Alpu kalnu grēda
Alpu kalnu grēda
Scanpix/Reuters/Afp/Ap/Epa/Dpa

Klimata izmaiņas. No iekšpuses “kūst” Alpu virsotnes – tās vairs neturas kopā. Mainīsies visa kalnu ainava 63

Ir tikai 6:00, bet jau vairāk nekā 100 cilvēku gaida trošu vagoniņu, kas ved no Šamonī uz Aiguille du Midi virsotni Francijas Alpos. Tā ir aina, kas šeit atkārtojas gandrīz katru dienu vasaras mēnešos. Vagoniņš pasažierus uz 3842 metru augsto virsotni nogādā 20 minūtēs, tā ir viena no populārākajām vietām Francijas alpīnistiem, raksta bbc.com sadaļa Future.

Reklāma
Reklāma
7 pārtikas produkti un dzērieni, kas veicina grumbu veidošanos un paātrina novecošanos
Krievu murgs Turcijā: turki Krievijas pilsoņus izsēdina no lidmašīnām un neļauj lidot uz citām valstīm
Ziemeļamerikas indiāņu zvēru horoskops. Uzzini, kurš dzīvnieks esi tu! 17
Lasīt citas ziņas

“Šī vieta ir unikāla, jo tā ļauj mums viegli piekļūt ļoti ekstrēmai videi,” saka Matans Ben-Ašers, ģeomorfologs un viņa kolēģis, pētnieks Džosuē Boks.
Nākamās stundas viņi pavadīs karājoties klintī, virvēs, aptuveni 200 m virs ledāja, labojot daļu no sensoru tīkla, kas uzstādīts caur dziļiem urbumiem Aiguille du Midi klinšu sienās. Tā uzturēšana ir ļoti svarīgs uzdevums – tas monitorē mūžīgo sasalumu klinšu sienās.

Visbiežāk ar polārajiem reģioniem saistītais mūžīgais sasalums ir augsne un akmeņains materiāls, kas pastāvīgi ir sasalis vismaz divus gadus no vietas. Parasti tas atrodas zem “aktīvā slāņa”, kas kūst un sasalst atkarībā no sezonas.

CITI ŠOBRĪD LASA
Bet mazāk zināms ir fakts, ka mūžīgais sasalums ir sastopams arī stāvās kalnu sienās.

Mūžīgais sasalums ir vienīgais, kas satur kopā divus iežu slāņus

Mūžīgais sasalums Alpos parasti atrodas virs 2500 metriem, kur tas dziļi iekļuvis cietās klints plaisās, palīdzot tās saturēt, “salīmēt” kopā. Bez tā kalnu nogāzes var kļūt nestabilas.

Ir dažādi veidi, kā ledus atkušana izraisa liela apjoma iežu atdalīšanos. Visbiežāk ūdens, kas uzkrājas esošajā lūzumā, var radīt pietiekami spēcīgu hidrostatisko spiedienu, lai plaisu palielinātu vai pat salauztu vēl tālāk.

Problēma globāli tagad ir tas, ka Eiropas Alpos katru gadu arvien vairāk atkūst šīs mūžīgā sasaluma klintis, un tas apdraud pašus kalnus. Īstermiņa atkušņi notiek katru vasaru, bet karstuma viļņi, kas šajā Francijas Alpu daļā ir vērojami kopš 2015. gada, dara savu. Ja vasara ir siltāka, tad

aktīvais slānis, kas vasarā vienmēr atkūst, ar katru gadu kļūst dziļāks. Tas nozīmē, ka daļa klints atkūst arvien dziļāk, kas var izraisīt klints destabilizāciju.

Pastāv bažas, ka turpmākajās desmitgadēs vēl lielāki akmeņu nogruvumi krasi mainīs reģiona kalnu ainavu

Izmantojot ilgtermiņa datus, kas savākti no klints iekšienē ieguldītā sensoru tīkla, liecina, ka ik pa 10 gadiem vidējā temperatūra dziļi iežu iekšienē ir palielinājusies par 1 grādu, un tas ir pietiekami, lai notiktu klinšu nogruvumi. Citu pētnieku dati liecina pat par divu grādu pieaugumu ik desmitgadi.

Piemēram, 1997. gadā notika masīvs nogruvums Aiguille du Dru, kas ir slavenā Monblāna masīva rietumu virsotne. Vēl viens milzīgs klinšu nogruvums notika salīdzinoši nesen, 2011. gadā, kas apstiprināja tēzi par to, kas jau bija skaidra zinātniekiem, – ka galvenais neparasti lielu akmeņu nogruvumu cēlonis ir senā, mūžīgā sasaluma degradācija, kas veicina plaisu atsalšana klints iekšpusē.

Reklāma
Reklāma

Šāda veida mūžīgais sasalums parasti nav pētniekiem sasniedzams, bet

akmeņu kritumi deva šoreiz iespēju pētniekiem datēt ledu. Tas bija 800 līdz 4500 gadu sens, raksta Ludovičs Ravanels no Edytem Laboratory.
Alpu kalni

Mūžīgā sasaluma degradācija ir viens no galvenajiem nogruvumu pieauguma iemesliem

Īpaši pēc bēdīgi slavenā Eiropas karstuma viļņa 2003. gadā, kas arī izraisīja daudzus klinšu nogruvumus. Pēc tam, divus gadus vēlāk, Monblāna masīvā pētnieki izveidoja novērošanas tīklu, izmantojot kameras, kas ļāva savākt datus no vairāk nekā 1500 lielākiem akmeņu kritumiem.

