Juris Kursietis.
Juris Kursietis.
Foto: Karīna Miezāja

“Šī dalīšana latviešos un krievos mums Latvijā ir viena no lielākajām nejēdzībām.” Saruna ar režisoru Juri Kursieti 158

Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm 24
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus 21
Kāpēc apklusis Krievijas tirāns? Pēc prezidenta vēlēšanām pazudis Putins 124
Lasīt citas ziņas

Kanālos TV3 un “TV3 Plus” pie skatītājiem nonācis jauns raidījums “Kāpēc viņi dara tā”, kas runā par kopīgo un atšķirīgo latviešu un krievu sabiedrībā. Kas mums kopīgs un kas atšķirīgs, par ko spējam runāt, bet par ko nevienosimies nekad?

Raidījuma režisors ir pieredzējušais un godalgotais televīzijas un kino režisors Juris Kursietis, kurš caur skaudriem cilvēkstāstiem mūsu sabiedrības ačgārnos vaibstus spilgti rāda arī filmās. Sarunā par to, kā meklēt vienoto sašķeltā sabiedrībā, par kino lomu dzīvē un scenāriju rakstīšanu daudzbērnu ģimenē ārkārtējā situācijā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pēc vietējiem un starptautiskiem filmu “Modris” un “Oļegs” panākumiem šķita, ka Juris Kursietis darbosies tikai kino laukā, bet te – atgriešanās televīzijā.

Kopā ar Artu Ģigu joprojām esam līdzīpašnieki “Red Dot Media” studijai, kur arī es ik pa laikam pieslēdzos. Atpazīstamākais ir raidījums “Nekā personīga”, kurā es nestrādāju, bet ik pa laikam palīdzēju raidījumā “Melu teorija”. Pavasarī Arta ierunājās par šo projektu, un man likās tematiski interesanta šī ideja – kā tad mēs, latvieši un krievi, te dzīvojam.

Mana doma bija to ievest tādā humorīgā žanrā, kā tādu late night vēlo diskusiju šovu.

Amerikā tādi ir ļoti izplatīti, Latvijā Skutelis kādu laiku kaut ko tādu darīja. Vieglā žanrā pasmieties par sevi un padiskutēt par nopietnām lietām. Komanda ir forša – raidījuma vadītāji Vladimirs Novo­dvorskis, Jānis Krēvics, piedalās arī stendapa komiķi.

Filmā “Oļegs” galvenais varonis ir nepilsonis, krievs, kuru maļ Eiropas nelegālo migrantu darba tirgū. Kādēļ jūs atkal un atkal saista šī tēma?

Man liekas, šī dalīšana latviešos un krievos mums Latvijā ir viena no lielākajām nejēdzībām. Arī mūsu diskusiju raidījumā var redzēt, ka mēs nedzīvojam uz divām dažādām planētām, mums nav radikāli atšķirīgu uzskatu.

Godīgi sakot, latvieši un krievi uz ielas nekaujas, un mēs paši apzināmies, ka ikdienā tā nav problēma.

Patiesībā mums, Latvijas latviešiem un krieviem, ir ļoti daudz kopīga. Kad hokejā spēlē Latvija pret Krieviju, mūsu krievi biežāk fano par Latviju. Tas, kur mēs dažādās lietās virzāmies atsevišķi, ir vēsturiskais konteksts, sākot no 1991. gada, kopš kura ir notikusi šķelšana, lielākoties politiķu virzīta.

Krievi ir apvainojušies, jo pēc kopīgām barikādēm, arī daudziem no viņiem vēloties Padomju Savienības režīma beigas, viņiem pateica – paldies, bet brauciet prom. Kopš laika, kad pie varas nāca Putins, šķelšana ir apzināta politika – atceramies pensionāru mītiņu pie Ārlietu ministrijas, toreiz Rīgas domes, mūsu politiķi veicināja leģionāru tēmas atgriešanos, kamēr 9. maija piemiņas diena ir pārtapusi festivālā pie Uzvaras pieminekļa. Maskavas roka, saprotams, tam visam piemet uguni.

Reklāma
Reklāma

Tomēr šīs šķietamās nesaskaņas man šķiet bezjēdzīgas un gribētos to visu ātrāk atstāt aiz muguras. Bet acīmredzot tas ir tik dziļi un traumatiski, ka tam būtu vajadzīga terapija pēc terapijas. Bet šī tēma vienmēr kaut kā uzpeld, kaut vai tagad, vakcinēšanās lietā.

Liela daļa no nevakcinētajiem mūsu slimnīcās esot tieši krievvalodīgie.

Raidījumā aktuālajai ziņu lentes tematikai, tostarp kovidam, mēs tieši nepieskaramies, drīzāk meklējam abu pušu saskarsmes punktus. Pirmajā raidījumā, kas bija klaji provokatīvs, runājām, ko vieni domā par otriem.

Būs arī raidījumi par politiku, medijiem, humoru, sportu un kultūru, bet noslēdzošais – kā mums kopā dzīvot, virzīties tālāk. Skatoties uz to, kur saskaramies, protams, nevaram apiet aktuālo, šajā gadījumā kaut vai tās pašas vēstules krievvalodīgajiem.

