Kārlis Streips: Tas sākās 18. augustā, un visa pasaule aizturēja elpu gaidot, kas notiks tālāk 0
1991. g. augustā militāristi Maskavā uzrīkoja puču pret Mihaila Gorbačova režīmu. Tas sākās 18. augustā, un visa pasaule aizturēja elpu gaidot, kas notiks tālāk.
21. augustā bija skaidrs, ka no apvērsuma nekas nesanāks. Latvijas PSR Augstākajā padomē torīt sākās sēde. Priekšsēdētājs bija Anatolijs Gorbunovs, un sēdes sākumā deputāts Jānis Dinēvičs nāca ar šādu repliku:
“Es gribētu Latvijas Tautas frontes frakcijas vārdā teikt, ka pašreiz ir ļoti sarežģīta situācija, un, ņemot vērā to, ka pretējā frakcija un tās vadītājs vakar viennozīmīgi paziņoja, ka viņi paraksta dokumentu, ka ir parakstījuši dokumentu, kurā viņi šo kliķes apvērsumu padara par likumīgu, es gribētu lūgt mūsu plenārsēdes vadību pārtraukt šo plenārsēdi, lai varētu noturēt frakcijas sēdi, līdz pulksten 12.00.”
Tam iebilda deputāte Emerita Buķele:
“Kolēģi, es atvainojos, varbūt jūs jau to pārrunājāt … Es nācu kājām cauri Rīgai, cilvēki stāv un gaida mūsu informāciju. Vai mums ir lietderīgi šeit sēdēt līdz pulksten 12.00, varbūt mums vajadzētu ātri visu pārrunāt un iet uz tiem punktiem, kur mūs gaida?”
Sekoja Einars Cilinskis:
“Es vēršos pie tiem pretējās frakcijas deputātiem, kuri šeit sēž. Es tikai, ņemot vērā, ka frakcijas līderis Dīmanis vakar akceptēja frakcijas piederību šim apvērsumam, acīmredzot .. militārajai huntai, var būt, ka … un tātad acīmredzot pēc šīs huntas sagrāves šie cilvēki un arī pretējās frakcijas deputāti tiks tiesāti par valsts nodevību. Var būt, ka ne visi deputāti piedalās šajā apvērsumā, vismaz vēl ir laiks padomāt un norobežoties no tā.”
Deputāts Anatolijs Aleksejevs centās novirzīt uzmanību no notiekošā:
“Es uzskatu, ka šodienas darba kārtībā nepieciešams ieslēgt jautājumu par iedzīvotāju apgādi ar pārtikas produktiem un maizi, jo ar to ir radušās problēmas.”
Savukārt deputāte Valentīna Zeile lūdza darba kārtībā iekļaut jautājumu par 1991. gada valsts budžeta grozījumiem.
Savukārt Budžeta komisijas pārstāvis Juris Bojārs nāca ar priekšlikumu sēdi pārtraukt līdz pulksten 15.00, “jo diezin vai līdz pulksten 12.00 izlemsim šo jautājumu.”
Galu galā deputāti nolēma sēdi pārtraukt līdz pusdienlaikam. 116 deputāti balsoja par, divi pret un četri atturējās.
Reiz deputāti atgriezās plenārsēžu zālē, deputāts Dinēvičs lika priekšā domu par Valsts pašaizsardzības komisijas izveidošanu.
Deputāts Andrejs Krastiņš paziņoja, ka sagatavots likumprojekts ar nosaukumu Latvijas konstitucionālais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu un paziņoja, ka tas tobrīd tika izdalīts latviešu valodā un tika tulkots uz krievu valodu.
Deputāts Aleksejevs atkārtoja prasību par likumprojektu par iedzīvotāju apgādi ar pārtiku.
Sekoja diskusijas par dažādiem citiem likumprojektiem, bet tad pienāca brīdis konstitucionālā likuma apspriešanai.
Debates sāka opozīcijas deputāts Sergejs Zaļatejevs, un nebūs pārsteigums, ka viņa mērķis bija stiept gumiju:
“Mums piedāvāts izskatīšanai pietiekami nopietns likumprojekts. Atbilstoši mūsu reglamentam, kas pagaidām vēl darbojas, likumprojekti vispirms ir jāizskata attiecīgajās komisijās. Mani pārsteidz, ka var tik nopietnu likumprojektu izvirzīt izskatīšanai sesijā, ja tas līdz tam nav apspriests komisijās. Es ierosinu šo likumprojektu apspriest vismaz Likumdošanas jautājumu komisijā.”
