Kaut kas, iespējams, nav līdz galam tīrs: zvērināts advokāts “saliek pa plauktiņiem” Elvisa Strazdiņa lietu
4
LA.LV jau aktīvi ziņojām par kiberuzbrukumu Latvijas valsts mežiem (LVM) pagājušās nedēļas svētku laikā. Kā zināms, atbildību par kiberuzbrukumu LVM uzņēmies ārvalstu izspiedējvīrusu jeb “ransomware” grupējums.
Lietā plaši iesaistīts ir arī kiberdrošības eksperts Elviss Strazdiņš. Viņš iepriekš publiski pauda, ka ir sazinājies ar konkrēto personu vai grupējumu, kas veica kiberuzbrukumu. Strazdiņš noskaidroja, ka par LVM datu atgūšanu tiek sagaidīti vairāk nekā 600 tūkstoši eiro jeb 0,1% no LVM gada ieņēmumiem. Saziņas rezultātā Strazdiņš ticis pie kriminālprocesa, liecina viņa publiskotā informācija sociālajos medijos.
To gan noliedza gan Valsts policija, gan iekšlietu ministrs Jānis Dombrava, skaidrojot, ka pret Strazdiņu ir uzsāktas procesuālas darbības kibernozieguma kriminālprocesa ietvaros. Tagad gan Dombrava atzinis kļūdu – viņam esot sniegta nepatiesa informācija par kriminālprocesa neesamību no šobrīd nezināmas Valsts policijas augsta līmeņa amatpersonas. Vienlaikus policijā turpina uzsvērt – atsevišķs kriminālprocess uzsākts neesot – Strazdiņam ir piemērots statuss “persona, pret kuru sākts kriminālprocess” kibernozieguma kriminālprocesa ietvaros.
Tā kā šī lieta ir izraisījusi plašu rezonansi, bet vienlaikus tajā ir daudz neskaidrību, redakcija lūdza situāciju komentēt zvērinātam advokātam Jānim Dzanuškānam.
Process rada virkni juridisku jautājumu
“Pirmkārt, manuprāt, lielākā problēma šajā lietā nav pats kriminālprocess, bet gan tas, kā tas tiek komunicēts sabiedrībai. Kriminālprocesu pēc būtības būtu jāskaidro procesa virzītājam – Valsts policijai kā iestādei, kura pieņēmusi procesuālos lēmumus. Tā vietā pāris dienas sabiedrība dzirdēja pretrunīgus politiķu paziņojumus, līdz pat situācijai, kad iekšlietu ministrs publiski atzina, ka sākotnēji bija saņēmis neprecīzu informāciju no Valsts policijas amatpersonām. Tieši politiķu publiskā neveiksmīgā komunikācija, nevis izmeklētāju procesuālās darbības, manuprāt, ir radījusi vislielāko apjukumu.
Priekšvēlēšanu laikā tas ir īpaši bīstami. Kriminālprocesi nedrīkst kļūt par politiskās komunikācijas instrumentu. Sabiedrībai jāredz, ka izmeklēšanu vada profesionāli izmeklētāji, nevis politiķi, kuri cenšas komentēt katru rezonējošu lietu un gūt no tās politisku labumu.
Runājot par pašu procesu, jāatzīst, ka arī tas rada virkni juridisku jautājumu.
Latvijas praksē Valsts policija nereti ļoti piesardzīgi izturas pret kriminālprocesu uzsākšanu un sākotnēji izmanto tā saucamās resoriskās pārbaudes. Advokāta praksē nepārtraukti sastopamies ar policijas nevēlēšanos rosināt kriminālprocesu pat vēl nopietnākos gadījumos un situācijās. Šajā gadījumā policija rīkojusies ļoti operatīvi – nekavējoties uzsākts process, veiktas kratīšanas un noteikts procesuālais statuss.
Tas objektīvi ļauj izvirzīt tikai divus iespējamos skaidrojumus.
Pirmais – policijas rīcībā ir tādi pierādījumi, kas sabiedrībai šobrīd nav zināmi un kuri nepārprotami pamato šādu procesuālo aktivitāti. Ja tā ir un policijas rīcībā ir fakti, kas, viņuprāt, norāda uz kāda no krimināllikumā paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāvu, tad policijas rīcība ir saprotama.
