“Ja cenas iet kosmosā, man vienīgajai šķiet, ka arī šim maksājumam jāpalielinās?” Mamma ceļ trauksmi par negodīgo sistēmu Latvijā 0
“Ja cenas iet kosmosā, vai man vienīgajai šķiet, ka jābūt kādam likuma pantam, kas nosaka proporcionāli palielināt arī alimentu maksājumus?” ar šādu jautājumu sociālajos tīklos vērsusies kāda sieviete, aizsākot plašu diskusiju par bērnu uzturlīdzekļiem Latvijā.
Komentāros vieni uzskatīja, ka uzturlīdzekļiem būtu automātiski jāaug līdzi dzīves dārdzībai, līdzīgi kā tiek indeksēti atsevišķi citi maksājumi. Citi iebilda, ka uzturlīdzekļu apmērs nevar būt piesaistīts tikai inflācijai vai degvielas cenām, jo jāņem vērā arī abu vecāku ienākumi, bērna faktiskās vajadzības un katras ģimenes situācija.
Diskusijā izskanēja arī apgalvojums, ka Latvijā minimālie uzturlīdzekļi jau tiek indeksēti, jo tie ir piesaistīti minimālajai algai. Tas ir būtisks precizējums.
Latvijā juridiskais termins ir uzturlīdzekļi, un Civillikuma 179. pants nosaka, ka abiem vecākiem bērns jāuztur samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli. Vienlaikus katram vecākam neatkarīgi no viņa ienākumiem ir pienākums nodrošināt vismaz valsts noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru. Strīdus par uzturlīdzekļiem izšķir tiesa.
Minimālo summu nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 37. Tie paredz, ka par bērnu līdz septiņu gadu vecumam jānodrošina vismaz 25% no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas, bet par bērnu no septiņu līdz 18 gadu vecumam – vismaz 30%.
No 2026. gada 1. janvāra minimālā alga Latvijā ir 780 eiro. Tas nozīmē, ka minimālais uzturlīdzekļu apmērs šogad ir: bērnam līdz 7 gadu vecumam – 195 eiro mēnesī; bērnam no 7 līdz 18 gadiem – 234 eiro mēnesī.
Tātad minimālie uzturlīdzekļi tiešām mainās automātiski, ja mainās valstī noteiktā minimālā alga.
Taču tas nav tas pats, kas automātiska indeksācija pēc inflācijas.
Pašreizējais regulējums neparedz, ka, piemēram, patēriņa cenas gada laikā pieaug par 5%, tad visi uzturlīdzekļi automātiski pieaug par tiem pašiem 5%. Minimālais apmērs ir piesaistīts minimālajai algai, nevis patēriņa cenu indeksam.
Tas nozīmē, ka inflācija uzturlīdzekļus var ietekmēt netieši. Ja cenu kāpuma dēļ palielinājušies izdevumi par bērna pārtiku, apģērbu, mājokli, skolu, veselības aprūpi vai interešu izglītību, tas var būt viens no argumentiem lielāka uzturlīdzekļu apmēra prasīšanai.
Ja uzturlīdzekļi noteikti ar tiesas spriedumu konkrētā summā un dzīves apstākļi būtiski mainījušies, Civilprocesa likuma 203. panta ceturtā daļa ļauj celt jaunu prasību un lūgt maksājuma apmēru grozīt. Likums paredz, ka to var darīt, ja pēc sprieduma stāšanās spēkā mainījušies apstākļi, kas ietekmē periodisko maksājumu apmēru vai ilgumu.
Ar argumentu “viss ir kļuvis dārgāks” gan vien var nepietikt. Prasot lielāku summu, tiesai parasti jāpamato, kā ir mainījušās tieši bērna vajadzības.
Par pierādījumiem var kalpot čeki, maksājumu uzdevumi un citi dokumenti par pārtiku, apģērbu, ārstēšanu, skolas izdevumiem, pulciņiem un citām bērna vajadzībām. Tiesa vērtē arī abu vecāku materiālās iespējas.
Tādēļ situācija atšķiras atkarībā no tā, kā uzturlīdzekļi sākotnēji noteikti. Ja vienošanās vai spriedums paredz maksāt valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru, summa mainās līdz ar minimālo algu. Ja ir noteikta konkrēta, nemainīga summa, piemēram, 250 eiro mēnesī, tās automātiska palielināšana tikai inflācijas dēļ pašreizējā regulējumā nav paredzēta. Ja vecāki nespēj vienoties par lielāku summu, jautājums risināms tiesā.
Sociālo tīklu diskusijā tika pieminēts arī Uzturlīdzekļu garantiju fonds, taču te svarīgi nejaukt divas dažādas summas. Valsts noteiktais minimālais vecāka pienākums 2026. gadā ir 195 vai 234 eiro atkarībā no bērna vecuma. Savukārt summa, ko valsts noteiktos gadījumos izmaksā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda vecāka vietā, pašlaik ir zemāka: 155 eiro bērnam līdz septiņu gadu vecumam un 180 eiro bērnam no septiņiem līdz 18 gadiem, kā arī noteiktos gadījumos pilngadīgai personai līdz 21 gada vecumam.
Fonda izmaksas arī nav automātiski piesaistītas inflācijai. Uzturlīdzekļu garantiju fonda likums paredz, ka to apmēru nosaka Ministru kabinets un tam šī summa jāpārskata ne retāk kā reizi trijos gados, ņemot vērā valsts budžeta iespējas.
Ja sabiedrība vēlētos ieviest sistēmu, kurā visi uzturlīdzekļi automātiski katru gadu aug atbilstoši inflācijai, būtu nepieciešamas izmaiņas normatīvajā regulējumā.
Civillikumu un Civilprocesa likumu groza Saeima. Satversme paredz, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, bet likumprojektu cita starpā var iesniegt Ministru kabinets, Saeimas komisija vai vismaz pieci deputāti.
Savukārt konkrēto minimālo uzturlīdzekļu aprēķina kārtību pašlaik nosaka Ministru kabinets, pamatojoties uz Civillikumā doto pilnvarojumu. Tātad, ja tiktu lemts nevis tikai palielināt summas, bet principiāli pāriet no piesaistes minimālajai algai uz, piemēram, automātisku patēriņa cenu indeksa piemērošanu, jautājums vispirms būtu politiski jāizlemj un attiecīgi jāgroza tiesiskais regulējums.
Pašreizējā sistēmā inflācija pati par sevi uzturlīdzekļus automātiski nepalielina. Toties cenu kāpums, kas reāli palielina bērna uzturēšanas izdevumus, var kļūt par argumentu jaunai vienošanās summai vai prasībai tiesā.