Deputāts Aivars Endziņš atcirta, ka jautājumu jau izskatīja Likumdošanas jautājumu komisija, “jo opozīcijas frakcijas pārstāvji atklāti ir deklarējuši savu attieksmi pret Latvijas Republikas suverenitāti kā tādu.”
Sēdes priekšsēdētājs Gorbunovs noskaitās uz deputātiem un nāca ar šādām pārdomām:
“Reģistrēsimies! Jūs esat dikti šiverīgi, tāpēc arī mums nemitīgi jāreģistrējas.”
Reiz tas bija izdarīts, 108 deputāti nobalsoja par konstitucionālā likuma iekļaušanu darba kārtībā.
Sekoja jautājums par iedzīvotāju apgādi, kā arī par to, vai uzklausīt ģenerālpulkvedi Fjodoru Kuzminu par notikumiem. Šai domai deputāti piekrita ar 63 balsīm par, 30 pret un 27 deputātiem atturoties.
Pārsteidzošā kārtā ņemot vērā sakaitēto situāciju, deputāti turpināja debatēt par citiem jautājumiem, tajā skaitā piekrītot 15 minūšu pārtraukumam.
Taču tad pienāca brīdis skatīt konstitucionālo likumu. Sēdi vadīja deputāts Andrejs Krastiņš, kurš stāstīja par dokumenta būtību:
“Līdz šim mūsu republikas Augstākā padome ir veidojusi savu darbību, pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 4.maija Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Kā atceraties, šajā deklarācijā 5.pantā tika noteikts pārejas periods Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanai de facto, kas bija sasniedzams, vedot sarunas pilnvarotai komisijai ar PSRS attiecīgajām struktūrām. Kopš 1991.gada 19.augusta šādas PSRS konstitucionālas likumīgas struktūras valsts varas un izpildvaras institūcijas valsts apvērsuma rezultātā ir pārstājušas darboties. Tādējādi arī izpildīt mūsu Neatkarības deklarācijas prasības par mūsu neatkarības atjaunošanu šādu sarunu ceļā ir kļuvis neiespējami. Tādējādi mums ir jānosaka mūsu valsts valstiskais statuss, sava darbības programma šādos darbības apstākļos.
“Kādā veidā tālāk attīstīsies virzība ar PSRS- tādas prognozes mēs nevaram izteikt un laikam nav spējīgs izteikt uz šo brīdi neviens, bet mums savas darbības tiesiskais pamats un savas darbības politika ir jānosaka šodien. Tāpēc šā likumprojekta preambulā ir izteikti šie apstākļi, kas ir par pamatu šāda konstitucionālā likuma pieņemšanai, un 1.pantā ir deklarēts Latvijas Republikas tiesiskais statuss, kurš arī pamatojas uz mūsu Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversmes attiecīgajiem formulējumiem un uz Satversmi.”
Opozīcijas deputāti turpināja tirināties. Deputāts Mihails Gavrilovs jau bija padomājis par pilsonības jautājumu:
“Kā mani, tā daudzus manus vēlētājus satrauc viens jautājums, es to formulētu tādā veidā: vai šeit nebūtu mērķtiecīgi punktu ‘a’ papildināt ar pilsonības jautājumu, jo mēs gribam zināt, kādā valstī, ko mēs šodien pasludinām, mēs dzīvojam un kāds ir mūsu stāvoklis?”
[Te atgādināšu, ka likumā ar laiku tika noteikts, ka Latvijas pilsonība automātiski pienākas tiem, kur bija LR pilsoņi pirms PSRS okupācijas un viņu pēctečiem, bet pārējiem valsts iedzīvotājiem tika izveidots naturalizācijas režīms.]
Cits deputāts no opozīcijas iebilda par daļu no likumprojekta teksta:
“Tur ir tāda frāze: ‘līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai’. Kā mēs varam spriest, okupācija un aneksija ir laika ziņā nesavienojamas lietas, tas ir, okupācija var notikt pirms aneksijas, jo šie procesi laika ziņā nesakrīt. Kā atrisināma šī pretruna?”
