Žurnāls “Ir”, tā sauktajā “oligarhu lietā” noklausītās politbiznesmeņa Aināra Šlesera sarunas liek apšaubīt likumsargu darba kvalitāti un lēmumu šo lietu izbeigt. Žurnāls tika publicējis daļu sarunu atšifrējumu, kas iegūti “no avotiem, kas lūdz savu identitāti neatklāt”. 9
“Oligarhu lietas” kontekstā tika minēti Šlesers, Ventspils mērs Aivars Lembergs un Andris Šķēle. Šleseru turēja aizdomās par tirgošanos ar ietekmi, lēmumu pieņemšanu sev slēpti piederošu uzņēmumu labā, neatļautu piedalīšanos mantiskos darījumos un izvairīšanos no deklarācijas iesniegšanas, Lembergu – par tirgošanos ar ietekmi, bet pret Šķēli kriminālprocess vispār netika vērsts.
“Rīdzenes sarunās” Šlesers ar toreizējo “airBaltic” vadītāju Bertoltu Fliku izkārtojis darbu savai māsai, ar toreizējo “Krājbankas” vadītāju Mārtiņu Bondaru apsvēris, kuru satiksmes nozares uzņēmumu kontus pārcelt uz šo banku, lai palīdzētu tai risināt likviditātes problēmas pēc “Parex” kraha, ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu (ZZS) pārrunājis, kā izdevies Saeimā izgāzt ģenerālprokuroru Jāni Maizīti un dabūt cauri valdības atļauju izcirst kokus Jūrmalas kāpās savas mājas būvēšanai, ar Lembergu spriedis, kuru likt par Valsts prezidentu, lai atkal nesanāk kā ar Valdi Zatleru, apkopojis “Dienas” iegādes izmaksas un komandējis, kādi žurnālisti jāizmet no “Dienas” un kādi sižeti jāsaorganizē LTV.
Sarunas liecinot, ka Šlesers 2010. un 2011.gada sākumā aktīvi plānojis īpašumtiesību legalizēšanas shēmu divos uzņēmumos, kuri ārzemēs reģistrēti uz viņa biznesa partneru vārda – “Piejūras investīcijas”, kas oficiāli pieder Šveicē reģistrētai Viestura Koziola firmai “Zein Holding”, un “Jaunrīgas attīstības uzņēmums”, kura īpašnieks ir Norvēģijā reģistrētā Turmuda Stēnes Johansena firma “Portpro”. “Piejūras investīcijas” kontrolē trešo daļu uzņēmumā “Rīgas Tirdzniecības osta” (RTO), kas ar kravu pārkraušanu pelna miljonus.
“Man ir nepieciešams šito jautājumu sakārtot. (..) Man ir nepieciešams kaut vienā vietā parādīt savu dalību,” 2011.gada janvārī teicis Šlesers. Apsvērti tikuši dažādi varianti, to skaitā reģistrēt Kiprā jaunu firmu, caur kuru tad Šlesera uzņēmums “Avadel” pārņemtu īpašumtiesības. Īpašumu legalizēšanas shēmas pamatā ir vairākos miljonos mērāmi aizdevumi, ko Šlesers iepriekš noformējis savam draugam Koziolam – parādu neatdošanu varot izmantot, lai Šlesera izveidota struktūra pārņemtu Koziola daļas. Shēmu bijis plānots īstenot caur nākotnes opciju līgumiem un iesaistīt “Rietumu bankas” aizdevumu, jo Šleseram nepieciešams vēl arī reāls miljons, ko samaksāt Johansenam, kurš vēlētos no krīzē iestrēgušā Rīgas projekta iziet.
Plāna izstrādē tiek apspriesti arī vairāki kavēkļi, piemēram, biznesiem ir atšķirīgi auditori un tāpēc process var sarežģīties. Šlesers arī nevēlas pieļaut, ka nogaidīšanas periodā uzņēmumi atrastos bankas kontrolē, jo “divi gadi ir pārāk ilgs laiks”. Nav arī viegli izdomāt, kurš kļūs par jaunā ārzonas uzņēmuma izkārtni. Piemēram, kādā no sarunām Šlesers atzīst, ka RTO vadītājam Ralfam Kļaviņam “nevajadzētu eksponēties” jaunajā struktūrā.
Šleseram bijusi vēlme pēc diviem gadiem iznākt gaismā kā biznesa īpašniekam un noformēt slēptās vienošanās tā, lai šo īpašumtiesību iegūšanas fabula sabiedrībai vēlāk izskatītos ticama un formāli atbilstu interešu konflikta aizliegumiem, kas uz Šleseru ir attiecināmi kā satiksmes ministru un domes vicemēru, Rīgas brīvostas valdes vadītāju. “Šis ir tas moments, kurā es esmu gatavs uzņemties arī atbildību, konsekvences,” teicis Šlesers. Gan Koziols, gan Kļaviņš centušies Šleseru atrunāt, jo nākšana atklātībā būtu politiska pašnāvība. “Kliegs un bļaus, ka tu, būdams ministrs, plānoji, ka tu kādreiz kļūsi īpašnieks, un tu pieņēmi lēmumus savā labā,” sarunā 2011. gada janvārī saka Koziols. Viņš atgādina: “Ainār, tu pieņēmi dafiga visādus lēmumus, dafiga! (..) Tava vājā vieta ir tieši šī te, ka tu ar politiku taisīji sev naudu.”
