mainīgie apdraudējuma veidi ES pierobežā un kaimiņu reģionos, kā arī ASV stratēģiskā pavēršanās Ķīnas virzienā, liek domāt par to, ka Eiropai ir jābūt spējīgai aizsargāt pašai savas intereses.
Ir pēdējais laiks kāpināt tempu ES aizsardzības spēju izveidei, un šobrīd piedāvātā 5000 karavīru lielā ātrās reaģēšanas vienība būtu labs pirmais solis tuvāk integrētākai un darboties spējīgākai ES Kopējai aizsardzības un drošības politikai. Protams, ES Aizsardzības savienība nedrīkst nedz aizstāt, nedz dublēt NATO, nedz arī likt dalībvalstīm pārvirzīt savu nodrošinājumu un spējas no NATO uz jaunu ES veidojumu. Tieši pretēji, ir jāveido ciešāka abu organizāciju sadarbība, kas ļautu stiprināt gan transatlantiskās attiecības, gan arī Eiropas drošību.
Pēdējo gadu laikā arvien biežāk ES institūcijas un amatpersonas runā par nepieciešamību izveidot “stratēģiski autonomu” vai “atvērti stratēģiski autonomu” Eiropas Savienību, tādējādi nostiprinot ES lomu pasaules ģeopolitikā, tai kļūstot par ietekmīgu globālu spēlētāju un paplašinot tās ietekmi arī ārpus ierastās tirdzniecības un ekonomisko sankciju prizmas. Tomēr ir jāapzinās, ka īsti stratēģisku autonomiju Eiropas Savienība nevar sasniegt bez pietiekama spēka elementa starptautiskajās attiecībās, citiem vārdiem, bez militārā spēka.
Protams, ES primāri būtu jāturpina visaktīvāk uzņemties līderību un rīkoties tādos ģeopolitikas aspektos, kuros tā ir visspēcīgākā, kā piemēram, kiberdrošība, naudas atmazgāšanas ierobežošana, terorisma un tā finansēšanas apkarošana. Taču ES vairs nedrīkst būt pasīva militārajā jomā, un tai ir jābūt spējīgai efektīvi īstenot savu interešu aizstāvību arī ārpus savām robežām – vispirms tādās militārās operācijās, kā nesenā bruņoto spēku aiziešana no Afganistānas.
Ilgtermiņā arī ES pašai spēt veikt savas militārās misijas, projicējot stabilitāti un sniedzot nepieciešamo militāro atbalstu krīzes situācijās gan tuvākos, gan tālākos reģionos. Tas ļautu ES garantēt savas pierobežas stabilitāti un būt kontroles un vadības pozīcijā iespējamo nākotnes krīžu gadījumā. Piemēram, ja ES spētu savlaicīgi un efektīvi sniegt militāru atbalstu stabilitātes nodrošināšanai iespējama konflikta gadījumā Āfrikā, tā varētu nodrošināt, ka tās patvēruma sistēma netiktu strauji pārslogota šādu konfliktu rezultātā.
Ko šādas aizsardzības savienības izveide nozīmētu Latvijai? Ņemot vērā, ka Latvijas gal-venais drošības garants ir NATO, tad, lai arī kādā formā Eiropas Aizsardzības savienība netiktu veidota, ir svarīgi, lai tā nedublētu NATO funkcijas un nesamazinātu tās spējas Baltijas reģionā. Šajā sakarā gan ir jāizprot divi aspekti.
Pirmkārt, ņemot vērā, ka pašreizē-jās diskusijās nav runas par ES teritoriālo aizsardzības spēku, bet gan tieši par ātrās re-aģēšanas vienībām ES ģeopolitisko interešu aizstāvībai, ir skaidrs, ka vismaz īsā un vidējā termiņā pārklāšanās riska ar NATO nav.