Deputātam Indulim Bērziņam savukārt process apnika, un viņš nāca ar šādu repliku:
“Es atvainojos, cik ir zināma informācija, tad pašlaik Doma laukumā atrodas tanki ar desantniekiem. Es aicinātu pārtraukt pilnīgi neloģiskas un nevajadzīgas debates un pieņemt gan pirmajā, gan otrajā lasījumā, gan trešajā lasījumā šo dokumentu, lai vismaz tā tauta, kas atrodas apkārt un dzird mūs pašlaik, zinātu, ka šāds dokuments ir pieņemts. Tātad tūdaļ pārtraukt debates un pieņemt šo dokumentu- tāds ir mans priekšlikums, un es lūdzu to nekavējoties likt uz balsošanu.”
Pirmajā lasījumā likumprojektu atbalstīja 111 deputātu un 15 bija pret. Jāatceras, Augstākajā padomē bija 201 deputāts, un opozīcijas deputāti regulāri nepiedalījās balsojumos par tēmām, kādas viņiem nepatika.
Tas pats notika 1990. gada 4. maijā, kad pieņemta valsts suverenitātes deklarācija. To atbalstīja 138 deputātu, neviens nebija pret, un tikai viens deputāts atturējās.
Tas bija Pareizticīgās baznīcas pops Aleksejs Zotovs, kurš Augstākajā padomē ievēlēts, bet frakcijas “Līdztiesība” darbā nepiedalījās. Vēlāk Zotovs skaidroja, ka viņš uzskatīja, ka deklarācija bija vienkārši jāpasludina, nevis jāpieņem kā konstitucionāls dokuments. Tāpēc viņš atturējās.
Pirms otrā lasījuma balsojuma tas pats deputāts Zotovs vēlreiz centās jaukt krāsas:
“Pirms otrā lasījuma es gribu izteikt piezīmi, jo debates jau ir pārtrauktas. Man liekas, ka runāt par to, ka PSRS ir pārtraukuši darboties konstitucionālie valsts varas orgāni, nav pareizi. Pašlaik notiek PSRS Augstākās padomes Prezidija sēde, šodien darbu sāk KPFSR Augstākās padomes sesija. Es domāju, ka vajag rakstīt tā: “Valsts apvērsuma rezultātā nav iespējams realizēt 9.pantu.” Tad viss būs saprotams, kāpēc mēs šeit tā apgriežam. Saprotat?”
Taču sēdes priekšsēdētājs neko tādu dzirdēt negribēja:
“Man liekas, kolēģi dzird kādu rūkoņu, kas tuvojas Augstākajai padomei. Tā ka es aicinu balsot par šo konstitucionālo likumu otrajā lasījumā un kopumā.”
Par konstitucionālo likumu nobalsoja 111 deputātu, pret bija 13.
Sekoja vēl viens mēģinājums pacelt pilsonības jautājumu, bet tad sēdes vadītājs izsludināja pārtraukumu līdz plkst. 15.00.
Pēcpusdienas sēdi deputāti veltīja dažādiem iekšējiem jautājumiem, tajā skaitā par Augstākās Padomes iekārtu un darbu. Arīdzan apspriesti minētie budžeta grozījumiem.
Par tankiem Doma laukumā bija taisnība. AP darbiniece Karina Pētersone vēlāk rakstīja, ka viņas birojā notika panisks darbs ap konstitucionālā likuma tulkošanu uz angļu valodu, lai arī tāda gadījumā, ja notiks represijas, ārvalstu prese par to uzzinās.
Pētersones kundze rakstīja, ka pa logu viņa varēja redzēt tankus ar paceltiem stobriem. Bet pēc brīža viņa pacēla acis vēlreiz un konstatēja, ka stobri bija nolaisti un tanki brauca prom no AP nama.
Es pats vairākkārt nokavēju būtiskus notikumus Latvijā. 1989. gadā es te ierados nedēļu pēc Baltijas ceļa, un 1991. gadā Latvijā ierados nedēļu pēc konstitucionālā likuma pieņemšanas.
Savukārt puča laikā es biju Garezera Vasaras vidusskolā Mičiganā, kur notika 3×3 organizācijas sapulce. Aleksandrs Kiršteins, kurš bija Augstākās padomes deputāts, arī tur bija, un mēs abi vadījām diskusijas par notikumiem tēvzemē.
