Šobrīd Latvijā ir 12 neprivatizējamas valsts kapitālsabiedrības. Kā pārvaldīs valsts uzņēmumus? 3
Olafs Zvejnieks,”Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Runa ir par Ministru prezidenta paspārnē strādājošā Pārresoru koordinācijas centra sagatavoto koncepciju “Par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldības politiku, valsts kapitālsabiedrību iedalījumu un valsts kapitālsabiedrību pārvaldības funkciju pakāpenisku centralizāciju”, kas atkal ir aktualizējusi jautājumu par iespējamo valsts lielo uzņēmumu daļēju privatizāciju.
Šobrīd Latvijā ir 12 neprivatizējamas valsts kapitālsabiedrības, kuras kā stratēģiski svarīgus uzņēmumus aizsargā īpaši tam radīti likumi: “Latvenergo”, “Augstsprieguma tīkls”, “Starptautiskā lidosta “Rīga””, “Latvijas Pasts”, “Latvijas dzelzceļš”, “Latvijas gaisa satiksme”, “Latvijas valsts meži”, “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs”, “Latvijas Radio”, “Latvijas Televīzija”, “Latvijas loto” un “Attīstības finanšu institūcija “Altum””.
Šī koncepcija paredz pienākumu reizi piecos gados pārvērtēt valsts līdzdalības nepieciešamību šajos uzņēmumos un līdz ar to arī reizi piecos gados izvērtēt šo uzņēmumu privatizācijas iespējamību.
Ņemot vērā, ka jautājums par valsts uzņēmumu akciju daļas laišanu biržā tiek muļļāts jau kopš 90. gadiem, šīs koncepcijas pieņemšanas sekas, visticamāk, būs minēto uzņēmumu 5 līdz 25% lielas akciju paketes nonākšana tirdzniecībā biržā, saglabājot valsts kontroli pār akciju kontrolpaketi, bet vienlaikus ļaujot Latvijas iedzīvotājiem un profesionāliem investoriem iegādāties lielāko valsts uzņēmumu daļu akciju.
Vēl viens koncepcijas aizstāvju priekšlikums ir centralizēt valsts uzņēmumu pārvaldību vienā institūcijā, nodrošinot vienotu valsts politiku pārvaldībā.
Uzreiz jāsaka – par labu šādai pieejai, pirmkārt jau akciju daļas laišanai biržā, ir virkne argumentu.
Piemēram, veiksmīgā Igaunijas un Lietuvas pieredze, kas, pateicoties tieši valsts uzņēmumu akcijām, ir būtiski aktivizējušas savas fondu biržas, radot tipāžu, kas Latvijā sastopams daudz retāk, proti, veiksmīgus fondu biržas investorus.
Turklāt ne tikai indivīdu līmenī, bet paverot iespēju arī institucionālajiem investoriem, piemēram, pensiju fondiem, investēt savu valstu uzņēmumos, nevis meklēt investīciju objektus ārzemēs.
Papildu efekti ir daudz lielāka starptautisko investoru interese par šīm valstīm un labāka uzņēmumu pārvaldība, pateicoties nepieciešamībai regulāri iesniegt atskaites un atbildēt uz akcionāru jautājumiem sapulcēs.
Koncepcijas atbalstītāji diezgan atklāti teic – ja, piemēram, “Rīgas satiksme” būtu biržas uzņēmums, tad nekas līdzīgs šajā uzņēmumā notikušajam nekad nebūtu varējis atgadīties. Latvijai arī jau ir sava pozitīvā pieredze ar valsts uzņēmumiem un biržu, konkrēti – “Latvenergo” biržā kotē savas obligācijas (parādzīmes), pakļaujoties biržas prasībām atskaitīšanās ziņā.
Turklāt savulaik valstij piederošā “Latvijas gāze” šobrīd ir privatizēta un tāpēc nav sākusi strādāt sliktāk.
Visbeidzot uzņēmumiem un valstij akciju kotēšana biržā varētu būt būtisku papildu līdzekļu avots, kas krīzes gados nav mazs arguments.
Daži aprēķini liecina, ka valsts varētu no 10% akciju laišanas biržā iegūt līdz vienam miljardam eiro.
Taču, ja viss ir tik pozitīvi, tad par ko vispār te ir cīņa? Ir vairākas būtiskas problēmas, uz kurām norāda kritiķi, piemēram, septiņas dažādas ar kokrūpniecību un mežizstrādi saistītas federācijas, kas nosūtījušas atklātu vēstuli Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam.
Koncepcija paredz atdalīt valsts uzņēmumu finanšu un nefinanšu mērķus un tos dažādi pārvaldīt. Citiem vārdiem sakot – var sanākt tā, ka uzņēmumu finanšu mērķus izvirza vienotā pārvaldības institūcija, bet nefinanšu mērķus – nozares ministrija.
Nav grūti saskatīt, ka šādā veidā abu veidu mērķi viegli var nonākt pretrunā viens otram un radīt pilnīgi dažādus lēmumus gan ekoloģijas, gan zemes izmantošanas, gan arī, piemēram, mežu atjaunošanas ziņā. Šādā situācijā jautājums būs, kuri mērķi ir prioritāri.
Taču, lai cik neatrisināma šī kolīzija pirmajā brīdī šķiet, nav grūti pamanīt, ka mūsu kaimiņi ziemeļos un dienvidos, kuri diez vai ir galvas tiesu gudrāki par mums, kaut kā ir spējuši to atrisināt.
Domāju, ka viņi neatteiks, ja vēlēsimies viņu pārvaldības modeļus vienkārši nošpikot.
Otra principiāla problēma – cik tieši liela akciju pakete varētu tikt piedāvāta? Ja piedāvās tikai 5 līdz 10%, tad tas varētu apgrūtināt lielo starptautisko investoru piesaisti, norāda “Redgate Capital” klientu attiecību vadītājs Jānis Dubrovskis, kā arī šādus apjomus nevarēs iekļaut biržas indeksos.
Ja lielos starptautiskos investorus piedāvājums neieinteresē, tad valsts no akciju pakešu pārdošanas nopelnīs mazāk, jo būs mazāks pieprasījums pēc tām.
Savukārt, ja valsts laiž biržā 20 līdz 25% akciju, kas starptautiskos investorus interesētu gan, tad tas var šķist tāds daudzums, kas sāk apdraudēt valsts kontroli pār uzņēmumiem.
Ja vēl tam pieskaita Latvijas publikas samērā izteikto alerģiju pret valsts uzņēmumu privatizāciju, tad šis jautājums kļūst par politisku problēmu. Jā deviņdesmitie sen ir beigušies, laiki it kā citi, bet vai tam tic arī plaša Latvijas sabiedrība?