Otrkārt, lai gan šādu ātro reaģēšanas vienību izveide būtu svarīgs solis tuvāk Aizsardzības savienības izveidei, tas to nebūt negarantē. Līdz ar to priekšā vēl ir garš diskusiju ceļš, kurā Latvija un citas dalībvalstis varēs piedāvāt savas idejas un izvirzīt savus nosacījumus šādas savienības izveidei. Tādējādi ir gan pietiekami daudz laika, gan iespēju, lai pārliecinātos par to, ka potenciālais ES aizsardzības veidojums nekādā veidā nemazina NATO spējas un kapacitāti, bet tikai tās palielina Eiropas drošības kontekstā.
Līdz ar to kopumā Latvijai būtu izdevīga piedāvātā Eiropas Aizsardzības savienības izveide, jo, pirmkārt, apzinoties mūsu ģeogrāfisko novietojumu, drošības garantiju nekad nevar būt par daudz un, otrkārt, šāda savienības izveide stiprinātu visu ES un tās pozīcijas kopumā, kas neapšaubāmi ir izdevīgi arī Latvijai.
Protams, šādas Eiropas Aizsardzības savienības izveide nebūt nav vienkārša un, vistica-māk, prasīs ļoti smagas diskusijas. Pozitīvs gan ir fakts, ka redzētās ainas no Kabulas lidostas ir likušas sarosīties arī dažām no līdz šim skeptiskāk noskaņotajām dalībvalstīm – piemēram, Vācija jau ir izteikusies atbalstoši par ātrās reaģēšanas vienību izveidi.
Tomēr, būdama ES Kopējā drošības un aizsardzības politikas sastāvdaļa, Aizsardzības savienī-bas izveidei būtu nepieciešama dalībvalstu vienbalsība, ko pašlaik varētu būt grūti sa-sniegt. Kā risinājums tiek minēta “Labprātīgo koalīcijas” (angļu val. – Coalition of the Will-ing) izveide, kuru pieļauj Lisabonas līguma par Eiropas Savienību 44. pants, līdz ar to ne-uzliekot par pienākumu visām 27 dalībvalstīm piedalīties kādā militārā misijā. Taču arī 44. panta aktivizēšanai ir nepieciešama visu dalībvalstu vienbalsība, kas, protams, apgrūtina ātru un izlēmīgu lēmuma pieņemšanu.
Visā visumā gan ir jāsaprot, ka šajā tēmā runa nav tikai par “Eiropas armijas” vai citu veidojumu izveidi. Ir svarīgi, ka ES dalībvalstis kopīgi nodarbojas arī ar pētniecību, izstrādi un ražošanu aizsardzības jomā. Līdz šim katra valsts to ir darījusi pa savam, kas noved pie lielu finanšu resursu izšķērdēšanas, kuri citkārt tik-tu izmantoti lietderīgi. Līdz ar to par labu Eiropas Aizsardzības savienības izveidei runā ne tikai politiski un militāri, bet arī finansiāli apsvērumi, kurus ir ļoti svarīgi apzināties.
Kopumā diskusijas, kas šobrīd ir atkal aktualizējušās Eiropas Savienībā par ES turpmāko nākotni un tās globālo lomu, ir vērtējamas kā pozitīva iespēja, kuru nedrīkst palaist garām. Par sevi pastāvēt spējīga ES var kļūt par spēcīgu 21. gadsimta ģeopolitisko spēlētāju, kurš būtu stratēģiski autonoms, varētu atbalstīt savu nozīmīgāko partneri ASV tās domstarpī-bās ar Ķīnu un tās pieaugošajām ambīcijām.
Eiropas Aizsardzības savienība ir viens no stratēģiski autonomas ES izveides nosacījumiem. Taču ceļš līdz tās izveidei noteikti nebūs ne īss, ne viegls un ir jāgatavojas diezgan karstām diskusijām kā Briselē, tā visās dalībvalstīs. Tomēr ir svarīgi nepalaist garām impulsu, kuru šīs vasaras notikumi Afganis-tānā ir devuši ES līderiem, un steidzīgi jāsēžas pie sarunu galda, lai rastu kopsaucējus un tik tiešām virzītos stratēģiski autonomas ES virzienā.
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