Kādi, jūsuprāt, ir iemesli šai sašķeltībai arvien, kaut šajos 30 gados esam piedzīvojuši kopīgas barikādes, pilsonības iegūšanas iespēju, integrācijas politiku?

Viens no galvenajiem iemesliem ir padomiskais mantojums. Ja pašlaik paskatāmies uz Eiropas karti, sarkanās zonas – nevakcinēšanās, mirstība no Covid – ir tieši šajā postpadomju valstu blokā – Baltijas valstīs, Krievija, Rumānijā, Bulgārijā, Polijā.

Padomiskā domāšana ietver to, ka “es un valsts” – tās ir divas dažādas lietas, un tieši tas arī ir novedis pie pašreizējās situācijas.

Lai gan identificēt valsti ar valdību ir pilnīgi ačgārni, šajās zemēs vēsturiski bijis ierasts, ka valsts pārvalde nav mūsu izvēlēta un mēs, sakoduši zobus, dzīvojam kaut kādā varas ietekmē. Krievijā, kur ir vēl sliktāk nekā pie mums, vara cenšas parādīt, cik viņiem ir spēcīgs līderis un kā visi viņu ievēlē, bet mēs tagad redzam, kāda tur ir – vai nav – reālā uzticēšanās varai.

Tāpat arī Rumānijā, kur tikai 30 procenti, kas solidarizējušies vienotības vārdā. Latvijā daudz no šīm valstīm neatpaliekam, nespējot saprast, ka mēs šeit esam viena sabiedrība, viena valsts.

Vai redzat gaismu tuneļa galā izejai no šīs sadrumstalotās situācijas?

Es neesmu pareģis, bet – jā. Mēs neesam unikāli. Daudzas sabiedrības tam ir gājušas cauri un izgājušas no tā normālas. Vācijā bija Austrumvācija un Rietumvācija, bet viņi spēja šīs puses savest kopā un sakārtot. Domāju, mums ir jāskatās savā pagātnē – latviešiem dziļi saknēs ir baltvācu sabiedrība, kultūra, tradīcija un domāšana.

Mums patīk precizitāte, kārtība, un ar to ir uzauguši arī Latvijas krievi – mūsu raidījumā viņi paši atzīst, ka šobrīd nebūtu spējīgi aizbraukt uz Krieviju un dzīvot pēc tās sabiedrības noteikumiem.

Ja mēs kā viena sabiedrība spētu atsperties uz šā baltvācu podesta, tas būtu virziens, kurp iet. Kopš 2004. gada, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, mums ir pazudis vienots mērķis, uz ko iet – atšķirībā no igauņiem.

Igaunijā esmu dzīvojis četrus gadus, tur ieguvu bakalaura grādu. Zinu, ka Igaunija nav perfekta valsts un daudzās lietās no mums atpaliek, bet 90. gados viņi ar Lenartu Meri priekšgalā noteica sev mērķi – digitālā Igaunija. Tagad redzam rezultātu – viņiem ir elektroniskā balsošana vēlēšanās, ir izveidots sabiedrības modelis, kurā viņi ir atvērti, uzņēmīgi.

Arī mums vajadzētu vienkāršu, skaidri noformulētu mērķi, kurp virzīties Latvijai.

Vai šī tēma turpinās arī tajā, ko šobrīd darāt kino laukā? Modra un Oļega stāsti ir daļēji dokumentāli – dzīvē ieraudzīti. Šoreiz jūsu filma tomēr nebūšot par mazo, dzīves un ačgārnas sistēmas malto cilvēku.

Šobrīd strādāju pie savas trešās spēlfilmas. Galvenais personāžs ir sieviete mazliet pēc četrdesmit. Viņa ir mūziķe, ērģelniece, nāk no labi situētas ģimenes, bet jautājums ir – kāpēc tā ir labi situēta.

Manu uzmanību piesaistīja pēdējo desmit gadu lielie korupcijas skandāli – “Latvijas dzelzceļa”, “Latvenergo”, Latvijas Bankas vadītāji.

Viņi bija respektēti cilvēki savās profesijās, pusmūžā, bet tad diezgan skarbi krita no troņa. Mani interesē, kas šajā brīdī notiek ģimenē.

No malas visi taču redz viņu šiko dzīvi – vienam dzimšanas diena Rundāles pilī, citam – šikas mašīnas, vēl kādam – lašu makšķerēšana ar Krievijas oligarhiem. Bet to redz arī ģimene, un ir jautājums, vai viņi ir izvēlējušies to visu neredzēt, vai tomēr šie jautājumi ģimenē tiek uzdoti.

Kas notiek “x” stundā, kad notiek sprādziens, un kā tas sāk ietekmēt viņu attiecības? No vienas puses, filma ir prom no Modra un Oļega, bet, no otras puses, tā runā par to pašu – par to sistēmu, kurā dzīvojam.

