Santa Didžus
Santa Didžus
Foto – Timurs Subhankulovs

Šī ir tikai otrā Leļļu teātra izrāde mazuļiem, kas veidota sarežģītajā marionešu tehnikā. (Pirmais marionešu iestudējums mazuļiem bija „Trīs sivēntiņi un vilks” 2014. gadā.) Santa darbošanos ar marionetēm salīdzina ar mūzikas instrumenta apgūšanu, un atzīst – jūtoties teju kā iesācēja. „Šķiet pavisam vienkārši – marionetes ir aiz diedziņiem raustāmas lelles. Tomēr iedomājieties vienu virs otra liktu smalku skaliņu žuburu, teātra žargonā sauktu par „vagu”, pie kuru galiem stingrā secībā piesaitēti diedziņi, kas savienoti ar lelles smalkajiem loceklīšiem,” stāsta Santa un demonstrē mākslinieka Gedimina Kotello veidotos, pēc izskata visai piemīlīgos pasaku varoņus „Te vaga ir krusteniski salikta vairākās pakāpēs, tajā iestrādāts šūpoles mehānisms, kas vada lelles kājas, purngalus, ceļgalus un papēžus. Kā muzikantam jāsaprot, kurš diegs īstajā brīdī jāiekustina, ko lelle spēji izdarīt. Man tas ir ļoti sarežģīti. Esmu apguvusi trostu lelles (no apakšas vadāma lelle), parteras lelles – līdzās esot vadāma lelle, protu strādāt objektu teātrī, tomēr, strādājot ar marionetēm, ir sajūta, ka varu klupt. Pirmās ugunskristības bija „Trīs sivēntiņi”. Tu jūti, ka tava nezināšana ir tik liela, ka reizēm bail pat pieskarties. Atliek galvas „vagai” nogāzties, ka visi diegi pēkšņi savērtušies neatšķetināmā mudžeklī, ka glābt var tikai šķēres!” smejas Santa. 4

„Dievs ir devis iespēju radīt bērnu, lai ļautu pilntiesīgi pašiem atgriezties bērnībā. Vecāki var vēlreiz mūžā ar pilnām tiesībām spārdīt lapas, vārtīties pa zemi, spļaut no tilta, jo to var darīt to ar bērnu. Teātrī es, protams, varu darīt visu laiku. Gribu aicināt visus pieaugušos padomāt par to, ka vislaimīgākie mēs tomēr esam bijuši bērnībā. Mēs, pieaugušie, izaugam, krājam pieredzi klūpot, krītot, kļūdoties, līdz izveidojam savu vērtību sistēmu, kuru uzskatām par pareizu. Tad mums piedzimst bērns. Viņš ir mazs, tu viņu pabaro turi drošībā, un tu saproti, ka visideālākās pasaules vērtības ir viņā. Iznāk, ka nevis es kā pieaugušais, kā mamma mācu viņam savu aplamo dzīves pieredzi, bet viņš māca mani. Viņš pavelk mani atpakaļ pie sākotnējā. Ja es kā mamma to spēju notvert, tad kā vecāks esmu ieguvis pamatīgu atbrīvotības pakāpi un nelaužu bērnu savā vērtību sistēmā. To redzu savos trīs bērnos – katrs no viņiem ir savādāks. Šo bērna akceptēšanu laikam pati esmu iemācījusies tikai ar trešo bērnu – tāpēc jau pasakās ir trešais tēva dēls. Ar pirmo bērnu tu mācies, ar otru – labo kļūdas, trešajam tu ļauj rīkoties, tikai drusku uzmani, lai it uzmanīgi pa kāpnēm. Katram latvietim iesaku trīs bērnus!”

Ir mazliet žēl, ka bērns, skatoties izrādi, neredz leļļu vadīšanas procesu, atzīst Santa. „Tas, kas notiek rokās, pirkstos, tā deja ar „vagu”, paliek neredzams, bet tā ir vēl viena izrāde, uz ko būtu vērts pārdot biļetes. Tā ir leļļu teātra aktieru īpatnība – par nelaimi es to nevēlos saukt. Liela daļa no Leļļu teātra aktiera darba „aisberga” paliek neredzama, un var rasties pilnīgi ačgārns iespaids, ka tie aktieri ir tikai tādi „uķuķū” klauniņi, neredzot viņu veikuma nozīmību. Bet tas ir tāds darbs! Protams, varētu jautāt, – ja tu pati vari lieliski nospēlēt lāci, kādēļ tad tev nav cepurīte ar austiņām un tu patiešām nespēlē to lāci? Joks ir tajā, ka tev jānospēlē tā, lai skatītājs neskatās uz tevi, bet uz lāci! Iespējams, Leļļu teātra valoda ir īstā saruna ar bērnu, jo tieši rotaļlietas ir veids, kā bērns izspēlē savu dzīvi, savas situācijas – ne velti psihoterapeiti ar zaldātiņiem un lellēm izspēlē situācijas, par kurām nevar runāt.”