2017. gadā lieli akmeņu nogruvumi bija no Pizo Cengalo, uz Itālijas un Šveices robežas, tie izraisīja akmeņu un dubļu lavīnu, kas devās lejup pa ieleju, nogalinot astoņus cilvēkus.

Bīstami notikumi kalnos turpināja radīt postījumus arī pagājušajā vasarā. Un visnopietnāk skartais maršruts bija vispopulārākais – vieglākais ceļš uz paša Monblāna virsotni.

Šī taka katru gadu piesaista aptuveni 20 000 cilvēku, taču ceļā uz augšu viņiem visiem ir tā dēvētais “nāves kuluārs”. Šis “Goûter” maršruta posms augšup kalnā ir īpaši pakļauts krītošiem akmeņiem, un kopš 90. gadu sākuma tā ir bijusi vairāk nekā 100 letālu incidentu vieta.

Pēdējās vasarās krītoši akmeņi tur ir normāla parādība. Bet pērn jūlijā neskaitāmas akmeņainas lavīnas piespieda kalnu tūristus pārtraukt šo maršrutu, aizverot kalnu mazāk pieredzējušiem alpīnistiem.

Analīzes liecina, ka vispostošākās mūžīgā sasaluma izmaiņas parasti notiek sešus vai vairāk metrus zem klints virsmas, jo vasaras karstuma viļņi izraisa temperatūras paaugstināšanos no -2 līdz 0 grādiem.

209 klinšu kritumu termiskā modelēšana ir parādījusi, ka, ja gaisa temperatūra klinšu virsmā bija augstāka nekā parasti divus mēnešus pēc kārtas, tad tai sekoja nogruvums.

69 km attālumā atsevišķa zinātnieku grupa vāca datus no citas ievērojamas mūžīgā sasaluma teritorijas. 4478 metru augstais Materhorns, kas atrodas uz Itālijas un Šveices robežas, tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem kalniem pasaulē. Pēc 2003. gada karstuma viļņa notikušo klinšu nogruvumu motivēti, Šveices zinātnieki 2006. gadā sāka izveidot bezvadu sensoru tīklu.

Uzdevums bija grūtāks nekā Midi, galvenokārt tāpēc, ka nav trošu vagoniņa, kas ved uz Materhorna virsotni, un bija nepieciešami kāpšanas maršruti. Nākamo 10 gadu laikā viņiem izdevās izveidot tīklu, kas sastāvēja no 17 dažādiem sensoru veidiem, kas ļāva savākt vairāk nekā 154 miljonus datu punktu.

Visi šie mērījumi un laboratorijas eksperimenti palīdz izstrādāt datormodeļus, lai prognozētu kalnu mūžīgā sasaluma uzvedību temperatūras paaugstināšanās apstākļos. Pētnieki cer, ka tas ļaus viņiem noteikt visbīstamākās vietas jebkurā kalnu grēdā līdzīgos augstumos.

Taču var paiet vēl 20 gadu, līdz šādi modeļi varētu būt pietiekami atstrādāti, ka prognozētu lielus klinšu nogruvumus.

Daži atklājumi jau palīdz nodrošināt alpīnistu drošību

Piemēram, ir zināms, ka visbiežāk klinšu kritumi Alpu ziemeļu malās notiek zemākā augstumā un biežāk nekā dienvidu pusēs. Vēl konkrētāk, pateicoties sensoru tīklam, zinātnieki ir noteikuši vismazāk bīstamo diennakts laiku “Nāves kuluāra” šķērsošanai vasarā – no 9:00 līdz 10:00, lai gan alpīnisti joprojām tiek aicināti pārbaudīt laika apstākļus pirms došanās ceļā.

Ikvienam, kurš vēlas sasniegt Eiropas augstāko virsotni Monblānu, drīzumā var nākties iemaksāt 15 000 eiro (apmēram 15 300 ASV dolāru) depozītu, lai segtu iespējamās glābšanas un apbedīšanas izmaksas

saskaņā ar plāniem, ko paziņojis vietējais mērs, kuram ir apnicis uzņemties “nicinājumu” riskēt. alpīnisti.

Visvairāk šīs zināšanas izmanto kalnu gidi, no kuriem daudzi pavada kalnos līdz pat 200 dienām gadā un paši redz klimata pārmaiņu ietekmi. “Jūlija sākumā mums ir apstākļi, kurus mēs parasti redzējām augustā,” saka Olivjers Grēbers, “Chamonix Guide Company” prezidents.

Gidi tāpēc tagad izvēlas kāpt dažos maršrutos aukstākos apstākļos. Viņi piedāvā klientiem kalnu piedzīvojumus zemākos augstumos un mazāk riskantās vietās.

“Mācāmies pamanīt satraucošas pazīmes – no plaisām plūst ūdens, dīvaini trokšņi, kas nāk no sienas vai redzams, ka ar katru gadu kāda plaisa kļūst platāka.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.