Santa Didžus
Santa Didžus
Foto – Timurs Subhankulovs

„Dievs ir devis iespēju radīt bērnu, lai ļautu pilntiesīgi pašiem atgriezties bērnībā. Vecāki var vēlreiz mūžā ar pilnām tiesībām spārdīt lapas, vārtīties pa zemi, spļaut no tilta, jo to var darīt to ar bērnu. Teātrī es, protams, varu darīt visu laiku. Gribu aicināt visus pieaugušos padomāt par to, ka vislaimīgākie mēs tomēr esam bijuši bērnībā. Mēs, pieaugušie, izaugam, krājam pieredzi klūpot, krītot, kļūdoties, līdz izveidojam savu vērtību sistēmu, kuru uzskatām par pareizu. Tad mums piedzimst bērns. Viņš ir mazs, tu viņu pabaro turi drošībā, un tu saproti, ka visideālākās pasaules vērtības ir viņā. Iznāk, ka nevis es kā pieaugušais, kā mamma mācu viņam savu aplamo dzīves pieredzi, bet viņš māca mani. Viņš pavelk mani atpakaļ pie sākotnējā. Ja es kā mamma to spēju notvert, tad kā vecāks esmu ieguvis pamatīgu atbrīvotības pakāpi un nelaužu bērnu savā vērtību sistēmā. To redzu savos trīs bērnos – katrs no viņiem ir savādāks. Šo bērna akceptēšanu laikam pati esmu iemācījusies tikai ar trešo bērnu – tāpēc jau pasakās ir trešais tēva dēls. Ar pirmo bērnu tu mācies, ar otru – labo kļūdas, trešajam tu ļauj rīkoties, tikai drusku uzmani, lai it uzmanīgi pa kāpnēm. Katram latvietim iesaku trīs bērnus!” 4

Šī ir tikai otrā Leļļu teātra izrāde mazuļiem, kas veidota sarežģītajā marionešu tehnikā. (Pirmais marionešu iestudējums mazuļiem bija „Trīs sivēntiņi un vilks” 2014. gadā.) Santa darbošanos ar marionetēm salīdzina ar mūzikas instrumenta apgūšanu, un atzīst – jūtoties teju kā iesācēja. „Šķiet pavisam vienkārši – marionetes ir aiz diedziņiem raustāmas lelles. Tomēr iedomājieties vienu virs otra liktu smalku skaliņu žuburu, teātra žargonā sauktu par „vagu”, pie kuru galiem stingrā secībā piesaitēti diedziņi, kas savienoti ar lelles smalkajiem loceklīšiem,” stāsta Santa un demonstrē mākslinieka Gedimina Kotello veidotos, pēc izskata visai piemīlīgos pasaku varoņus „Te vaga ir krusteniski salikta vairākās pakāpēs, tajā iestrādāts šūpoles mehānisms, kas vada lelles kājas, purngalus, ceļgalus un papēžus. Kā muzikantam jāsaprot, kurš diegs īstajā brīdī jāiekustina, ko lelle spēji izdarīt. Man tas ir ļoti sarežģīti. Esmu apguvusi trostu lelles (no apakšas vadāma lelle), parteras lelles – līdzās esot vadāma lelle, protu strādāt objektu teātrī, tomēr, strādājot ar marionetēm, ir sajūta, ka varu klupt. Pirmās ugunskristības bija „Trīs sivēntiņi”. Tu jūti, ka tava nezināšana ir tik liela, ka reizēm bail pat pieskarties. Atliek galvas „vagai” nogāzties, ka visi diegi pēkšņi savērtušies neatšķetināmā mudžeklī, ka glābt var tikai šķēres!” smejas Santa.

