Aivars Eipurs
Aivars Eipurs
Foto: Timurs Subhankulovs

Aivars Eipurs: Vajadzīgs kaut kāds izdzīvošanas komplekts. Vēl bez maskas un ēdiena 5

Aivars Eipurs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Optiskās ilūzijas tests: pasakiet, ko pamanījāt pirmo, un uzziniet, kādu pirmo iespaidu par sevi radāt 20
VIDEO. Astrologa pareģojums: Ukrainas kara beigu laikam ir divi varianti 6
Viņi piepildīs savus draudus: Hodžess nosauc iespējamo termiņu, kad Putins varētu uzbrukt Baltijas valstīm
Lasīt citas ziņas

Jau pēc dažiem gadiem šis gadsimts būs noskrējis pirmo ceturksni, taču mēdz būt globāli notikumi, kādā kontinentā vai visā pasaulē, kā tas ir šobrīd, kas iezīmē jaunu laikmetu jau pa ceļam, un reizēm tādu atskaites punktu pat uzskata par īsto gadsimta sākumu. Visjaunākais laikmets ir sācies kopš Covid-19 nāvīgā uznāciena, kas pārvērta ļaužu ikdienu bīstamā masku ballē.

Kā izdzīvot šajā tik nepatīkamajā paisumu un bēgumu periodā?
CITI ŠOBRĪD LASA

Vajadzīgs kaut kāds izdzīvošanas minimums, izdzīvošanas komplekts. Vēl bez maskas un ēdiena. Šajā kontekstā laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”, kurš šogad notika jau 12. reizi, vairs neasociējās ar izdzīvojušu vali (“kit” iestidzis galvā no krievu valodas), drīzāk patiesi ar izdzīvošanas komplektu cilvēkiem.

Jāņa Akuratera muzejs, kurā strādāju, tāpat virkne citu Rīgas centra un Pārdaugavas muzeju, oktobra un septembra periodā piedzīvoja interesantu pavērsienu pusotra mēneša garumā, kuru izraisīja “Survival Kit” mākslas darbu integrēšana pārsvarā literatūras muzejos. Šis festivāls ir ļoti iecienīts, par to arī pandēmijas apstākļos liecināja apmeklētāju skaits no daudzām valstīm.

“Survival Kit” apmeklētāji, kas bija orientējušies tikai uz attiecīgajiem laikmetīgās mākslas objektiem, gandrīz vienmēr sajūsminājās arī par Akuratera mājas telpām un gribēja daudz ko zināt arī par tām, par pašu rakstnieku un viņa ģimeni.

Brīvprātīgie mākslas vēstneši, kuri ir “Survival Kit” apmeklētāju pavadoņi jau vairākus gadus un bija ar tiem pēcpusdienās, vismaz uz izstādes laiku kļuva arī par mūsu muzeja faniem. Diemžēl visu nācās pārtraukt divas nedēļas pirms festivāla beigām.

Pēdējos pāris gados mums atkal vairāk nācies pārdomāt to, kā esam cits ar citu saistīti. Kā rakstīts festivāla katalogā, Deivids Neipiers, medicīnas antropologs, Londonas universitātes koledžas profesors 2003. gadā savā grāmatā “Imunoloģijas ēra: Nākotnes iecerēšana atsvešinošā pasaulē” (“The Age of Immunology: Conceiving a Future in an Alienating World”) apgalvo, ka centrālais imunoloģijas pieņēmums – ka mēs izdzīvojam, atpazīstot un iznīcinot “citu”, – ir kļuvis par moderno laikmetu definējošu ideju.

Šīs idejas aspekti raksturo vienu no Akuratera muzejā eksponētajiem darbiem, amerikāņu korejiešu mākslinieces Johannas Hedvas eseju “Slimās sievietes teorija” (2016), kuru varējām gan izlasīt uz sienas muzeja verandā, gan paralēli televizora ekrānā vērot un klausīties pašas autores lasījumu ar komentāriem un auditorijas dalīšanos iespaidos par dzirdēto.

“Slimās sievietes teorija” kā izmisums, kas laužas cauri sienām, kļūst organisks šajā klīniskā egoisma un vienam otru nedzirdēšanas laikā.

Esejas sākumā, atzīstot Hannas Ārentes atziņu par publisko faktoru kā galveno piederību politiskai rīcībai (tu izej uz ielas! – kaut ko paud vai kaut kam piestājies – un tu esi!) uzsvērts, ka politiska ir arī to cilvēku izpausme, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nevar iznest savu ķermeni ielās un paceļ savu roku gultā, kad ārā parkā notiek demonstrācija. Un neviens to neredz.

Reklāma
Reklāma

No šāda viedokļa politiskas ir arī izpausmes privātās vēstulēs, “sarunas virtuvē”, vardarbība ģimenē un tā tālāk. Tā kā “Slimās sievietes teorijā” iederas gan miesā, gan prātā, gan jūtās ierobežotie un ne tik “piemērotie” neatkarīgi no dzimuma, tad gandrīz katrs, ne tikai teorētiski, varētu saskarties ar impulsu gribēt saprast tos, kuriem šķietami vismaz līdz šim šī pasaule nav domāta.

Citur paspēju aplūkot vien festivāla nelielu daļu. Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā saistīja videofilma par “mūžīgo viesi” – Vorenu Ņesļuhovski (1946–2019), kurš pēdējos divdesmit gadus gluži kā nebeidzamā performancē pārvietojies no vienas dzīvesvietas uz otru, praktiski bez īres maksas, ar savu viesmīlības likumu, kura skaidrojumā norādīts, ka vārdi “host” un “guest”, respektīvi, saimnieks un viesis, vismaz angļu valodā ir radniecīgas cilmes. Un, kamēr viens otram nedara pāri, šāda uzturēšanās citu mājās uztverama kā dabiska.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Veselam
“Viss. Variet iet. Tur jums receptes sarakstītas” – Annas pieredze ar mediķiem, kuri sūta no viena kabineta uz citu
Riskē izprovocēt kodolkaru: Putins draud ar “traģiskām” sekām, ja kāda no NATO dalībvalstīm sūtīs savus karavīrus uz Ukrainu
Gada ienākumu deklarāciju iesniegšana sagādā nepatīkamu pārsteigumu – vīrietis atklāj, ka parādā valstij vairāk nekā 3000 eiro
Kokteilis
Satraucošas ziņas no Bekingemas pils: princis Viljams pēdējā brīdī atsakās no svarīga pasākuma apmeklējuma “personisku apstākļu” dēļ