Kārlis Streips: Zem jēdziena ‘glasnost’ slēpās tas, kas ar laiku nozīmēja Padumjās savienības bojāeju 0
Padomju Savienības garajā vēsturē bija represīvāki un arī pielaidīgāki periodi. Staļins bija atbildīgs pie masu slepkavībām un baisiem noziegumiem pret cilvēci, kurus ļaudis šeit, Latvijā, piedzīvoja pēc pilnas programmas.
Taču konkrēti šeit, Latvijā, arī bija notikums, kas itin precīzi liecināja, ka Padomju Savienībā bija sākušās visai intensīvas pārmaiņas.
1986. gada 15. septembrī Jūrmalā sākās tā dēvētā Čatakvas konference, un tā kā šogad tai ir pienākusi četrdesmitgade, par to šonedēļ vērts paspriest.
Sākot ar universāli zināmo faktu, ka pēc daudziem gadiem, kuru laikā PSRS režīmu vadīja izkurtējuši večuki, sākot ar mūžseno stagnātu Brežņevu un turpinot ar īslaicīgi augstā amatā esošajiem Andropovu un Čerņenko, par PSRSKP pirmo sekretāru bija kļuvis jauns un daudzsološs kadrs vārdā Mihails Gorbačovs.
Kādreizējais kombaina šoferis un Stavropoles partijas pirmais sekretārs bija kaut kas pavisam jauns, kaut tādā nozīmē, ka viņš, atšķirībā no priekštečiem, necentās slēpt savu sievu un tieši uzsvēra viņas daiļumu un šarmu.
Raisa Gorbačova kļuva par ļoti būtisku sava vīra palīgu un atbalstītāju.
1985. gadā, kad Mihails Gorbačovs stājās augstajā amatā, Padomju Savienība jau kādu laiku bija karojusi Afganistānā, kas kļuva par gatavo asinspirti. Visai vērā ņemams skaits karavīru no Latvijas no turienes atgriezās metāla zārkā.
Jaunais pirmais sekretārs nolēma izsludināt divas ievērojamas pārmaiņas. Perestroika piedāvāja Padomijas visai sklerotiskās tautsaimniecības reformas. Savukārt zem jēdziena glasnost slēpās tas, kas ar laiku nozīmēja Padumjās savienības bojāeju.
Proti, vidējam padomju pilsonim tika pateikts, ka pirmoreiz Krievzemes garajā un senajā vēsturē ļauts apspriest lietas, kas vidējam padomju pilsonim nepatika, nevis vairs pie virtuves galda ar aizvilktiem aizkariem un čukstus, lai kaimiņi komunālajā dzīvoklī nedzird, bet gan atklāti.
Tiesa, bez īpašām tiesībām kritizēt pastāvošo varu. Tas joprojām bija visai ievērojams tabu.
Taču vienlaikus Mihails Gorbačovs arī sāka veidot cita veida attiecības ar ārpasauli. Tajā skaitā ar kādreizējo aktieri Ronaldu Reiganu, kurš bija kļuvis par Amerikas prezidentu, un pāris gadus pirms Gorbačova uznākšanas uz globālās skatuves viņa pārstāvēto valsti bija aprakstījis ar vārdiem “ļaunuma impērija.”
Tajā skaitā jau 1985. gada novembrī Mihails Gorbačovs un viņa kundze ieradās Ženēvā uz tikšanos ar Amerikas prezidentu Reiganu.
Abi kungi uzsāka pirmo sarunu par ieroču un konkrēti kodolieroču ierobežošanu un skaita samazināšanu.
Gorbačova kundzi Ženēvā uzņēma ASV pirmā lēdija Nensija Reigana, kura viešņai piedāvāja tēju.
Kādu laiku, pirms šīs tikšanās Raisa Gorbačova, bija bijusi Parīzē, kur viņa bija jūsmojusi par augstās modes sasniegumiem.
Reigana kundze savā memuārā rakstīja, ka viņa bija pārsteigta Gorbačova kundzi Ženēvā tērptu tā, it kā viņa būtu “cietuma sargs baltā kreklā, melnās biksēs un ar melnu kaklasaiti.”
Bet tad pirmā lēdija saprata lietas būtību: “Tā bija vienīgā fotogrāfija, kura tiks parādīta cilvēkiem mājās Padomju Savienībā.”
Jo Padomju prese par PSRS pirmo lēdiju, kuru interesēja Pjēra Kardāna un Īva Senlorāna daiļrade, nebija īpašā sajūsmā un Raisu Gorbačovu nosauca par “biedreni no Gucci.” Tas paskaidroja lēmumu preses priekšā parādīties daudz pieticīgākās drānās.
Savukārt Čatakvas konferences mērķis bija savest kopā ierindas amerikāņus un PSRS ļaudis un ļaut viņiem citam citu apostīt un konstatēt, ka propagandas apgalvojums, ka otrajā pusē bija tikai sātani un cita veida neģēļi, varbūt nebija gluži patiess.
Doma par konferenci nāca no kādreizējā ASV prezidenta Dvaita Eizenhauera dibinātā Starptautisko attiecību institūta. Pirmā konference bija Čatakvas institūta mītnē Ņujorkas štatā un vien pāris mēnešus pēc varas maiņas Maskavā.
Padomju Savienība uz pirmo konferenci nosūtīja vien pusduci zemāka līmeņa pārstāvju no PSRS vēstniecības Vašingtonā un ne uz ko daudz necerēja.
Gatavojoties uz otru konferenci plāni bija krietni plašāki. Jūrmalu kā vietu konferencei ieteica PSRS puse, kura uzskatīja, ka vide Latvijas kūrortpilsētā bija līdzīgai tai, kurā atradās Čatakvas institūts kā tāds.
