Jāizdzīvo, jo varbūt kādam būsi vajadzīgs. Saruna ar režisoru Pēteri Krilovu 16
Turpinām pagājušajā numurā iesākto sarunu ar teātra un kino režisoru, profesoru, Latvijas Kultūras akadēmijas prorektoru PĒTERI KRILOVU par dzīvi, Latviju un atbildību.
Es uzaugu mājā, kur nemitīgi tika runāts par Sibīriju – ko tur ēduši, kur gulējuši, kā slimojuši, kā pārcēlušies no vienas vietas uz citu. Mūsu māja vienmēr bija pilna ar sibīriešiem, mūždien kādi pieci seši gulēja uz grīdas. Varbūt tāpēc man bija sajūta, ka esmu vecāks par saviem gadiem, ka atceros to laiku. Varbūt no tā arī interese par vēsturi.
Kinematogrāfijas institūtā bija šāds gadījums. Mums bija internacionāls kurss, galvenokārt trešās pasaules cilvēki – kāds arābs, mongolis, brazīlietis un kas tur vēl, arī no PSRS īsti krievi bija tikai kādi divi, pārējie no republikām. Un tad nomira viens mūsu kursabiedrs. Sanācām kopā, iedzērām, sākām tā vaļsirdīgāk runāt. Pēkšņi dzirdu – viens, otrs, trešais stāsta, ka izsaukti uz specdaļu un tur teikts, ka vajagot “stučīt”. Un man pēkšņi tāds dīvains jautājums: kāpēc mani nesauc?
Foto – Anda Krauze un no privātā arhīva
Citā reizē bija kaut kāda “razbiralovka”, mūsu kursadarbi esot ideoloģiski aplami, Igoru Talankinu, kursa vadītāju, par to atlaidīšot. To visu stāsta Emma Kirilovna, viņa asistente, tā uzbrūkoši stāsta. Un te es kaut ko ironisku iespraužu un iesmejos. Viņa paskatās uz mani un pēkšņi izšauj: jūs vispār varētu paklusēt, mēs zinām, ko jūs par mums domājat!
Tajā brīdī es vēl neaptvēru, ko tas nozīmē. Tikai vēlāk.
