Kāpēc ministrijām uz gada beigām paliek neiztērēti līdzekļi un kurš pie tā patiesībā ir vainīgs? 25
Kā viena liela problēma valsts sektorā ir finansējums – vienalga, kadām iniciatīvām vai praktiskām lietām tas tiek piešķirts, tas ir jāiztērē tekošā gada ietvarā. Un tur rodas problēma, tā TV24 raidījumā “Preses klubs” naudas izlietošanas principus valsts pārvaldē raksturo Sandis Riekstiņš, Latvijas Sporta asociācijas valdes loceklis, bijušais Saeimas deputāts.
“Tikko tolaik sāku vadīt Sporta apakškomisiju, mums bija Izglītības ministrijas pakļautības iestāde, kura
gada sākumā paprasīja finansējumu telpu remontam. Aprīlī nolēma, ka var dot, Ministru kabinets maijā atbalstīja to, naudu viņi saņēma septembrī.”
Riekstiņš stāsta, kā notiek šajās situācijās – “tiek riskēts, nauda uz gada beigām paņemta, pienāk decembris – gada beigas, viņiem palikusi astīte no tās summas, lai būtu pabeigts darbs. Pie pēdējās izpildes šī astīte tiek piemesta klāt avansā, jo nav jau citu variantu.”
Ja nē – iestāde naudu zaudē. Tad vai nu būvnieks nāks uz tiesu un piedzīs, jo naudas nebūs, vai sāksies kārtējā epopeja.
Bet tā, kā minēts augstāk, viss ir pabeigts, objekts nodots, tomēr Riekstiņš runā par kādu “bet!” Šis “bet!” ir Valsts kontrole, kas soda, jo šādi rīkoties nedrīkst.
Uzņēmējs un šīs valsts sektors, – es iedziļinājos šajā lietā, saka Riekstiņš: “Es kā uzņēmējs saku, ka viss ir labi, viss ir izdarīts, tā astīte ir nieks. Bet par šo darījumu iestāde tomēr tiek sodīta. Un atkal jautājums ir pēc būtības –
kāpēc mēs nevērtējam to procesu, ka naudu saņēma tikai septembrī, ja prasīja gada sākumā? Tam mēs paejam garām, bet sodām to pēdējo nabagu, kurš centies izvilkt šo savu lietu veiksmīgi līdz galam.