Arī jūsu dzīvesbiedre (komponiste, diriģente Līga Celma-Kursiete) ir mūziķe, komponējusi mūziku jūsu filmām. Vai, veidojot filmu, tajā ir arī personiskā stāsta elements?

Ja godīgi, mūziku savās filmās izmantoju ļoti maz, tikai nepieciešamajās vietās. Tā kā galvenā varone ir ērģelniece, būs tikai dažas koncertu epizodes un mājas spēlēšanas. Ar Līgu jau esmu runājis, ka gribētu pāris oriģināldarbus ērģelēm. Taču Līga ir arī manu filmu scenārija līdzautore, arī jaunajai filmai.

Man pat ir grūti pateikt, kurā brīdī ir kaut kādas epizodes no mūsu attiecībām un kurā – vienkārši novērojums no apkārtējās pasaules. Ilgākā laikā tas ir sagājis vienā mikslī. Līgai ir fantastisks “čujs” uz tekstiem un dramaturģiju, kamēr es vairāk rakstu intuitīvi – meklēju veidu, kā sevis iedomātu sajūtu pārnest vispirms uz lapas, tad uz ekrāna.

Protams, šie scenārija rakstīšanas posmi mums ir ārkārtīgi emocionāli. Tās nav nekādas diplomātiskās sarunas!

Tikko kopā rakstījām arī scenāriju četrām no septiņām jaunā seriāla “Meklējiet sievieti” sērijām, ko producē “Red Dot Media” un pēc Andra Kolberga romāna veido režisors Armands Zvirbulis.

“Meklējiet sievieti” scenārijs tapa garajā mājsēdes posmā?

Skolas bija slēgtas, mums mājās ir bērni, nu jau četri – mazā meita piedzima pagājušā gada 24. martā, brīdi pēc tam, kad tikko visu aizslēdza ciet. Bijām tas gadījums, kad Līgu tikai varēju aizvest līdz Dzemdību namam, jo mani iekšā nelaida – paliku ārā ar koferīti rokā.

Tā nu mēs ar mazuli, diviem skolniekiem un vienu bērnudārznieku sēdējām mājās un rakstījām scenāriju. Process, kas miksēts ar vieglu vājprātu un nervu sabrukumu (smejas). Kā mēs no tā visa esam iznākuši ārā, es īsti nesaprotu (smejas). Par laimi, vasarā bija retrīts laukos, un varēja doties tālāk ar jaunu elpu.

Kurš jums pašam kā režisoram filmas tapšanā no idejas līdz sarkanajam pa­klājam Kannās, kur nokļuva “Oļegs”, ir lielākais gandarījuma brīdis un stimuls iesākt nākamo ilgo filmēšanas procesu?

Tas ir līdzīgi kā sievietēm ar dzemdībām – process ir ārprātīgs un mokošs, bet pēc gada jau pieķer sevi pie domas, varbūt vēlreiz… Arī filmas radīšana fiziski un emocionāli paņem ārkārtīgi daudz. Scenārija radīšana, lai arī kaitinoša ar tā daudzajām redakcijām un uzlabojumiem, ir arī neprātīgi aizraujoša.

Fiziski visnogurdinošākais ir filmēšana posms, parasti ziemās, kad ir auksti un neomulīgi, tu neredzi ģimeni, jo divus mēnešus pēc kārtas tikai atbrauc mājās un nokrīti, lai aizmigtu.

Reizē tas ir tik skaists un radošs posms – tu strādā ar operatoru, aktieriem, vidi. Un tad ir montāža, kad tu ieraugi dažādās lietas, ko uz laukuma nepamanīji, un izrādās, kā, piemēram, samainot ainas vietām, iznāk vēl labāks variants.

“Oļegā” no filmas izgriezu gandrīz stundu. Un tad ir pēdējais, kad tu filmu palaid dzīvē, un tas ir posms, ko tu vairs daudz neietekmē. Protams, tev gribas, lai cilvēki to skatītos. Mēs taču netaisām filmas, lai apgūtu finansējumu.

Es apzinos, ka šāda tipa filmas nekad nebūs blokbāsteri vai nacionālie kases grāvēji, jo mēs nerunājam par vēsturiskām lietām, uz kurām ir viegli “izbraukt”, bet par tagadni, un tā ir visgrūtāk sagremojama, jo liek paskatīties uz sevi spogulī.

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?

Emocionāls. Bērni. Kaņepes – esmu ļoti aizrāvies ar kaņepju tējas audzēšanu laukos.

Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?

Bez rīta kafijas. Bez vakara dusmošanās, ka bērni neklausa un neiet gulēt.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Kino režijas studijas Lielbritānijā, kad sapratu, ko un kāpēc gribu kino darīt – no tā ir veidojusies visa mana tālākā karjera, kino valoda un tematika.

Labākā izklaide?

Kino skatīšanās. Izbaudu katru mirkli, kad daudzbērnu ģimenes ritmā spēju mierīgi ieslēgt labu filmu. Šobrīd norit nomināciju process Eiropas Kino akadēmijā, kuras biedrs esmu – tur ir viss labākais pēdējo gadu laikā radītais.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.