Visas garās okupācijas laikā PSRS dūži Jūrmalu uzskatīja par tādu kā atpūtas bāzi. Savas “dāčas” tur bija ne vienam vien no Kompartijas un autoritārā režīma dūžiem.
Ja pirmajā konferencē Ņujorkā piedalījās pāris simtu dalībnieku, tad uz Jūrmalu jau posās vairāki tūkstoši.
Tajā skaitā un konkrēti desmit pārstāvji no Amerikas Latviešu apvienības Vašingtonā. Par to pirmais sāka runāt trimdas aktīvists un vēlākais Saeimas deputāts Aristīds Lambergs.
Tiesa, Padomju Savienība nebija atmetusi savus niķus un stiķus par godu pasākumam Jūrmalā. ALA pārstāvis un arīdzan vēlākais Saeimas deputāts (un vēstnieks un valdības ministrs) Ojārs Kalniņš laikrakstam The Washington Post stāstīja, kā čekisti viņu un kolēģus brīdināja, ka trimdas latviešiem, iespējams, okupētā Latvija nebūs droša vide.
Vairāki delegācijas locekļi konstatēja, ka viņu prombūtnes laikā kāds bija pārmeklējis viņu viesnīcas numuriņus, un vairākos gadījumos pazudušas bija dažādas piezīmes un teksti par konferencē notiekošo.
Čeka arī sazinājās ar trimdas latviešu radiniekiem okupētajā Latvijā ar mērķi arī viņus taranēt.
Taču ar visu šo piekasīšanos, Čatakvas konference tika atspoguļota rietumu presē, kā arī Latvijas televīzijā. Skatītāji dzirdēja ASV pārstāvi Džeku Matloku atgādinām, ka Amerika Latvijas okupāciju nebija atzinusi nekad un neatzina arī tajā brīdī. Matloka kungs daļu no savas runas nolasīja perfekti skaidrā latviešu valodā.
Uz to režīma pārstāvis Georgijs Korņienko atcirta, ka viesiem no ārzemēm derētu atcerēties vienu lietu: “Jūsu visās pasēs ir vīza no Padomju Savienības.”
Nebija tā, ka Jūrmalas konferencē varēja ierasties jebkurš, kam bija interesanti paklausīties, ko stāstīs amerikāņi. Tik liberāla Gorbačova glasnosta politika vēl nebija kļuvusi.
Čatakvas konferences turpinājās līdz PSRS sabrukumam. Pēc Jūrmalas nākama atkal bija Ņujorkā, pēcāk Gruzijas PSR galvaspilsētā Tbilisi un tad atkal Čatakvas mītnē.
Organizācija kā tāda dibināta 1874. gadā, tātad – laikā, kad Latvija joprojām bija Krievijas impērijas sastāvā. Tā turpina darboties vēl šobaltdien, un procesa centrā ir nometnes katru gadu vasarā.
Savukārt okupētajā Latvijā prese par Čatakvas konferenci neziņoja absolūti neko. Par to rakstīja trimdas laikraksti Amerikā, Eiropā un Austrālijā.
Tomēr konference bija sava veida grūdiens tautas tālākā attīstībā. Apmēram mēnesi pēc Čatakvas konferences Jūrmalā Dainis Īvāns publicēja savu dvēseles kliedzienu pret vēl viena dambja celšanu uz Daugavas.
Personiskais iemesls bija fakts, ka tas būtu noticis tieši pie Daiņa vectēva senajām mājām. Taču daudz plašāks jautājums bija apstāklī, ka dambja celšana būtu prasījusi liela skaita strādnieku ievešanu no citām PSRS republikām.
Tobrīd latviešu procents okupētajā Latvijā bija noslīdējis bīstami tuvu 50% atzīmei. Līdz ar to bija viss iemesls iebilst pret papildu viesstrādniekiem un daudziem par lielu pārsteigumu, protests nostrādāja. Režīms no dambja celšanas atteicās.
(Ap to pašu laiku līdzīgu ieganstu dzīti cilvēki arī iebilda pret metro celšanu Rīgā; arī tajā gadījumā režīmam notrīcēja ceļi, un projekts tika atcelts.)
Jau 1987. gada 14. jūnijā organizācija Helsinki 86 sarīkoja piemiņas pasākumu deportāciju upuriem pie Brīvības pieminekļa.
Gorbačova glasnost projekta ietvaros arī pirmoreiz PSRS vēsturē sarīkotas PSRS Tautas deputātu padomes vēlēšanas, kurās Latvijas Tautas fronte izcīnīja diženu uzvaru, tajā skaitā panākot bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa pakta oficiālu atzīšanu un denunciāciju.
Man pašam 1986. g. septembrī bija 26 gadi, un es strādāju mazā telekompānijā Ilinoisas štata dienvidos Amerikā. Nav ne jausmas, vai tobrīd es par Čatakvas konferenci tēvzemē kaut ko biju dzirdējis vai uzzinājis.
Bet, pēc 40 gadiem atpakaļ skatoties, varu saprast, ka Čatakvas pasākums Jūrmalā nudien bija kā pirmais šāviens cīņā par neatkarības atjaunošanu.
Nekad pirms tam Latvijas skumjā vēsture un tās līkloči nebija publiski pārrunāti. Kā minēju, trimdinieki tur uzradās ar neatkarības prasību un PSRS pārstāvji to stingri liedza.
Taču attiecībā uz 17. septembri ir vēl viena jubileja. 1991. gadā tajā datumā pavisam nesen neatkarību atguvusī Latvijā kļuva par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsti.
Tai dienai šogad ir 35. gadadiena. Kļūt par globālās organizācijas sastāvdaļu – vai tad kāds pret tā kaut ko varētu iebilst?