Reklāma
Reklāma
itāļiem izdodas iztirgot savus olīvu atkritumus Latvijā… Inese “iegrābusies”, iegādājoties Latvijā populāru olīveļļu
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 16
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 34
Lasīt citas ziņas

Santas smaida, sakot, pašas trīs atvases ir labākie viņas darba vērtētāji. „Es nešķiroju, kurš no viņiem – lielais vai mazais ir Leļļu teātra auditorija. Vecākā meita joprojām labprāt nāk un skatās. Viņai varu pajautāt, kā bija – vai pareizi nodziedāju. Viņa jau ir cilvēks, kura viedoklis ir vērā ņemams. Savukārt vecākais dēls var pasviest tādu ideju, kas mums, pieaugušajiem, kas mēdz aiziet par kaut kādu standartizētu ceļu, pat prātā nenāk. No jaunākā dēla varu sagaidīt visnegaidītākos jautājumus. „Kāpēc tu biji bērniņš” – viņš jautāja pēc Pifa, kur spēlēju Dudū. Tie jautājumi ir lieli, un bieži noliek mani „uz pauzes”. Bieži ir kārtīgi jāapdomā, ko atbildēt.”

„Mana pieredze ir rādījusi, ka jebkādā vecumā, ieskaitot divgadnieku, ar cilvēku jārunā nopietni. Tomēr tu kā pieaugušais, un arī mēs, šeit, teātrī, skaidrojam pasaules uzbūvi, ģimenes vērtības, attiecības – tu palīdzi analizēt jebkuru situāciju, kuras viņam notikušas, piemēram, dārziņā. Tādas situācijas var atkārtoties skolā vai pieaugušo dzīvē, tikai ar jaudu, tomēr formula, kā risināt, jau būs. Ja tev bērnudārzā ir kautiņš, par to nevar runāt savādāk kā nopietni! Mihails Gruzdovs reiz pēc Dmitrija Petrenko iestudētā „Neglītā pīlēna” izrādes teica – jūs pret savu darbu izturaties nopietni, un tas ir labi! Nopietni! Arī tad, ja mana mazā laumiņa saka – vai, mums dārgumu lādīte pazudusi ar visiem spēka akmentiņiem! Nesaku, ka visai divus, septiņus vai septiņpadsmit gadus veca bērna dzīvei jābūt ļoti nopietnai – ir jāatstāj vieta mīlestībai, blēņām un spēlēm.”
„Dievs ir devis iespēju radīt bērnu, lai ļautu pilntiesīgi pašiem atgriezties bērnībā. Vecāki var vēlreiz mūžā ar pilnām tiesībām spārdīt lapas, vārtīties pa zemi, spļaut no tilta, jo to var darīt to ar bērnu. Teātrī es, protams, varu darīt visu laiku. Gribu aicināt visus pieaugušos padomāt par to, ka vislaimīgākie mēs tomēr esam bijuši bērnībā. Mēs, pieaugušie, izaugam, krājam pieredzi klūpot, krītot, kļūdoties, līdz izveidojam savu vērtību sistēmu, kuru uzskatām par pareizu. Tad mums piedzimst bērns. Viņš ir mazs, tu viņu pabaro turi drošībā, un tu saproti, ka visideālākās pasaules vērtības ir viņā. Iznāk, ka nevis es kā pieaugušais, kā mamma mācu viņam savu aplamo dzīves pieredzi, bet viņš māca mani. Viņš pavelk mani atpakaļ pie sākotnējā. Ja es kā mamma to spēju notvert, tad kā vecāks esmu ieguvis pamatīgu atbrīvotības pakāpi un nelaužu bērnu savā vērtību sistēmā. To redzu savos trīs bērnos – katrs no viņiem ir savādāks. Šo bērna akceptēšanu laikam pati esmu iemācījusies tikai ar trešo bērnu – tāpēc jau pasakās ir trešais tēva dēls. Ar pirmo bērnu tu mācies, ar otru – labo kļūdas, trešajam tu ļauj rīkoties, tikai drusku uzmani, lai it uzmanīgi pa kāpnēm. Katram latvietim iesaku trīs bērnus!”
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.