Savā dienas grāmatā rakstīju, ka sarunas laikā radās iespaids, ka es neatbalstu Latvijas neatkarību. Es teicu, ka tā ir laba doma savos pamatos, bet ne īsti praktiska, ja topošā valsts nav padomājusi par tādiem jautājumiem, kā pilsonība, robežkontrole u.c.
Otrkārt, vairāki semināra dalībnieki secināja, ka esmu Komunistu partijas fans, jo bildu, ka tās aizliegšana, kas tobrīd jau bija notikusi, reprezentēja demokrātijas pārkāpumu demokrātijas vārdā.
Galu galā es Latvijā ierados 12. septembrī (kā sanāca – uz palikšanu) pēc divām dienām Maskavā, kur Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdētājs un vēlākais kandidāts uz Valsts prezidenta amatu Gunārs Meierovics un es piedalījāmies Eiropas drošības un sadarbības organizācijas sēdē, kur visas trīs Baltijas valstis tika uzņemtas kā pilntiesīgas locekles.
Pēc Konstitucionālā likuma pieņemšanas, jau nākamajā dienā Latvijas neatkarību atzina vispirms Islande, kura uzskatīja, ka mazām valstīm jāturas kopā, kā arī Lietuva un Igaunija. 24. datumā sekoja Dānija. Eiropas kopienas 12 dalībvalstis kolektīvi atzina Latvijas neatkarību 27. augustā.
Interesantā kārtā, Krievija Latvijas neatkarību atzina jau 24. datumā, bet ASV prezidenta Buša valdība vilcinājās līdz 2. septembrim jo Bušs baidījās par PSRS kodolieroču nākotni. Pati PSRS Valsts padome lēmumu par neatkarības atzīšanu pieņēma 6. septembrī.
Konkrēti nezinu, bet man ir iemesls domāt, ka 1992. gada Valsts prezidenta vēlēšanās Amerikā, liels vairums latviešu, kuri tradicionāli bija balsojuši tikai un vienīgi par republikāņiem (lielākoties aiz pārliecības, ka prezidents Franklins Rūzvelts, demokrāts, Latviju bija pievīlis un piekrāpis Jaltas konferences laikā), šajā gadījumā nobalsoja par Demokrātu partijas kandidātu Bilu Klintonu.
Klintons 1994. gada jūlijā ieradās Rīga pa ceļam uz Maskavu, kur viņam bija paredzēta tikšanās ar Borisu Jeļcinu.
Man bija tas gods tulkot Klintona uzrunu, un varu pateikt, ka brīžiem skanēja aplausi (“Šodien stāvu šeit kopā ar jums, un visu amerikāņu vārdā es lepni nostājos nelauztajā brīvības ķēdē”), bet citos brīžos bija kapa klusums (“aicinu jūs arī cittautiešiem nodrošināt to pašu tiesiskumu un vienlīdzīgumu, kādu jūs ar tik milzīgām pūlēm nopelnījāt paši sev”).
Klintons nudien bija palīdzīgs Krievijas karaspēka izvešanas jautājumā, un pēdējā vienība no mūsu valsts aizbrauca tā paša 94. gada 31. augustā.
Tas, ko es Garezerā teicu par Kompartijas aizliegšanu – izrādās tam bija pamats, jo jau tūdaļ pēc valsts neatkarības atjaunošanas tās vietā stājās Sociālistiskā partija, kā arī tās partijas, kuras ar laiku izveidoja jēdzienu “Saskaņa” tās dažādajos variantos.
35 gadus pēc valsts neatkarības īstenās atjaunošanās, der paturēt prātā, ka pēc pusotra mēneša 15. Saeimas vēlēšanās piedalās vairākas partijas, kuras joprojām ir no tās pašas šnites grieztas. Partija Stabilitātei! Tā pati “Saskaņa,” kā arī Suverēnā vara/Jaunlatvieši.
It īpaši SV/J aptaujās ir uzrādījusi visai labus rezultātus. Ļoti ceru, ka Latvijas pilsoņu kopiena tomēr nolems par to nebalsot. Jo nav mums vajadzīga Saeima vai valdība, kura centīsies likvidēt attiecības ar rietumiem par labu attiecībām ar Krieviju. Nav un nebūs vajadzīga nekad!\