Otra iespēja būtu daudz satraucošāka. Ja izrādītos, ka procesa uzsākšanu noteikuši nevis pietiekami juridiski pierādījumi, bet citi apsvērumi, piemēram, politiķu vēlme priekšvēlēšanu laikā demonstrēt īpaši aktīvu cīņu pret noziedzību, tad tas jau radītu ļoti nopietnus jautājumus par tiesībaizsardzības iestāžu neatkarību un iespējamu administratīvā resursa izmantošanu no politiķu puses. Šobrīd gan šādi secinājumi visdrīzāk būtu pāragri.
Pozitīvi vērtējams tas, ka Valsts policija šodien beidzot ir sniegusi detalizētāku situācijas skaidrojumu. No tā izriet, ka policija neizmeklē Elvisa Strazdiņa publiskotos video vai viņa kiberdrošības aktivitātes, bet gan iespējamu patvarību, proti, darbības, kas veiktas, bez pilnvarojuma uzdodoties par Latvijas valsts mežu pārstāvi un komunicējot ar kibernoziedznieku, tostarp apspriežot iespējamu izpirkuma maksu. Un te uzreiz jāpiezīmē, ka kriminālprocesā var būt situācijas, kad ierosinot procesu sākotnēji nevienai personai netiek piešķirts konkrēts stauss. Procesu uzsāk par faktu. Savukārt, ja ir noskaidrota jau konkrēta persona, kura varētu būt izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, kurš tiek izmeklēts kriminalprocesa ietvaros, tad personai var piemērot statusu jau iepriekš uzsāktā procesa ietvaros. Te parādās jau medijos minētais “persona pret kuru sākts kriminālprocess” statuss. Jāpiebilst, ka tas ir viens no stausiem kriminālprocesā, kurš procesa gaitā var arī mainīties un praksē bieži vien arī mainās. Visbiežāk uz aizdomās turētā statusu.
Tomēr tieši šeit rodas būtiskākie juridiskie jautājumi. Valsts policijas minētais Krimināllikuma 279. pants paredz atbildību nevis par jebkuru patvaļīgu rīcību, bet tikai tad, ja ir konstatējami visi noziedzīgā nodarījuma sastāva elementi, tostarp radīts būtisks kaitējums. No publiski pieejamās informācijas pagaidām nav saprotams, kādu tieši būtisku kaitējumu policija šajā gadījumā saskata.
Ar vien to, ka persona bez pilnvarojuma uzdevusies par uzņēmuma pārstāvi, kriminālatbildības konstatēšanai vien nepietiek. Tieši šī būs viena no galvenajām lietām, kas procesa gaitā būs jāpierāda izmeklēšanai.
Jāatzīmē, ka kriminālatbildība iestājas tikai tad, ja ir konstatējami visi konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva elementi. Ja nav izmantoti viltoti dokumenti, nav prettiesiski iegūti mantiski labumi vai nav radīts cits likumā paredzētais kaitējums, tad no publiski zināmajiem faktiem vien vēl nav iespējams secināt, ka noziedzīga nodarījuma sastāvs ir acīmredzams. Ikdienā iedzīvotāji regulāri saņem zvanus no personām, kuras uzdodas par banku, “Latvenergo” vai citu uzņēmumu pārstāvjiem. Ja vien šādas darbības nenoved pie krāpšanas vai cita noziedzīga rezultāta, praksē tās ne vienmēr kļūst par kriminālprocesu. Un līdz šim arī nav manīts, ka Valsts policija būtu tik naska uz kriminālprocesu rosināšanu šādos vai līdzīgos gadījumos, tāpēc vēl jo vairāk rodas jautājumu par šo konkrēto gadījumu.
Visbeidzot, nevar ignorēt arī sabiedrības reakciju. Latvijā gandrīz ikviens ir saskāries ar telefonkrāpniekiem, un Elviss Strazdiņš ilgstoši bijis viens no redzamākajiem cilvēkiem, kurš palīdzējis sabiedrībai izprast krāpnieku metodes.
Tāpēc sabiedrības sašutums ir saprotams. Taču tieši šādos gadījumos vislielākā nozīme ir tam, lai kriminālprocess būtu ne tikai tiesisks, bet arī sabiedrībai pārliecinoši pamatots.
Ja policijas rīcībā patiešām ir spēcīgi pierādījumi, tas procesa gaitā kļūs redzams. Ja tādu nav, tad šāda rezonanse tikai vēl vairāk aktualizēs jautājumu par procesa uzsākšanas pamatotību. Un es gribētu cerēt, ka tādā gadījumā arī tiks vērtēta to amatpersonu atbildība, kuras bija lēmumu pieņēmējas šaja procesā.”