Brāļu Grimmu pierakstītais „Sarkangalvītes un vilka” stāsts allaž raisījis mākslinieku interesi, tas vairākkārtīgi iestudēts arī Latvijā, folkloras pētnieki un psihologi pasakā meklē ētiskās vērtības un sadzīves kodus. „Ņemot vērā izrādes skatītāja vecumu (no diviem gadiem), esam pieturējušies pie vienkārša, klasiski izstāstīta stāsta. Tie ir skatītāji, kas, iespējams, uz teātri nāk pirmoreiz. Viņiem nevar uzreiz „uzkrist uz galvas” ar kaut ko pārāk intensīvu. Ar teātri ir jāiepazīstina lēnām. Vispirms ir jāparāda, ka rotaļlieta darbojas, dzīvo, runā. Man nav svarīgi, ar kādu vecuma bērniem komunicēju izrādē – man ir svarīgi, lai skatītājs – mazāks vai lielāks ir „ieslēdzies”. Kad jūtu, ka mēs, aktieri, esam uz viena viļņa, un tu dzirdi – aiz visiem širmjiem parasti skatītāju neredzam – zālē ir klusums, tas ir baigi jaudīgi.”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Dzimšanas gada pēdējā ciparā slēpjas svarīgs vēstījums – piederība stihijai
TV24
Tavars: “Bailēs no militāriem draudiem pietiekoši situētas ģimenes pieņem lēmumu pārcelties tālāk no iespējamās frontes līnijas”
Dārzs
11 pamata lietas, kas jāzina katram dārzniekam
Lasīt citas ziņas

„Viens no stereotipiem joprojām – Leļļu teātrī iestudē tikai „ucināmās” izrādes mazuļiem. Tas tā nav. Tas skatītājs, kas nāk bieži un pārzina leļļu teātra repertuāru, pilnīgi noteikti zina, ka mūsu izrādes ir ļoti dažādas. Ar interesi gaidu jauno gadu, kad pie mums pirmoreiz „Pinokio” iestudējumu veidos Jans Vilems van den Boss, mākslinieks būs Reinis Pētersons, bet mūziku rakstīs mans bērnudārza biedrs Raimonds Tiguls. Tas varētu būt atkal kaut kas pilnīgi savādāks.”

Šī ir tikai otrā Leļļu teātra izrāde mazuļiem, kas veidota sarežģītajā marionešu tehnikā. (Pirmais marionešu iestudējums mazuļiem bija „Trīs sivēntiņi un vilks” 2014. gadā.) Santa darbošanos ar marionetēm salīdzina ar mūzikas instrumenta apgūšanu, un atzīst – jūtoties teju kā iesācēja. „Šķiet pavisam vienkārši – marionetes ir aiz diedziņiem raustāmas lelles. Tomēr iedomājieties vienu virs otra liktu smalku skaliņu žuburu, teātra žargonā sauktu par „vagu”, pie kuru galiem stingrā secībā piesaitēti diedziņi, kas savienoti ar lelles smalkajiem loceklīšiem,” stāsta Santa un demonstrē mākslinieka Gedimina Kotello veidotos, pēc izskata visai piemīlīgos pasaku varoņus „Te vaga ir krusteniski salikta vairākās pakāpēs, tajā iestrādāts šūpoles mehānisms, kas vada lelles kājas, purngalus, ceļgalus un papēžus. Kā muzikantam jāsaprot, kurš diegs īstajā brīdī jāiekustina, ko lelle spēji izdarīt. Man tas ir ļoti sarežģīti. Esmu apguvusi trostu lelles (no apakšas vadāma lelle), parteras lelles – līdzās esot vadāma lelle, protu strādāt objektu teātrī, tomēr, strādājot ar marionetēm, ir sajūta, ka varu klupt. Pirmās ugunskristības bija „Trīs sivēntiņi”. Tu jūti, ka tava nezināšana ir tik liela, ka reizēm bail pat pieskarties. Atliek galvas „vagai” nogāzties, ka visi diegi pēkšņi savērtušies neatšķetināmā mudžeklī, ka glābt var tikai šķēres!” smejas Santa.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.